Hilda Grīva (foto no httpwebwork.broka.lvlivoneslvkratuvelivones-net-arhivslibiesu-dziesmu-ansamblis-kandla)
Hilda Grīva
(Kolka)
Hilda Grīva (foto no httpwebwork.broka.lvlivoneslvkratuvelivones-net-arhivslibiesu-dziesmu-ansamblis-kandla)
Dzimtais uzvārds - Cerbaha. Dzimusi
Dundagas pagasta Sīkraga „Klāvos” zvejnieka Oskara un Minnas Cerbahu ģimenē. Māte
bijusi igauniete, tāpēc meitas Hilda un Elfrīda jau agrā bērnībā apguvušas
lībiešu, igauņu un latviešu valodas.[1]
Lībiešu gadagrāmatā 2002. gadā par Cerbahu ģimeni teikts:[2]
"Cerbahu
dzimtā uzskatīja, ka viņi ir Dundagas barona Ostens-Sakena neatzītie pēcteči.
Arhīva dati liecina, ka tas tā varētu būt."
Skolas gaitas Hilda Grīva
uzsākusi Igaunijā, kur ģimene dzīvojusi Pirmā pasaules kara laikā. Atgriežoties
Latvijā, mācījusies Mazirbes pamatskolā. Sākusi apgūt vijoļspēles pamatus
Ventspilī.[3]
1927. gadā Hildu Grīvu
aizsūtīja mācīties uz Somiju, kur viņa Tursulas Tautas augstskolā apguvusi somu
valodu un paralēli mācījusies klavierspēli pie J. Sibēliusa meitas un
dziedāšanu Helsinku Tautas konservatorijā. 1928. gadā mācījusies skolotāju
institūtā Heinolā un 1929. gadā izglītību turpinājusi Jelgavas skolotāju
institūtā.[4]
Mācību laikā Jelgavā kopā ar
Pēteri Dambergu un Alīsi Gūtmani veidojusi lībiešu mēnešrakstu “Līvli”, kā arī
tulkojusi tekstus no somu valodas.[5]
1934. gadā pēc Jelgavas
skolotāju institūta beigšanas viņa strādājusi skolās – Ventspilī un citur.
Paralēli darbam beigusi Ventspils mūzikas skolu un vēlāk strādājusi Talsu
mūzikas skolā, mācot vijoles un klavieru spēli.[6]
Talsos vadījusi arī baznīcas kori.[7]
Papildus saviem tiešajiem
darba pienākumiem, laiku pa laikam veidojusi arī rakstus laikrakstam “Līvli”,
kā arī piedalījusies Pētera Damberga sastādītās lībiešu lasāmgrāmatas
veidošanā.[8]
Valdas Marijas Šuvcānes grāmatā “Lībiešu ciems, kura vairs nav” Hilda Grīva raksturota šādi:[9]
"Hilda bija apdāvināta mūziķe, viņai bija
skaista balss. Lībiešu tautas nama atklāšanas koncertā 1939. gada 6. augustā
Hilda dziedāja solo dziesmas."
1956. gadā apprecējusies ar
bijušo dundadznieku Pauli Grīvu, kas bija atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā.
Laulības dzīve nebija ilga, jo vīrs drīz nomiris.[10]
1960. gadā piedalījusies
esperanto-latviešu-lībiešu vārdnīcas sastādīšanā.[11]
1966. gadā Igaunijas
Televīzija uzņēmusi dokumentālu filmu “Liivi rannal” (“Lībiešu krasts”), kurā
atspoguļota Kurzemes lībiešu dzīve 1960. gados. Šajā filmā redzama arī Hilda
Grīva.[12]
Hilda Grīva bijusi lībiešu
folkloras ansambļa “Kāndla” (“Kokle”) dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja no
dibināšanas brīža 1972. gadā līdz pat sava mūža beigām.[13]
Mūža noslēguma posmā diriģentes dzirde kļuvusi arvien vājāka, kā arī nav
veicies organizatoriskajā darbā, tomēr no ansambļa vadīšanas viņa nav spējusi atteikties.[14]
Apbedīta Sīkraga kapos.[15]
Materiāls par Hildu Grīvu iekļauts Valdas Marijas Šuvcānes grāmatā „Lībiešu ciems, kura vairs nav”[16] un „Lībiešu gadagrāmata 2002” publicētajā rakstā „Hilda Grīva – lībiešu mūziķe”[17].
[1] Šuvcāne, V. M. (2002). Lībiešu
ciems, kura vairs nav. 333.lpp.
[2] Šuvcāne, B. (sast.) (2002).
Lībiešu gadagrāmata 2002. 86.lpp.
[3] Turpat.
[4] Šuvcāne, V. M. (2002). Lībiešu
ciems, kura vairs nav. 334.lpp.
[5] Turpat.
[6] Turpat.
[7] Šuvcāne, B. (sast.) (2002). Lībiešu
gadagrāmata 2002. 89.lpp.
[8] Turpat.
[9] Šuvcāne, V. M. (2002). Lībiešu
ciems, kura vairs nav. 334.lpp.
[10] Šuvcāne, B. (sast.) (2002).
Lībiešu gadagrāmata 2002. 90.lpp.
[11] Šuvcāne, V. M. (2002). Lībiešu
ciems, kura vairs nav. 334.lpp.
[12] Dundagas vēsture (2018). Lībiešu krasts. Pieejams: https://dundagasvesture.wordpress.com/2018/11/02/libiesu-krasts-1966/ [sk. 27.10.2020.].
[13] Šuvcāne, V. M. (2002). Lībiešu
ciems, kura vairs nav. 334.lpp.
[14] Šuvcāne, B. (sast.) (2002).
Lībiešu gadagrāmata 2002. 90.lpp.
[15] Šuvcāne, V. M. (2002). Lībiešu
ciems, kura vairs nav. 334.lpp.
[16] Šuvcāne, V. M. (2002). Lībiešu
ciems, kura vairs nav.
[17] Šuvcāne, B. (sast.) (2002).
Lībiešu gadagrāmata 2002.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Kitija Cietvīra
Talsu Galvenā bibliotēka
2021
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta