Ernests Brusubārda

(Lube)

(1880. gada 5. augusts – 1968. gada 23. aprīlis)

komponists un mūzikas kritiķis. 1935. gads Apbalvots ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu  ordeni

Avotos minēts arī kā Ernests Brusubārdis.

Dzimis Ārlavas Anužos lauksaimnieku ģimenē. Tēvs Reinis Brusubārda  un mamma Sofija Liene (dzimusi Karlovica). Ģimenē ir meita Marija un dēls Ernests.  Ernests Brusubārda ir precējies ar Ernu, ģimenē piedzimst dēls Ernests, vēlāk dvīnīši Lidija un Jānis. Brusubārdu dzimtā jau ceturtajā paaudzē dēliem dod vārdu Ernests. Visi dzimtas Ernesti ir saistīti ar mūziku kā mūziķi vai diriģenti.

Mācās Talsu pilsētas skolā.

Vecāku atbalstīts, izkopj un attīsta muzikālās intereses. Mūziku Ernests Brusubārda sāk mācīties pie skolotāja Bērzkalna Talsos.

1909. gadā Ernests Brusubārda uzsāk mūzikas vērtētāja karjeru “Baltijas Vēstnesī”, savu darbu šajā laikrakstā beidz ap sešdesmitajiem gadiem. Laikā pirms Pirmā pasaules kara kritiķis raksta vēl laikrakstā “Latvija”, bet kopš 1919. gada kritiku publicē laikrakstā “Jaunākās Ziņas” (1919-1940). Ernests Brusubārda darbojas Nacionālās operas direkcijā, Latvijas mākslas aģentūrā, aktīvi darbojas kā mūzikas kritiķis. Esot emigrācijā, kritiku raksta latviešu laikrakstā “Laiks”. Kritiķis raksta recenzijas par simfoniskiem koncertiem Rīgā, Jūrmalā, par ārzemju viesu uzstāšanos, par lielajiem koru notikumiem.

Maskavā iesāk studēt medicīnu, bet drīz tās pārtrauc. Laikā no 1910. līdz 1916. gadam studē Pēterburgas konservatorijā, kur apguvis vijoles spēli un arī prasmi spēlēt ērģeles.

Beidzot konservatoriju, Ernests Brusubārda ienāk Latvijas kultūras dzīvē – pulcina ap sevi dziedātājus un ir lielā Latvijas jauktā kora diriģents, raksta kritiku un strādā dažādos amatos kultūras dzīvē 20., 30. gadu Rīgā.

Nodibina savu jaukto kori, kas sākumā darbojas kā “Jaunāko Ziņu” koris un atrodas tāda paša nosaukuma avīzes izdevēju Benjamiņa ģimenes labvēlības ietekmē. Vēlāk koris maina nosaukumu uz “Brusubārda koris”, kas apvieno 70-80 dziedātājus. Koris galvenokārt izpilda latviešu komponistu klasiskās dziesmas.

1930. gadā oktobrī Ernests Brusubārda nonāk konfliktā ar tenoru Marisu Vētru. Kritiķis žurnālā “Jaunākās Ziņas ” publicē, pēc Marisa Vētras domām, nepatiesas ziņas par neveiksmīgo uzstāšanos operā “Jevgeņijs Oņegins”. Ernests Brusubārda par tenora neveiksmi raksta: [1]

“Kad Vētra pēc kakla operācijas vakar atkal uzstājās Nacionālajā Operā, ar dziedātāju notika mazs starpgadījums, izpildot Ļenska partiju operā “Jevgeņijs Oņegins”. Larinas balles skatā Vētram nelaimējās paņemt kādu augstāku noti, kas izsauca neveiklu situāciju. Dziedātājs par to tā sašuta, ka negribēja vairs Ļenska lomu tālāk dziedāt un pieprasīja, lai dueta skatā uzstājas cits tenors. Pēc ilgāka strīda Prandem beidzot izdevās Vētru piespiest pildīt savu pienākumu līdz galam, un pēc garāka starpbrīža izrāde turpinājās.”

Mariss Vētra šo stāstu interpretē citādi. Tenoram nesen ir veikta kakla operāciju un tās dēļ ir grūti izdziedāt augstās notis. Mariss Vētra operas direktoram lūdzis, lai pieprasa raksta atsaukumu, taču direktors to nav darījis.

Tenors netic, ka Ernests Brusubārda rakstu publicējis labprātīgi, jo kritiķis ir pārāk labs cilvēks un pilns sirsnīgas sajūsmas par mūziku un māksliniekiem. “Jaunākās Ziņas” ir kritiķa ienākuma avots, un jāuzklausa augstāk stāvoša redaktora vēlēšanās.

Liktenīgā skaidrošanās starp tenoru un kritiķi notiek 1930. gada 22. oktobrī, kad abi ierodas uz operu. Pēc izrādes beigām Ernests Brusubārda dodas uz aizkulisēm, lai apsveiktu un parunātos ar māksliniekiem, uz turieni dodas arī Mariss Vētra. Kritiķis vēlas ar tenoru sasveicināties un sniedz roku, bet Vētra pieprasa paskaidrojumu par rakstu. Ernests Brusubārda atbild, ka viņam neesot nekā, ko paskaidrot. Kritiķis jau dodas prom, bet tenors kritiķi panāk un iesit pāris pļauku. Sitieni ir pietiekami spēcīgi, lai kritiķa brilles aizlidotu pa gaisu. Kautiņa dalībniekus izšķir operas ugunsdzēsēji.

Trīsdesmito gadu beigās kritiķis kopā ar sievu Ernu atgriežas Anužos un pārņem Ārlavas kora vadību. Ārlavas korī ir 50 dalībnieki, kuri uz mēģinājumiem nāk un brauc no tuvākas un tālākas apkaimes. Diriģenta personība un talants nodrošina korim arvien lielākus panākumus un daudzus koncertus. Daudzi kora dalībnieki atceras diriģenta Ernesta Brusubārdas personības iekšējo pievilcību. Tā bija spēja būt reizē izprotošam, taču reizē arī būt stingram un prasīgam.

1944. gadā emigrē uz Vāciju un mitinās Altgarges nometnē. Tiklīdz kara troksnis ir norimis, nometnē darbību atsāk Ernesta Brusubārdas koris. 1945. gada 31. oktobrī tiek rīkots Ticības atjaunošanas svētku koncerts. Pēc šiem koncertiem notiek vēl virkne uzstāšanās gan tautiešiem nometnē, gan amerikāņu karavīriem un vācu publikai.

Vēlāk Ernests Brusubārda pārceļas uz Ameriku, Milvokiem. Svešumā diriģentam jāsāk viss no jauna. Diriģents atjauno kora  darbību ASV. Korī piesakās 76 dziedātāji, jaunajā sastāvā pirmo reizi dzied 1952. gadā Latvijas valsts dibināšanas svētku dievkalpojumā. Tiek saglabātas tradīcijas, tiek rīkoti gadskārtējie koncerti, koris piedalās Dziesmu svētkos Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Vācijā, Gotlandē, Zviedrijā, un kora diriģents ir vairāku šo svētku virsdiriģents. ASV komponists turpina cītīgi komponēt skaņdarbus. Ernesta Brusubārdas jaundarbu mape kļuvusi krietni bieza – trimdas laikā rada vairāk kā simts jaundarbus (solo dziesmas, kompozīcijas klavierēm, vijolei un stīgu ansamblim).

Brusubārdas kori apvieno ar citu Amerikas latviešu kori “Dzimtene” (diriģents Gunārs Blaumanis). Jauktais koris iegūst jaunu nosaukumu “Apvienotais Ernesta Brusubārdas Dzimtenes koris”[2]. Kora nosaukums  dažādos materiālos atšķiras. Koris piedalās dziesmu svētkos Kanādā, Amerikā, Zviedrijā un Vācijā. Ernests Brusubārda ir vairāku šo svētku virsdiriģents. 1965. gadā pēdējo reizi diriģents iznāk sava kora priekšā, lai atvadītos. Turpmākos gadus kori vada dēls Ernests.

Dēls Ernests par tēvu stāsta: [3]

“Repertuāra izvēlē tēvs ir tradicionāls. Tā ir klasiskā kora mūzika, galvenokārt latviešu kora mūzikas zelta fonds – J. Vītols, E. Dārziņš, J. Zālītis, Jurjāns un citi, ko tēvs izvēlās darbam ar kori. Pret novitātēm viņš atturīgs.”

1968. gadā 23. aprīlī, pēc ilglaicīgas uzturēšanās kādā ASV slimnīcā, 88 gadu vecumā Ernests Brusubārda mirst.

Anužu mājās, kur bērnību pavada Ernests Brusubārda, 1990. gadā tiek atvērta piemiņas plāksne mūzikas kritiķim un vienam no labākajiem Rīgas koru vadītājiem, diriģentam  Ernestam Brusubārdim. Idejas autore un plāksnes izveidotāja ir Valda Malēja (1927. gada 19. jūlijs - 2004. gada 2. marts). Anužu mājās vēl atrodas istaba, kurā ir materiāli par Ernestu Brusubārdu, bet iecere ir daudz vērienīgāka – parādīt arī citus novadniekus, kuru devums ir nozīmīgs Latvijas kultūrai. Lubes bibliotēka mūsdienās sadarbībā ar nevalstisko biedrību “Uz augšu”, piesaistot projektu līdzekļus, izveido Lubes pagasta novadnieku Ernesta Brusbārdas, Valdas Malējas, Ainas Zemdegas piemiņas istabu. Regulāri tiek iekārtotas dažādas interesantas izstādes.[4]

Par Ernestu Brusubārdu kopkatalogā