Laimonis Bokums

(Virbi/Dundaga)

(1925. gada 1. janvāris – 2013. gada 20. aprīlis ) 

mazpulcēns, sibīrietis, dziedājis koros, nodarbojies ar gleznošanu

Laimonis Bokums dzimis Jaunpagastā. Tēvs – Jānis Bokums. Tēvam piederējusi saimniecība “Vecpeiduļi” Jaunpagastā. Vēlāk saimniecību pārdēvēja par “Ārēm”. Dzīvojis Dundagas pagasta Kārļamuižas “Mazdruvās”. Laimoņa Bokuma māsa ir  Maiga Balode - Virbu pagasta novada pētniece. Zēna gados Laimonis Bokums bijis mazpulcēns, bet tēvs – aizsargu priekšnieks, un ģimenē valdījis latviski patriotisks gars. Sieva – Eleonora, bērni – Agris un Agrita.[1]

Laimonis Bokums mācījies Rīgas 4. vidusskolā, mācību laikā Rīgā dzīvojis pie tēva māsas, kurai piederējusi māja Pārdaugavā, ko arī vēlāk mantojis. Mācījies konservatorijā un beidzis vakara kursus Mākslas akadēmijā.

1943. gadā nonācis darba nometnē Ķegumā, vēlāk – Rīgā. 1945. gadā strādājis spirta dedzinātavā par kurinātāju. Strādājis arī radio par meistaru.[2]

1945. gadā Laimonis Bokums tika izsūtīts uz Sibīriju. Par izsūtīšanu uz Sibīriju Laimonis Bokums laikrakstam “Dundadznieks” stāstījis:[3]

"Vispirms mani turēja Rīgā – Stabu, tad Amatnieku ielā. [..] Kara tribunāls mani notiesāja uz desmit gadiem par dzimtenes nodevību. Nonācu Berezņikos, šaipus Urāliem. Tur būvējām jaunas mājas. Tad mani aizsūtīja aiz Urāliem, uz Vižaju Sverdlovskas apgabalā. Dzīvojām pusbadā – tikai dienišķā maizīte. Nakšņojām barakās. Viss iežogots, ar apsardzi. Meža darbi. [..] Laiks bija ļoti auksts. [..] Sibīrijā atsaldēju rokas ātri vien. Ugunskurs nelīdzēja. Nebija jau kārtīgu cimdu."

Laimonis Bokums dziedājis Latvijas Valsts akadēmiskajā korī, un Teodora Kalniņa radiokorī.[4] Maija Brūvere rakstā “Latvija ir mana mīļā tēvzeme” laikrakstā “Talsu Vēstis” 2010. gadā rakstījusi:[5]

"Laimonis Bokums patiesi ir leģendāra personība. Dzimšanas datums viņu paglāba no iesaukšanas leģionā. Taču līdz mielēm dabūja izbaudīt gan vācu darba dienestu, gan krievu represijas un Sibīrijas lēģeri. Taču, ko tu stipram padarīsi… Izturēja, atgriezās, un savu mūžu nodzīvoja, kā sacīt jāsaka, dziedādams. Piecpadsmit gadus viņa unikālais bass skanējis Latvijas Valsts akadēmiskajā korī, otrus piecpadsmit – Teodora Kalniņa radiokorī. Profesionālis, bass perfundo. Varējis nodziedāt viszemākos toņus, izpildījis Pola Robsona repertuāru. Tagad akurāti perfendo vairs neskanot, taču Laimonis Bokums no dziedāšanas nav atvaļināts joprojām, viņa varenais bass pašā laikā ir noderīgs Dundagas luterāņu draudzes korī."

Dziedot Latvijas Valsts akadēmiskajā korī, paralēli apmeklējis zīmēšanas kursus Mākslas akadēmijā. Laikrakstam “Dundadznieks” 2006. gadā Laimonis Bokums stāstījis:[6] 

"Interese par glezniecību man  jau bija  jaunībā. Krāsas apguvu  lēģērī, otrajā  Taļicā. Tur bija  kāds  labs  mākslinieks kultūras daļā, no  Maskavas, arī izsūtītais. Viņš zīmēja uzsaukumus, afišas. Bijām labi  draugi.  Gleznoju. Pat uz mājām esmu sūtījis savas  gleznas. Kopš esmu šeit, Mazdruvās, neesmu  pindzeli  rokā ņēmis. Nav bijis laika — jāgādā   malka,  jākurina krāsns, visādi citi darbi."

Brīvajos brīžos Laimonis Bokums nodarbojies arī ar fotografēšanu.[7]

Par dzīvi Dundagā Laimonis Bokums laikrakstam “Dundadznieks” atklājis:[8] 

"Tas ir Elmas Zadiņas  nopelns, ka esmu iejuties arī Dundagā. Viņa mani sameklēja un uzaicināja  dziedāt  luterāņu  draudzes  korī.  Tas  man tiešām sagādā prieku."

Laikrakstā “Dundadznieks” 2006. gada numurā Diānas Siliņas rakstā “Dziedonis, mākslinieks, amatnieks, izsūtītais…” Laimonis Bokums raksturots šādi:[9] 

"Laimonis Bokums  ir  unikālas balss  —  basa  profundo  —  īpašnieks, vīrs, kas pieredzējis darba nometnes un Sibīrijas  lēģerus,  dziedājis divos nozīmīgos Latvijas koros, gleznojis, gatavojis dažādas lietas no atšķirīgiem  materiāliem, daudz lasījis, tagad kopā ar dzīvesbiedri  dzīvo Dundagā, ķer mirkļus dabā un fotografē, un atkal dzied korī."

Par Laimoni Bokumu kopkatalogā
 

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta