Viktors Bertholds

(Kolka)

(1921. gada 16. janvāris –2009. gada 28. februāris)

lībiešu stāstnieks

Dzimis Vaides „Žonaku” mājās.[1]

Trīs gadus mācījies Vaidē „Lāžu” mājā. Lībiešu kultūras, valodas un vēstures portālā „Lovones.net” publicētas Viktora Bertholda atmiņas par skolas gadiem:[2]

"[..] kad es gāju skolā, man bija grūti, jo es latviešu valodu nepratu, tikai lībiski."

Astoņu gadu vecumā pirmo reizi braucis jūrā. Darījis daudz un dažādus darbus, piemēram, Dundagā mācījies par frizieri, gājis citiem pļaut un kuģus lādēt, bijis mežsargs, braucis jūrā Kolkas zvejnieku kolhozā, strādājis par brigadieri un sargu.[3]

Pēc 1991. gada Viktoru Bertholdu bieži apmeklējuši dažādi lībiešu valodas zinātnieki, valodnieki un folkloristi.[4]

Viktors Bertholds kopā ar dzīvesbiedri mācījuši lībiešu valodu arī citiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem.[5] Atjaunotā mēnešraksta „Līvli” pirmajā numurā, kas iznācis 1992. gada augustā, publicēts apraksts par lībiski runājošo ģimeni – Martu un Viktoru Bertholdiem:[6]

"Marta un Viktors sarunājas lībiski. Šajā mājā lībiešu valoda nav kā veca, skaista lietiņa, nolikta aiz stikla un apputējusi. Šeit līvu valoda ir dzīva kā zaļais mežs. Ceturtdienas vakaros no rudens līdz pavasarim viņi māca lībiešu valodu Kolkas skolā pieaugušo grupai. Nav daudz pacietīgo audzēkņu. [..] Marta diezgan skeptiski groza galvu: „Nu ir par vēlu meklēt lībiešu valodu." [..] Viktors: „Daudzi skaitījās lībieši, bet nemācēja vairs līvu valodu. Bet daudz bija tādu, kas prata, bet nerunāja. Kauns bija runāt. Tāpēc, ka Latvijā piesmēja līvu valodu."

Viktors un Marta Bertholdi (Rojas Jūras zvejniecības muzeja krājuma foto; JZM 3368)

Viktors Bertholds bijis arī dziednieks. Lībiešu kultūras, valodas un vēstures portālā „Lovones.net” publicētas, kādas kolcinieces atmiņas:[7] 

"Mans dēls bērnībā ļoti slimoja, ārsti nevarēja palīdzēt. Man ieteica Bertholda onkuli. Mēs aizgājām pie viņa, viņš tolaik strādāja caurlaidē. Puika man uz rokām, bez elpas. Es stresā. Viktors teica – es pastrādāšu, varēs gulēt, elpot. Viņš teica: „Tu tik, meitiņ, neuztraucies!” Izvilka tādu brūnu pudelīti. Viņš teica, te nav nekas slikts. Tad ar tādu kociņu padarbojās, bērnam pat nepieskārās. [..] Tas bija pirms gadiem divdesmit. Viktors bērnam to lēkmi noņēma. Maksu nekādu neņēma. Ar Dieva vārdiem runāja. Latviski tie nebija, skaitīja lībiski."

Kamēr vien Viktors spēja, augusta pirmajā sestdienā viņš vienmēr bija sastopams lībiešu svētkos Mazirbē. Viņš par šiem svētkiem reiz teicis:[8]

"Es nedrīkstu nebūt, es jau esmu no saviem senčiem lībietis. Kamēr vien svētki ir, man tur jābūt, ja nebūs – tad nekā. Bet es vēl varu tur būt!"

Mūža nogali aizvadījis Liepājā.[9] Apglabāts Kolkas kapsētā.[10]

Viktors Bertholds plašsaziņas līdzekļos tiek dēvēts par pēdējo lībiešu kā dzimtās valodas runātāju.[11] Tomēr viņš nebija pēdējais cilvēks, kuram lībiešu valoda bija dzimtā valoda. Viktors Bertholds bija pēdējais Latvijā. Lībiešu valoda tiek uzskatīta par izmirušu līdz ar Kanādā dzīvojošās Grizeldas Kristiņas nāvi 2013. gadā.[12]



[1] Livones.net. Grizelda Kristiņa. Pieejams: http://www.livones.net/lv/cilveki/personalijas/grizelda-kristina [sk. 02.03.2021.].

[2] Livones.net (2009). Viktors Bertholds. Pieejams: http://www.livones.net/lv/norises/2009/viktors-bertholds [sk. 02.03.2021.].

[3] Turpat.

[4] Pēdējais „īstais” lībietis // Latvija Amerikā, Nr.17 (2009. gada 25. aprīlis), 19.lpp.

[5] Turpat.

[6] Livones.net (2009). Viktors Bertholds. Pieejams: http://www.livones.net/lv/norises/2009/viktors-bertholds [sk. 02.03.2021.].

[7] Turpat.

[8] Turpat.

[9] Turpat.

[10] Pēdējais „īstais” lībietis // Latvija Amerikā, Nr.17 (2009. gada 25. aprīlis), 19.lpp.

[11] Turpat.

[12] Livones.net. Grizelda Kristiņa. Pieejams: http://www.livones.net/lv/cilveki/personalijas/grizelda-kristina [sk. 02.03.2021.].

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta

 .