Kārlis Heinrihsons–Indriksons

(Lauciene)

(1895. gada 15. augusts – 1978. gada 3. novembris)

Latvijas brīvības cīnītājs, Lāčplēša Kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris

Uzvārds Jāņa Meldera grāmatā “6000 latviešu virsnieku likteņi Otrā pasaules kara gados” (2015) tiek norādīts arī kā Mihelsons. 2017. gada izdevumā uzvārds tiek norādīts Heinrichsons-Indriksons. Publikācijās uzvārds minēts kā Heinrichsons vai arī kā Kārlis Heinrihsons, vai Kārlis Indriksons.

Dzimis Nurmuižā “Grebos” zemkopju ģimenē. Tēva vārds: Jānis. 

Bērnības un jaunības dienas pavada smagā fiziskā darbā lauksaimniecībā. Mācās Ministrijas skolā.

Laikā no 1915. gada maija līdz 1918. gada februārim dienē Volīnijas[1] leibgvardes[2] pulkā.

1919. gada martā iesaistās jaunformētajā latviešu brīvprātīgo karavīru vienībā Liepājā, kas vēlāk skaitās kā 4. atsevišķais bataljons Baloža brigāde.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 7. aprīlī, piedalās cīņās pret bermontiešiem, Latgales atbrīvošanā. Kārlis Heinrihsons-Indriksons ir Daugavpils kājnieku pulka seržants.

1919. gada 8. oktobrī pie Tīriņu muižas uz Rīgas - Jelgavas šosejas (pēc rotas komandiera nāves) Kārlis Heinrihsons–Indriksons uzņemas komandēšanu, durkļu cīņā izsit ienaidnieku no tuvējām mājām, kā rezultātā pretinieks atkāpjas arī no citām pozīcijām. Personiski Kārlis Heinrihsons–Indriksons cīņu rezultātā iegūst ložmetēju, šautenes, munīciju un saņem gūstekņus.

1919. gada 1. novembrī Kārlis Heinrihsons-Indriksons tiek paaugstināts par virsseržantu. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni par 1919. gada 8. oktobra cīņām pie Tīriņu muižas.

Atvaļināts 1921. gada 26. maijā. Nodarbojas ar zemkopību Nurmuižas pagastā. Kārlis Heinrihsons-Indriksons ir 1919. gadā dibinātā 1. Talsu aizsargu pulka 3. rotas komandieris. 1931. gadā 1. maijā tiek apbalvots ar aizsargu “Nopelnu krustu”. 1935. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Saņēmis arī Brīvības cīņu dalībnieku medaļu un Brīvības cīņu 10. gadu atceres piemiņas medaļu.

1924. gadā salaulājas ar Mildu (1897-1979; dzimusi Damberga), kura dzimusi Ārlavas pagastā. Ģimenē ir divas meitas.

1941. gadā 14. jūnijā Kārlis Heinrihsons-Indriksons laimīgas sagadīšanās pēc  netiek izsūtīts. Toties tiek izsūtīts draugs pulkvedis-leitnants Fricis Bērtulsons. Kārlis Heinrihsons-Indriksons, lai izvairītos no skumjām domām, dodas mājas darba solī. Atskanot kara troksnim, Kārlī Heinrihsonā-Indriksonā pamostas kareivja gars. Kārlis Heinrihsons-Indriksons uzvelk Laucienes karoga mastā Latvijas karogu. 1942. gadā atskan uzsaukums iet cīņā pret boļševismu, Kārlis Heinrihsons-Indriksons nolemj iestāties brīvprātīgajos.

Otrā pasaules kara laikā iesaistās 28. Bārtas policijas bataljonā (1942-1943). Bataljons ir latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā. Kārlis Heinrihsons-Indriksons veic komandiera pienākumus gan bataljona vadā, gan rotā. Bataljona pārgrupēšanas dēļ pārvieto dienēt uz Latviešu leģionu (1942), no kura Kārlis Heinrihsons-Indriksons tiek atvaļināts slimības dēļ.

1944. gada beigās dodas uz Vāciju. 1949. gadā emigrē uz ASV, dzīvo Čikāgā, kur strādā fabrikā. Mūža nogalē pensionārs.

1975. gadā dzīvo kopā ar dzīves biedri savā mājiņā, Vanderu ezera krastā Čikāgas pievārtē, cīnoties ar zivīm.

Mirst Čikāgā. Urna apbedīta Latviešu Kara Invalīdu apvienības Brāļu kapos ASV, taču 1992. gada 29. augustā kopā ar sievu Mildu pārapbedīts Laucienes pagasta Odres Tuņņu kapsētā dzimtas kapos. Pārapbedīšanu vada Talsu Evaņģēliski Luteriskās baznīcas mācītājs Arvīds Brālis.



[1] Vēsturisks novads Austrumeiropā. Mūsdienās viens no Ukrainas apgabaliem.

[2] Karaspēka daļa, kuras pienākumos ietilpst valdošā monarha un viņa rezidences apsargāšana; privileģētu karaspēka daļu kopums (dažās monarhistiskās valstīs) (Avots: tezaurs.lv).

.

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta



 .