Uldis Juris Danbergs

(Lauciene)

(1931. gada 14. aprīlis)

mākslinieks kokgriezējs, “Tēvzemes Daugavas vanagu” Talsu nodaļas vadītājs

Dzimis Nurmuižas „Rūpniekos” amatnieka ģimenē. Viņa Tēvs Jānis bijis amatiermākslinieks, kokgriezējs, bet vecākais brālis Imants Vilis – nacionālais partizāns komandiera Jūlija Kalnozola grupējumā.[1]

Mācījies Laucienes septiņgadīgajā pamatskolā, kuru pabeidzis 1946. gadā. Mācības turpinājis Rīgas 11. vidusskolā. Paralēli iesaistījies nelegālā jauniešu pretošanās grupā „Lāčplēsis”.[2]

1948. gada 18. novembrī jauniešus, kuri bija iesaistījušies nelegālajā grupā, arestēja un piesprieda 25 gadus ieslodzījumā.[3] Ilze Kārkluvalka 2010. gadā laikrakstam „Talsu Vēstis” par Uldi Juri Danbergu rakstījusi:[4]

Latvijas brīvvalsti pieredzējuši vidusskolas puiši nodibināja grupu „Lāčplēsis”. Ideja bija drosmīga, nopietnība jaucās kopā ar jaunu cilvēku bravūru, un pēc kara jau tāda manta kā ieroči mētājās katros krūmos un grāvjos. 1948. gada 18. novembrī bija plānojuši Brāļu kapos uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu, izlīmēt skrejlapas. Organizācijā valdīja noteikta slepenība, cits citu zināja segvārdos, ne īstajos vārdos. Tomēr 18. novembra rītā, kad Uldis jau bija gatavs iziet uz skolu, sētniece ienāca dzīvoklī kopā ar diviem čekistiem. Aizveda uz čekas māju citu pēc cita – noteikti, ka organizācijā bija nodevējs. Uldim nebija bail par sevi, kaut gan par Baigā gada zvērībām bija dzirdēts. Bail bija par savu māti tur, mājās: no viena dēla Krievijā nebija nekādu ziņu, otrs dēls – mežā, jaunākais saņemts ciet, un Dievs vien zina, kas ar viņu notiek čekā… 1949. gada martā organizācijas dalībniekus tiesāja. Visiem viņiem iedeva 25 gadus un izsūtīšanu uz lēģeriem.”

Cietumsodu izcietis Krievijā māla raktuvēs, strādājot mežā un ķieģeļu ceplī.[5] Ulda Jura Danberga arestēšana un laiks Sibīrijā Antras Gabres rakstā vietnei „nra.lv” atspoguļots šādi:[6]

Stūra mājā viņš turēts aptuveni mēnesi, pratināts naktīs, dienā nav ļauts gulēt. Ticis tikai vienu reizi tā stiprāk ieklapēts, kā pats sacīja. Aizvests uz Centrālcietumu, kur kameras bijušas sadalītas ielās. Rožu ielā atradušās sievietes, bet viņam ierādīta Dubļu iela. Kad nonāca Sibīrijā, pirmajos gados nav bijis citas domas kā tikai par ēdienu. Latvijā palikusī tante sūtīja paciņas, arī uz Sibīriju izsūtītie vecāki atbalstīja, kā varēja. Strādāja meža darbos un mālu karjerā. Izdzīvoja.”Pēc Staļina nāves sekojusi masveida amnestija, kā rezultātā 1956. gadā Uldis Juris Danbergs atgriezies Latvijā, Rīgā. Darbu atrast nav varējis, jo neviens nav riskējis ar viņu iesaistīties. Ar paziņu palīdzību tomēr izdevies atrast darbu poligrāfijas remontiecirknī, kurā nostrādājis 35 gadus.[7]

Paralēli darbam turpinājis arī mācības Raiņa strādnieku vakara vidusskolā, pēc tam – Poligrāfijas institūta neklātienes nodaļā.[8]

Bijis “Tēvzemes Daugavas vanagi” Talsu nodaļas vadītājs, šobrīd - „Daugavas Vanagi Latvijā” Talsu nodaļas valdē.[9]

Veidojis no koka latviešu tautas vēstures ietekmētas skulptūras. Dekoratīvi izteiksmīgas koka un granīta skulptūras veidojis arī viņa tēvs Jānis. Lielākā daļa skulptūru rotā viņa mājas apkārtni.[10]

Kopā ar sievu dzīvojis Laucienē „Rūpnieku” mājās. Brīvajos brīžos tiek pīti grozi un labiekārtota māja un tās apkārtne.[11]

Uldis Juris Danbergs ir viens no izveides ierosinātājiem piemiņas zīmei Strazdes, Lībagu un Laucienes teritorijā okupācijas varas nepakļautajiem nacionālajiem partizāniem. Tā uzstādīta 2005. gadā Strazdes pagasta kalna kapsētas malā.[12]

Sibīrijā piedzīvoto sācis pierakstīt un uz atmiņu burtnīcu pamata 2019. gadā apgādā „Priedaines” tikusi izdota Ulda Jura Danberga grāmata „Manas dzīves epizode”, bet burtnīcu oriģinālus, kā arī vairākus dokumentus, fotogrāfijas un arī pašu grāmatu autors nodevis Latvijas Okupācijas muzeja krājumā.[13]

2020. gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā iecelts par Viestura ordeņa kavalieri.[14]



[1] Kārkluvalka Ilze. Savu dzīvi ziedoja, lai jaunā paaudze dzīvotu brīvā Latvijā // Talsu Vēstis, Nr.52 (2010. gada 8. maijs), 9.lpp.

[2] La.lv (2020). Latvijas Okupācijas muzejs saņems vērtīgu dāvinājumu. Pieejams: https://www.la.lv/latvijas-okupacijas-muzejs-sanems-vertigu-davinajumu [sk. 11.03.2021.].

[3] Kārkluvalka Ilze. Savu dzīvi ziedoja, lai jaunā paaudze dzīvotu brīvā Latvijā // Talsu Vēstis, Nr.52 (2010. gada 8. maijs), 9.lpp.

[4] Turpat.

[5] La.lv (2020). Latvijas Okupācijas muzejs saņems vērtīgu dāvinājumu. Pieejams: https://www.la.lv/latvijas-okupacijas-muzejs-sanems-vertigu-davinajumu [sk. 11.03.2021.].

[6] Gabre, A. (2020). Pagātnes liecības nākotnei. Pieejams: https://nra.lv/latvija/303326-pagatnes-liecibas-nakotnei.htm [sk. 11.03.2021.].

[7] Kārkluvalka Ilze. Savu dzīvi ziedoja, lai jaunā paaudze dzīvotu brīvā Latvijā // Talsu Vēstis, Nr.52 (2010. gada 8. maijs), 9.lpp.

[8] Turpat.

[9] Kārkliņa Kristīne. „Daugavas Vanagi Latvijā” joprojām aktīvi sasaucas // Talsu Vēstis, Nr.21 (2020. Gada 13. marts), 3., 9.lpp.

[10] Kļaviņa, A. (2005).  Naivisma mode. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/naivisma-mode-12499587 [sk. 11.03.2021.].

[11]Kārkluvalka Ilze. Savu dzīvi ziedoja, lai jaunā paaudze dzīvotu brīvā Latvijā // Talsu Vēstis, Nr.52 (2010. gada 8. maijs), 9.lpp.

[12] Turpat.

[13] La.lv (2020). Latvijas Okupācijas muzejs saņems vērtīgu dāvinājumu. Pieejams: https://www.la.lv/latvijas-okupacijas-muzejs-sanems-vertigu-davinajumu [sk. 11.03.2021.].

[14] Latvijas Valsts prezidenta kanceleja (2020). Jaunākie piešķirtie apbalvojumi. Pieejams: https://www.president.lv/lv/valsts-apbalvojumi/viestura-ordenis/jaunakie-pieskirtie-apbalvojumi#gsc.tab=0 [sk. 11.03.2021.].

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .