Miķelis Kārlis Arājs
(Virbi)

            (1915. gada 11. jūlijs – 2005. gada 8. septembris)

zinātnieks, Jēkaba Prīmaņa balvas laureāts, antropologs un neiroķirurgs, zinātnisko rakstu un grāmatu autors

Kārlis Arājs ir dzimis Virbu pagasta Rugājos, lauksaimnieka Georga un Lības Arāju ģimenē. Kad Kārlis Arājs piedzimst, tētim  jādodas bēgļu gaitās uz Krieviju. Par jaundzimušo gādību uzņemas vectēvs – Tātiņš un audžumāte, kuru Kārlis Arājs vienmēr sauc par vecomāti, un tēta paziņa no jaunības dienām. Ģimenē ir trīs brāļi Kārlis, Valdis un Alfrēds. Kārlim Arājam ir sieva Tonija. 1941. gadā Kārlis Arājs un Tonija svin kāzas, vedējs ir profesors Jēkabs Prīmanis ar savu sievu. Sieva  mācās 1. slimnīcas māsu skolā. Ģimenē ir četri dēli  un divas meitas. Kārlis Arājs apprecas arī otro reizi ar Birutu un piedzimst meita.

No 1923. gada līdz 1929. gadam apmeklē Virbu sešklasīgo pamatskolu, pēc tam mācības turpina Tukuma Valsts ģimnāzijā un Zigfrīda Meierovica komercskolā, kur mācās no 1929. līdz 1933. gadam. Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Piektajā kursā paralēli mācībām strādā kā subasistents Anatomijas katedrā. 1942. gadā 1. jūlijā absolvē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. Absolvējot universitāti saņem ārsta diplomu. Anatomijas katedras darbā tiek paaugstināts par asistentu.

1943. gadā, lai nodrošinātu Kārli Arāju pret iesaukšanu vācu armijā, pēc profesora Prīmaņa ieteikuma sāk strādāt par asistentu Nervu slimību katedrā Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Vēlāk neiroķirurgs atrod savu trešo darbu un iesaistās Slimokases darbā.

Studiju laikā Kārlis Arājs Rīgā dzīvo pie profesora Jēkaba Prīmaņa septiņu istabu dzīvoklī. Kaut gan profesors ar sievu aicina, lai Kārlis Arājs ar ģimeni ievācas kādā istabiņā pie viņiem, Kārlis Arājs piedāvājumam atsaka un turpina šajā dzīvoklī dzīvot viens, bet sieva ar dēlu dzīvo Rugājos. 1942. gadā neiroķirurgam laimējas dabūt četru istabu dzīvokli. No sākuma tajā pie sevis uzaicina dzīvot skolas laiku draugu Aleksandru Zīli, abi remontē dzīvokli un dzīve diviem šajā tukšajā dzīvoklī ir drošāka. Dzīvokli abiem izdevās sakārtot tik labi, ka vēlā rudenī sieva ar dēlu var pārcelties uz dzīvi Rīgā.

Ļoti bieži, lai iegūtu kādu vajadzīgu mantu, Kārlis Arājs izmanto nevis naudu, bet gan spirtu, kas palīdz tikt gan pie kurināšanai nepieciešamajām akmeņoglēm, gan bērnu ratiņiem Tonijai, jo ģimenē ir gaidāms pieaugums. Kārlis Arājs pie kāda ratiņu tirgotāji slepus iegādājas bērnu ratiņus par divām spirta pudelēm.

Neiroķirurga draugam Aleksandram Zīlem draud iesaukšana armijā, lai no tā izvairītos Kārlis Arājs viņam iemāca simulēt izkaisīto sklerozi. To Aleksandrs Zīle sekmīgi nostimulē, ka pēc pāris mēnešu pārbaudes Nervu klīnikā dakteris Vilde izdod izziņu, ka slimo ar šo briesmīgo slimību. Tā Kārlis Arājs palīdzējis draugam izvairīties no došanās uz armiju.

1944. gadā Kārli Arāju iesauc Latvijas leģionā un nozīmē par ārstu jaunorganizētā 3. Robežapsardzības pulkā.

Neiroķirurģijā Kārlis Arājs darbojas 42 gadus un veic pāri par 5000 operāciju, saraksta vairāk kā 20 zinātnisku darbu.

Mediķis Kārlis Arājs par savu studiju un darba laiku Latvijas Universitātē stāsta grāmatās “Latviešu kauli... Atmiņas par anatomikumu un antropoloģijas ziedu laikiem Latvijā” (R.: Rīgas Stradiņa universitāte, 2005) un “Atmiņu takās ...” (2008), un grāmatas turpinājums “Atmiņu takās vēlreiz”.

1993. gadā ievēlēts par Latvijas ārstu biedrības Goda biedru. Biedrība dibināta 1988. gadā.

Kārļa Arāja atmiņas ir publicētas divās grāmatās – “Atmiņu takas”, “Atmiņu takās vēlreiz”. Grāmatās ir publicētas Kārļa Arāja atmiņas no bērnības, skolas gadiem, ģimenes dzīvi, darbu, kā arī apskatāmas bildes no privātā arhīva. Grāmatā “Atmiņu takas” Kārļa Arāja meita Ilze par savu tēti atceras, ka tētis daudz strādā, mājās lasa un mācās. Meita priecājas par to, kāda droša aizmugure bija abi vecāki, ja bija sajūta, ka ārpusē viņus nesapratīs, tad mājās būs vajadzīgais atbalsts. Kārlis Arājs ar savu meitu daudz sarakstās ar vēstulēm, kas ir ļoti nozīmīgi, Ilze vēstules saglabā un bieži pārlasa, tās pārlasot šķiet, ka abi sēž pie viena galda un runājas.

Inese Zandere par Kārļa Arāja grāmatu “Latviešu kauli” raksta: [1]

“Ja es būtu kāds no nedaudzajiem latviešu kinorežisoriem, kas uzņem, vienkārši sakot, īstas filmas, 2005. gadā mirušā neiroķirurga Kārļa Arāja atmiņas būtu pirmais materiāls, kam es ķertos klāt.”

Vēl rakstā tiek stāstīts, ka Kārļa Arāja stāstījumam piemīt filmas īpašības – notikuma izklāsta vienkāršība, darbības vietu un varoņa skaita ierobežotība, intriģējoša vide. Vide ir ļoti dažāda – anatomikuma auditorijas un pagrabi 30. gados un kara laikā, bērnu triekas epidēmija, Latvijas armija, kur viens no gados jaunajiem, dienestā iesauktajiem antropologiem izmēra trīsarpus tūkstošus pliku dienesta biedru.

Grāmatā “Latviešu kauli” (2005) tiek runāts par to, ka pirms 85 gadiem Latvijas Augstskolas Medicīnas fakultāte nodibina Anatomijas katedru. Kārlis Arājs ir viens no katedras darbiniekiem, un neiroķirurgs dalās atmiņās par pieredzēto un pārdzīvoto, par profesoru un mācību spēkiem, par mācību saturu un mācību bāzi pirms Otrā pasaules kara, ļaujot apjaust, kā attīstās medicīniskā izglītība Latvijā.

Kārlis Arājs miris 8. septembrī 2005. gadā un ir apglabāts Rīgas Meža kapos.



[1] Zandere, I. Kārlis Arājs "Latviešu kauli... Atmiņas par anatomikumu un antropoloģijas ziedu laikiem Latvijā" // Laikraksts Rīgas Laiks. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/agora/karlis-arajs-latviesu-kauli-atminas-par-anatomikumu-un-antropologijas-ziedu-laikiem-latvija-3876

 


Materiālu sagatavojusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .