Sofija Dravniece

(Dundaga/Talsi)

(1895. gada 3. jūnijs – 1998. gada 9. janvāris)

Kubalu skolas skolotāja, latviešu valodas kopēja, letoniste

Sofija Dravniece ir Krišjāņa Barona jaunākās māsas Marijas mazmeita. Dzimusi  Dundagas Pēterkužniekos  saimnieka Jāņa (1862-1929) un Annas (1868-1925) ģimenē. Viņai ir divas jaunākas māsas  Emma (1899-1933) un Vera (1902-1952).

Pēterkužnieki ir Krišjāņa Barona jaunākās māsas Marijas mājas. Tur sakuploja un dzīvoja viņas dēla Jāņa Dravnieka ģimene, vairāk nekā divdesmit pēdējos mūža gadus nodzīvoja otrs dēls – skolotājs Fricis Dravnieks.

“Es atminu, kāda mums bija tā māja. Bija liela istaba un liela virtuve, tas bija saimnieka galā. Tad tur bija ar širmjiem nožogots, kur bija mūsu ģimene, tēvs, māte. Tad istabas otrā galā atkal bija nožogots, tur bija vectēvs un vecmamma, tēva vecāki, Mare. Tad pie krāsns bija atkal viena gulta, tur gulēja tāda viena veca vecmāmiņa. Kas tā bija, to es nezinu – kaut kāda radiniece viņa bija. Un otrā galā bija divas istabas, tur dzīvoja četras ģimenes, kalpi un vaļinieki.

Vaļiniekiem bija dzīvoklis, stallis, kūts. Tie bija pielīgti klāt. Tad viņam bija sakņu dārzā dobes, cik nu gribēja. Par to viņam zināmas dienas bija jāizstrādā. Siena laikā tik un tik dienas, tāpat sievai cik jāizstrādā. Tad kartupeļu rokamā laikā, labības laikā. Ja ir ļoti steidzīgi darbi mājās, tad ar jānāk strādāt, bet tas jau vairāk nav klāt pie līguma, par to atsevišķi maksā.

Mums bija divas lielas istabas un katrā bija divi pāri tie vaļinieki. Kādu gadu bija arī kalpi, bet viņam katru dienu ir jāstrādā saimniekam. Tie atkal dzīvoja saimniekgalā. Bija jau vēl plīts istaba. Tur bija divas gultas puišiem un divas meitām.”[1]

 

Sofija Dravniece skolas gaitas uzsāk vietējā Kubalu skolā, ko beidz 1907. gadā.  Skolā meitenei atzīmes ļoti labas, arī interese par grāmatām neizsīkstoši liela. Pēc senas tradīcijas viņai, vecākajai meitai, būtu jākļūst par nākamo Pēterkužnieku saimnieci.  Tēvs ievērojis, ka saimniecības darbi nav meitas stiprā puse, toties ir liela interese par literatūru, viņš laiž meitu mācīties Friča Cirķeļa tirdzniecības skolā Talsos.

1913. gadā Sofija Dravniece uzsāk mācības Rīgā, Viļa Olava komercskolā, kur arī piedzīvo Pirmā pasaules kara sākumu. 1915. gadā viņa skolu pabeidz un kopā ar vecākiem pamet Kurzemi, lai bēgtu no karadarbības.

Bēgļu gaitās sākas Sofijas Dravnieces patstāvīgās darba gaitas. Sofija, vienai pašai nonākot Pēterburgā, dzīvo pie tēvabrāļa Friča Dravnieka (1873-1967) un strādā dažādus kantora darbus: apdrošināšanas sabiedrībā, vēlāk Kooperatīvu sabiedrībā. Vienlaidus darbu apvieno ar  angļu valodas vakara kursiem.

Šajā laikā Krievijā apstākļi ļoti grūti, ko pilnā mērā izbauda arī Sofija Dravniece. 1918. gada beigās jaunā sieviete pamet Pēterburgu, lai strādātu lauku skolā.

Beidzot – 1919. gadā – viņa pēc gara ceļa cauri Pleskavai un Rīgai, kurā norisinās Bermonta uzbrukums, atgriežas tēva mājās Dundagā, Pēterkužniekos.

Latvijas brīvvalsts laikā Sofija Dravniece strādā par skolotāju Dundagas skolā (1919. gadā), Kubalu skolā (no 1920. līdz 1922. gadam),  Vārves 2. pamatskolā (no 1922. līdz 1925. gadam),  Ventspils 5. pamatskolā (no 1925. līdz 1937. gadam). Skolotāja nemitīgi turpina sevi izglītot un attīstīties; viņa papildus apgūst vijoles spēli un apmeklē dažādus kursus, papildinot zināšanas.

Liels pārdzīvojums ir māsas Emmas nāve 1933. gadā. Māsa nomira vēl jauna – 34 gadu vecumā.

1937. gadā Sofijai Dravniecei iespēja atkal atgriezties Pēterkužniekos un strādāt Dinsberga skolā. 1938. gada 1. septembrī viņa kļūst par tās pārzini, ieņemot Emmas Biķis (dzim. Jāvalde; ?-1980) vietu.  Dažādu varu laikos šajā skolā Sofija Dravniece nostrādā 30 gadus.

1948. gadā Sausteres ciemā tiek dibināts kolhozs “Drosme”. Tajā iestājas Sofijas Dravnieces māsa Vera ar onkuli Frici Dravnieku, par ko nav mierā individuālo saimniecību īpašnieki, tā sauktie desmithektārnieki. Vairāki zemes īpašnieki baiļu iespaidā, ka varētu tikt atņemta to zeme, un cerībā, ka tā pasargās savu īpašumu no svešām rokām, uzraksta sūdzību par Veru. Liktenīgi, ka dienu pirms 1949. gada 25. marta baisajiem notikumiem tiek sasaukta kolhoza kantora valdes sēde, kurā pieņem lēmumu izslēgt Veru no kolhoza. Nākošajā rītā Sofija Dravniece ierodas skolā, vairāki skolotāji nav atnākuši, šur tur manāmi karavīri, atmosfēra neomulīga un drūma: [2]

“Sākas stundas. No otrās stundas mani izsauc. Atnākusi Elīze, viņai līdzi kareivis – pēc manis. Steigšus ieeju vēl klasē, uzdodu bērniem darbu, ko darīt līdz zvanam. Saku, ka man steidzīgi jāaiziet, paņemu somu un eju. Bērni ļoti satraukti, izbiedētām acīm skatās uz mani. Es piespiežos būt mierīga, mierinu bērnus. Atvados no direktora, viņa sievas un aizeju.

Mājās Vera jau pakājas. Tur priekšā daži karavīri un virsnieks, daži vietējie, ciema padomes deputāti Maļinovs un Mežstūris. Tie jūtas ļoti neērti, neskatās uz mani: viņu bērni nāk skolā, tiekamies bieži ciema padomē, skolā. Virsnieks nolasa man priekšā pavēli par izvešanu un noteikumiem.”

 

Neskatoties uz to, ka Sofija Dravniece bija deputāte ciema padomē, 1949. gada 25. martā  viņa kopā ar māsu Veru tiek izsūtīta uz Sibīriju, Omskas apgabalu. Trīs gadus vēlāk māsa izsūtījumā mirst, Sofija Novocaricinā paliek viena.

Pēc septiņiem pavadītiem gadiem izsūtījumā 1956. gada 9. martā Sofija Dravniece atgriežas dzimtenē. Atgriežoties Sofija Dravniece dzīvo Pēterkužniekos, kur tolaik dzīvo tēvabrālis Fricis ar sievu Veru (dzimusi Sokolovskaju; 1911-1956). Pēc onkuļa Friča Dravnieka nāves 1967. gadā paliek vienīgā Dravnieku dzimtas atvase. Tā kā skolotāja dzīvo netālu no Kubalu skolas, ļaudis vēršas tieši pie viņas ar lūgumiem pastāstīt par skolu un Krišjāņa Barona dzimtu: [3]

“Savos atmiņu stāstos skolotāja prata ciemiņiem atainot sendienas gan bērna uzticības pilnajām acīm, gan skolotājas psiholoģiski smalkajā vērojumā. Un dīvaini: kad biju ierunājies, ka viņas radiniece Klāra Freiberga man stāstījusi par Krišjāņa Barona senčiem un pēcnācējiem, arī viņa Dainu tēva māsas Marijas mazmeita, ar tādu pašu precizitāti sāka šķetināt sava dzimtas atzara pavedienu.”

 

Laiks iet uz priekšu, skolotājai paliek aizvien grūtāk dzīvot laukos. 1977. gadā Sofija Dravniece pieņem radinieces Paulas aicinājumu dzīvot pie viņas Talsos. Skolotāja tur mīt līdz sava mūža galam.

Lai arī skolotājai jau liels gadu skaitlis, prāts viņai ir ass un apbrīnojami laba atmiņa, tādēļ nododas savai sirdsaicinājumam. Skolotāja Dravniece pieraksta Dundagas izloksnes tekstus. Viņa izveido Dundagas izloksnes leksikas kartotēku, kurā ir aptuveni 5000 kartīšu. Viņas veikums tiek atzinīgi novērtēts, tiek uzskatīts par ievērojamu devumu kultūrvēstures saglabāšanā. Sofija Dravniece pieraksta arī atmiņas par Kubalu skolu, satiktajām personībām un notikumiem viņas dzīvē. Sofijas Dravnieces raksti publicēti LU Latviešu valodas institūta izdevumos un Kubalu skolas-muzeja rakstos, par ko rūpējies skolas – muzeja pārvaldnieks Ivars Abajs: [4]

“Būtisks ieguldījums dzimtā novada kultūrvēstures saglabāšanā ir Valodas institūtam iesniegtie Dundagas apvidus valodas paraugi, kas varētu būt par pamatu vietējās izloksnes vārdnīcai. Bet atmiņu pieraksti par veco Kubeles skolu ļauj saglabāt tās senatnīgumu nākamām paaudzēm. Talsu un  Kubalu skolas muzeji ir kļuvuši bagātāki ar vērtīgiem eksponātiem un dokumentiem, arī Nacionālās bibliotēkas rokrakstu fondos ir viņas raksti. Daudz liecību par garajā mūžā pieredzēto, par viņai pazīstamām  vēsturiskām personībām glabājas pētnieku  rokrakstos un ierakstu lentēs.”

Sofijas Dravnieces dzimtā ir daudz ievērojamu, izglītotu cilvēku, skolotāju un grāmatu mīļu. Viens ievērības cienīgs radinieks ir tēvabrālis Fricis Dravnieks (1873-1967), kas pabeidzis Pēterburgas skolotāju institūtu, mācījies angļu valodas un eksperimentālās psiholoģijas kursos. Arī Sofijas vectēvs Pēteris Dravnieks (1829-1904) mēdzis iegādāties grāmatas un abonējis “Pēterburgas Avīzes”, viņš esot aizrāvies ar augļu dārza veidošanu, ierīkojis koku skolu. Ievērojama un latviešiem nozīmīga personība ir Dainu tēvs – Krišjānis Barons (1835-1923), kurš ir Sofijas Dravnieces vecmāmiņas brālis. Viņš Sofijai kādā tikšanās reizē esot iemācījis nodziedāt dziesmiņu. Viņas rados ir arī  skolotāji Jānis Dreibergs (1854-1932), Jānis Adamovičs (1859-1930), Fricis Ieviņš (1870-1960), rakstnieks Fricis Adamovičs (1863-1933), izglītības ministrs Ludis Adamovičs (1884-1943), arhibīskaps Teodors Grīnbergs (1870-1962).

 

Cienījamā skolotāja mirst 1998. gada 9. janvārī, tiek apglabāta Kužnieku kapos. Atvadu vārdos Kubalu skolas-muzeja pārzinis Ivars Abajs raksta: [5]

“1998. gada 9. janvārī, rīta ausmu nepiedzīvojusi, mira mūsu mīļā skolotāja Sofija Dravniece. Nodzīvots bagāts mūžs 102 gadu garumā, pieredzot daudz vēsturisku notikumu, ne mazums prieka un bēdu. (..) S. Dravnieces mājās ciemojušies valodas un vēstures pētnieki, muzeju ļaudis, Krišjāņa Barona dzimtas pēcteči un skolēni. Daudz bijis viņas atmiņu stāstījuma klausītāju.”

Ja vēlies uzzināt vairāk par Sofiju Dravnieci:

Skolotājas simtajā dzīves gadā Kubalu skola-muzejs izdod viņas atmiņu grāmatu “Atmiņas” (Mežsaustere, 1995). Grāmatā autore dalās atmiņās par savu ģimeni, par piedzīvoto izsūtījumā, kā arī grāmatā lasāmi vairāki literāri darbi Dundagas izloksnē.

Jau gadu vēlāk Kubalu skola-muzejs izdod Sofijas Dravnieces grāmatas “Atmiņas” 2. izdevumu, kurš ir papildināts un precizēts. Tajā lasītāji tiek iepazīstināti ar jaunu atmiņu tēlojumu “Povosar dȃrb”.

2008. gadā LU Latviešu valodas institūts izdod Sofijas Dravnieces grāmatu “Dundagas izloksnes teksti”.

1963. gadā Fricis Dravnieks sagatavojis darbu “Autobiografiskas atmiņas”, kurā arī Sofija Dravniece stāsta par piedzīvotajiem notikumiem un apkārtējiem ļaudīm.

Portālā e-grāmata iespējams izlasīt Sofijas Dravnieces dzīvesstāstu divās daļās. Pirmajā daļā Sofija Dravniece stāsta par bērnību, lauku sētu, skolas gadiem. Otrajā daļā skolotāja dalās atmiņās par piedzīvoto Pirmā pasaules kara laikā.

Materiāls par Sofiju Dravnieci iekļauts 2010. gadā LU Akadēmiskajā apgādā iznākušajā A. Bankava un I. Jansones grāmatā „Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas”.

Interesanti iepazīties ar žurnālistes Birutas Driķes 1995. gada 3. jūnijā laikrakstā „Talsu Vēstis” publicēto rakstu „Vēlreiz darītu tāpat”. Raksts ir saruna ar sirmo skolotāju desmit dienas pirms viņas simtgades svētkiem: „Sofija Dravniece ir atlaidusies gultā un auklē slimo kāju. Runājam par dzīvi un gadiem. Sofijtantes humors nāk talkā tad, kad jāpāršķir ne tik jauka atmiņu lappuse.”



[1] Māras Zirnītes intervija ar Sofiju Dravnieci. Avots: Portāls Dzīvesstāsts. Intervēts 1993. gada 4. oktobrī Talsos. Materiālu sagatavojusi Maija Krūmiņa. Pieejams: http://www.dzivesstasts.lv/lv/free.php?id=561

[2] Dravniece, Sofija. Nolaupītie gadi // Padomju Karogs (1989, 8.apr.), 3.lpp.

[3] Pijols, Imants. Radu raksti septiņās paaudzēs // Skolotāju Avīze (1985, 11.sept.)

[4] Abajs, Ivars. Sofija Dravniece // Talsu Vēstis, Nr.5 (1998, 13.janv.), 6.lpp.

[5] Abajs, Ivars. Sofija Dravniece // Talsu Vēstis (1998, 13.janv.), 6.lpp.


Materiālu sagatavojusi Lita Zandberga

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .