Imants Brauers 1988. gadā. Fotogrāfs: Dainis Kārkluvalks

Imants Brauers

(Vandzene)

            (1935. gada 5. jūlijs – 2018. gada 28. maijs)

Ļeņina kolhoza priekšsēdētājs; Nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks, agronoms, Laidzes lauksaimniecības tehnikuma direktors

Dzimis Talsos Annas un Ludvika ģimenē.

            Izglītojas Vandzenes septiņgadīgajā skolā, Saulaines tehnikumā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē. Studiju gados jaunietis prakses laiku pavada 1947. gadā dibinātajā Ļeņina kolhozā Vandzenē.

1962. gadā Imants Brauers sāk strādāt savā studiju laika prakses vietā. Kolhoza priekšsēdētājs Fricis Brintenieks jaunajam agronomam uztic divus galvenos darbus – mēslojuma sagādi un ganības. Viņam uzticētie darbi laukkopībā un mehanizācijā iet no rokas, kolhozs uzrāda pozitīvu bilanci saražoto produktu apjomā. Viņš arī izdomā jaunus darba paņēmienus labāku rezultātu sasniegšanai, piemēram, 1963. gada vasarā ierosina noorganizēt mehanizēto siena un salmu sagatavotāju brigādes, izmēģina audzēt jaunu kartupeļu šķirni “Olev” no Igaunijas.  Viņš vienmēr ir atsaucīgs un izpalīdzīgs. Kolēģi jaunajā cilvēkā ātri vien pamana viņa stiprās rakstura iezīmes, tādēļ jau 1963. gadā viņš tiek virzīts par deputātu kandidātu rajona padomes vēlēšanās. Imants Brauers tiek ievēlēts Uguņciema vēlēšanu apgabalā (Nr.53).

1963. gada 26. oktobrī agronoms iecelts par LĻKJS[1] XV kongresa delegātu.

1965. gadā Imants Brauers tiek ievēlēts Talsu rajona vietējo darbaļaužu deputātu padomju vēlēšanās. Neskatoties uz piepildītajām darba dienām, viņš regulāri sniedz jaunāko informāciju laikrakstam “Padomju Karogs”.

1966. gadā agronoms saņem augsto valdības apbalvojumu – PSRS medaļu  “Par izcilu darbu”.

1968. gadā Imants Brauers ar kolēģiem Vandzenes kolhozā gūst augstus sasniegumus republikas lauksaimniecības ministrijas organizētajā racionalizatoru radošo brigāžu sacensībā. Konkursa mērķis un uzdevums ir iesaistīt iespējami vairāk strādnieku, inženiertehnisko darbinieku un kalpotāju, kā ari lauksaimniecības darbinieku racionalizatoru un izgudrotāju darbā, tā visiem spēkiem veicinot piecgades uzdevumu izpildi un pārsniegšanu kā rūpniecībā, tā lauksaimniecībā. Augsto novērtējumu strādnieki saņem par sinusoidālo ecēšu konstruēšanu uz pašgājējas šasijas un grozāmās monosijas pagatavošanu kūtsmēslu izvākšanai.

Cītīgi strādājot, vīrietis gūst aizvien lielākus panākumus un atzinību. Pēc desmit nostrādātiem gadiem galvenā agronoma darbā, 1972. gadā Imants Brauers ieņem kolhoza “Ļeņins” priekšsēdētāja amatu.

1973. gadā apvieno Lādzeres un Ļeņina kolhozus. Par jaunizveidotā kolhoza “Ļeņins” valdes priekšsēdētāju ieceļ Imantu Braueru.

 

“Kolhoza dispečerdienestā katru rītu kā Rīgas Stacijas laukumā, bet Imants Brauers – stalts un mierīgs kā stacijas pulkstenis, kas pāri burzmai rāda pareizu laiku. [..] Apbrīnojami mierīgs, nodomāju. Tāds noslēpumains, it kā lepni nepieejams. Dispečerdienesta darbinieces kaut ko stāsta, rāda papīrus, priekšsēdētājs Vērīgi klausās, ieskatās, brīdi saspringti domā, tad pasaka dažus vārdus, un viņas piekrītoši pamāj. [..]

Sportiska auguma, veselīga izskata, jauneklīgi dzīvespriecīgs. Cik vien es viņu atceros šais divos gados, vienmēr viņš bijis tieši tāds. Bet vēl ilgi neiziet no prāta priekšsēdētāja salīdzināšana ar vilkšanu un domāšanu. Domāšana – lūk, galvenais vilcējspēks. Un nav ko smīkņāt, ja priekšsēdētājs tāpat vien stundām pavada lauka malā vai kur citur. Viņš domā. Viņš strādā.”

Andris Grīnbergs [2]

 

1980. gadā laikā pie kolhoza priekšsēdētāja vēršas vietējie iedzīvotāji ar lūgumu palīdzēt Dārtes baznīcas atjaunošanā. Imants Brauers ir ar mieru izpalīdzēt. 1980. gadā notiek arhitektūras pieminekļa atjaunošana un apkārtnes labiekārtošana, piesaistot gan līdzekļus, gan brīvprātīgo darbaspēku. Pēc darbu veikšanas Dārtes baznīcā tiek rīkots koncerts izveidotajā koncertzālē, kuru apmeklē tik daudz ļaužu, ka baznīcā vietas nepietiek.

1981. gadā kolhoza vadītājs domādams par Vandzenes attīstību, kopā ar domubiedriem – “Lubezere” direktoru Ojāru Dimantu, rajona agrorūpnieciskās apvienības priekšsēdētāju Vilni Kleinbergu nolemj restaurēt Nogales pili. Ap Nogales pili mijas lielas cerības – cerības  piesaistīt tūristus no visas pasaules.  Pils rekonstrukcija izraisa lielu tūristu interesi, pilī tiek uzņemtas ainas vēsturiskai filmai par Krišjāni Baronu “Dzīvīte”, tiek uzņemta noslēguma sērija televīzijas raidījumam “Dialogs”. 1989. gadā par pils īpašnieku kļūst padomju saimniecība “Lubezere”, pārvaldnieks Andris Ābols. Pils tiek restaurēta desmit gadu garumā. Tā ir ieguvusi 11 atjaunotas zāles un skaistu ziemas dārzu. Vēlāk  pils tika nodota privatizācijai.

  1982. gadā LKP Talsu rajona komiteja un rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja Sociālistiskajā sacensībā kolhozam piešķir sarkano karogu nominācijā “Labākā saimniecība lopbarības ražošanā”. Šajā sacensībā kolhozs iegūst arī septiņus vimpeļus par labiem sasniegumiem.

Arī 1983. gadā, laikā, kad Imants Brauers ir priekšsēdētāja amatā, kolhozs iegūst pirmo vietu konkursā “Labākais Talsu rajona racionalizētājs”.

1985. gadā Talsu rajona XVII sasaukuma Tautas deputātu padomes 1. sesijā Imants Brauers tiek ievēlēts par rajona izpildkomitejas locekli.

Par Imanta Brauera personību iespējams uzzināt Gundegas Blumbergas intervijā: [3]

“[G.B.] Dažs labs saimniecības vadītājs ir noskrējies melnās miesās, viņam nav laika ne avīzi izlasīt, ne acis uz augšu pacelt. Kā jums izdodas sevi saglabāt, palikt nesteidzīgi līdzsvarotam vismaz tā tas no malas izskatās?

[I.B.] Kādreiz laukos bija trīs inteliģenti cilvēki skolotājs, mācītājs un ārsts. Tagad ir daudz mācītu speciālistu, bet lielākoties viņi pārzina kādu šauru darbalauku. Nav ko vainot ģimeni un skolu, ļoti daudz sevis pilnveidē var izdarīt katrs pats. Mani vecāki bija zemnieki, bet plašāku skatījumu man palīdzēja gūt sieva Rita un it īpaši viņas vecāki – skolotāji. Milzīgi plašs apvārsnis bija sievastēvam, kurš kādu laiku bija mācījies Stiglica mākslas skolā, gribējās viņam līdzināties. Cilvēks nevar dzīvot tikai no kāpostiem. Tāpat nevar dzīvot, nezinot pagātni. Cenšos sev izbrīvēt vienu dienu nedēļā dzīves izzināšanai, mūsu saimniecības galvenajiem speciālistiem ik pa divām nedēļām arī ir iespēja izmantot vienu brīvu dienu. Cenšos būt lietas kursā par visu saimniecību, bet neiegrimstu sīkumos – tas nedod praktisku labumu, tikai nogurdina. Galvenais, lai darbs ir padarīts, kā – tas attiecas nevis uz saimniecības vadītāju, bet gan uz nozaru speciālistiem.

[G.B.] Jūs jau daļēji esat atbildējis uz manis iecerēto jautājumu. Un tomēr kādam vadītājam jūs dotu priekšroku: augstas klases speciālistam vai vispusīgam cilvēkam?

[I.B.] Nesen mēs pārrunājām, kādam vajadzētu būt saimniecības palīgražošanas vadītājam, kam jāuztur kontakti ar ārzemju firmām. Un nonācām pie secinājuma, ka vispirms viņam jābūt inteliģentam cilvēkam, kas prot klausīties, izteikt savu domu. Cilvēkam, kas prastu pusstundu parunāt par gleznām, mūziku, arī par kosmosu, tad piecās minūtēs vienotos par lietu. Pats neesmu īpašs televīzijas un kino cienītājs, grāmatas gan. Priekšroku dodu vēsturiskām – par tiem laikiem, kad manis vēl nebija. Man patīk uz dabu paskatīties: no Lībagu kalniem uz Valdgales un Dundagas laukiem. Tā ir lieliska atpūta. Papriecēt acis par ziedošu kartupeļu lauku, par laukakmeni, par skatu, kas pāri ezeram paveras uz Nogales pili –  jā, cik tad mums ir laika tādām lietām? Un cik ir cilvēku, kas ievēro tādus it kā sīkumus? Vandzenē viens no tādiem ir Arvīds Linde, Ļeņina ordeņa kavalieris. Kādreiz zemnieks savu lauciņu pārskatīja rītos un vakaros, tur bija viņa prieks un bēdas. Varbūt tāpēc latviešu zemnieks nebija pārsteidzīgs, ka dzīvoja saskarē ar dabu? Ka zināja koks aug ilgi, bet nozāģēt to var vienā mirklī.

[G.B.] Kas jums visvairāk palīdz?

[I.B.] Tas, ka esmu savā pusē, savos cilvēkos. Kad pabeidzu tehnikumu, mani aizsūtīja uz Limbažu rajonu, vienu mēnesi līdz armijai es tur sabiju. Nekā nevarēju iedzīvoties. Man ir bijušas iespējas atstāt Ļeņina kolhozu, bet nekad neesmu to gribējis. Te arī palikšu.”

 

Laikā no 1990. gada līdz 1992. gadam Imants Brauers ir Laidzes sovhoztehnikuma direktors. Viņš pamana, ka skolā audzēkņiem trūkst zemes platību, kur realizēt mācību darbu, trūkst lopu. Audzēkņi eksāmenus nevar nokārtot savlaicīgi, jo skolas lopi mēdz nelaikā saslimt. Tad nu jādomā, kā atrisināt problēmu, piemēram, dodoties pie vietējiem zemniekiem aizņemties govi. Imants Brauers dodas pie vietējās varas pārstāvjiem, tomēr nespēj rast kopīgu valodu ar amatpersonām. 1992. gadā Imanta Brauera vietā stājas Imants Kolangs.

Imants Brauers dodas pensijā. Mājās darāmā netrūkst – kungs strādā savā zemnieku saimniecībā “Mazkuģnieki 2”, kas pamatā nodarbojas ar aveņu audzēšanu. Imants Brauers ar lielu atbildību audzē delikātās ogas. Saimniecības darbos iesaistās arī sieva Rita, kas arī ir diplomēta agronome, meita Laura, kura vēlāk kļūst par “Mazkuģnieku” saimnieci, palīdz arī otra meita Sandra un mazbērni.

 “Pēc aiziešanas pensijā Rita un Imants Braueri Vandzenē izveidoja lielāko aveņu plantāciju Latvijā – z/s Mazkuģnieki-2. Ogulāji iestādīti 14 hektāros – avenes, upenes, jāņogas, zemenes, arī cidonijas un smitsērkšķi. [..]Inovācija. Bezatlikuma tehnoloģija – Mazkušniekos ziemā ar aveņu kauliem apkurina dzīvojamo māju. “Kad salmus vēl presēja, nevis tina rulonos, katlu mājā dedzinājām salmus. Pērn atklājām, ka lieliski apkurei varam izmantot nogrieztos aveņu stublājus. Darbs ir tikai sasiešana. Tik laba kurināšana sanāk! Agrāk mēs tāpat kā visi uz lauka dedzinājām, smalcinātāji man nepatīk, tā slimības paliek uz lauka. Citi kārklus audzē, bet mums ir aveņu stublāji,” stāsta Ritas kundze.” [4]

 

„Imantu Braueru, Latvijā lielākās dārza aveņu plantācijas īpašnieku, uz saldo un aromātisko ogu audzēšanu uzvedinājusi sieva Rita. Pirms aiziešanas pensijā viņa vadījusi dārzeņu konservu cehu savulaik ar augstu ražošanas kultūru un efektivitāti slavenajā Talsu rajona Ļeņina kolhozā, kur I. Brauers kopš 1972.gada nemainīgi bijis priekšsēdētājs. “Pēc izglītības esam agronomi, un par ogu audzēšanu zinājām tikai augstskolas beigšanai minimāli nepieciešamo, jo toreiz prioritātes bija graudu ražošana un lopkopība,” atceras I. Brauers. Dzīvesbiedres vēlmei audzēt avenes, viņaprāt, bijis drīzāk emocionāls, nevis racionāls pamatojums, taču, lai pietiktu pašu un radu vajadzībām, Imants bijis ar mieru līdzās piemājas zemeņu un upeņu stādījumiem kādu trešdaļu hektāra atvēlēt šiem ogulājiem. Sievas hobijam iedotais mazais pirkstiņš izrādījies liktenīgs, dažu gadu laikā tieši avenes kļuvušas par Mazkuģnieku saimniekošanas pamatu un lielu atspaidu pieticīgajai pensijai. […]

Uzņēmuma CV Zemnieku saimniecība Mazkuģnieki – dibināta: 2000.gadā; īpašnieks: Imants Brauers; platība: 15 hektāri nomātas zemes; specializācija: aveņu audzēšana; apgrozījums: līdz Ls 10 000 gadā; peļņa: līdz Ls 3000 gadā; algoti strādnieki: četri cilvēki ogu sezonas laikā; sezonas laikā vākšanā nodarbināti no viena līdz 40 cilvēkiem dienā.” [5]

2004. gadā cienījamais saimnieks saņem valsts atzinību –  konkursa “Sējējs” veicināšanas balvu par izcilu aveņu plantāciju.



[1] LĻKJS – Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienība; tā saucamie komjaunieši

[2] Grīnbergs, Andris. Nav nekā stiprāka par iesakņošanos. / No grāmatas: Ar tevi lieli mēs, Rīga: Liesma, 1979.

[3] Blumberga, Gundega. Savā pusē, savos cilvēkos // Padomju Karogs Nr.79 (1988, 2.jūl.), 3.lpp.

[4] Skagale, Gundega. Galvenā biznesa kultūra – avenes // Agro Tops Nr.9 (2013), 74.-76.lpp.

[5] Trops, Jānis. Avenes pieradināšana // Diena Nr.175 (2005, 29.jūl.)


Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane 

Rediģējusi Lita Zandberga

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .