Pēteris Iklāvs Latviešu leģionāra formas tērpā 1940. gados (foto no Talsu novada muzeja krājuma)


Pēteris Iklāvs 

(Talsi)

(1911. gada 17. februāris – 1986. gada 2. janvāris)

dzejnieks, grāmatu iesējējs, grāmatnieks

Citviet - Pēteris Iklavs.[1] Pseidonīms – Kaspars Mežods.[2]

Dzimis Iecavas pusē Zālītes pagastā zemkopja ģimenē.[3]

Mācījies Rīgas 1. ģimnāzijā.[4]

Strādājis tēva mājās Iecavā un Latvijas telegrāfa aģentūrā.[5]

Žurnāliste Ilze Kārkluvalka laikrakstā „Talsu Vēstis” par Pēteri Iklāvu rakstījusi:[6] 

"Reiz dzejnieks un rakstnieks Aleksandrs Pelēcis rakstīja, sabiedrībai norādīdams pamanīt un novērtēt, par savu likteņa biedru Pēteri Iklāvu. Par reiz talantīgu un daudzsološu dzejnieku, par moku ceļus izturējušu vīru, kuru reiz Edvarts Virza saucis par latviešu jaunās dzejas cerību, par vīru, kurš bija viens no nedaudziem, kas parketu mācēja no ozola dēlīšiem salikt un grāmatas lietpratīgi iesēja pat bērza tāsī. 17. februārī dzejniekam Pēterim Iklāvam paliktu astoņdesmit seši gadi. Ir mīļi kopta kapu kopiņa Talsu kapsētā... Un, tiekoties ar viņa dzīvesbiedri Rutu, vēlreiz sapratu, ka cilvēks ir tik ilgi dzīvs, cik ilgi viņš ir tuvo cilvēku piemiņā."

Cīnījies Latviešu leģionā. Pēc kara bijis padomju gūstā, bet pēc atbrīvošanas strādājis par grāmatsējēju Talsos.[7]

1935. gadā tika publicēts Pētera Iklāva pirmais dzejolis „Atmiņu posts” laikrakstā „Brīvā Zeme”.[8] Viņa dzejai raksturīgi intīmi motīvi un patriotisms. Kurzemes cīņu laikā rakstītā patriotiskā dzeja pieder pie mākslinieciski nozīmīgākajiem viņa darbiem.[9] Publicējies sava laika periodiskajos izdevumos „Brīvā Zeme”, „Rīts”, „Tēvijas Sargi”, „Daugava”, „Sējējs” un citviet. [10] Dzejnieks brīvi pārvaldījis franču, angļu un vācu valodas.[11]

Pēckara gados Pēteris Iklāvs nav publicējies. Palicis neizdots dzejoļu krājums „No āpša alas”.[12]

Dzejnieks Aleksandrs Pelēcis par Pēteri Iklāvu rakstījis:[13] 

"Nepelnīti piemirsts un pusgadsimteni nepieminēts dzejnieks. [..] Eduards Virza viņu saucis par latviešu jaunās dzejas cerību. [..] Savu dzejoļu grāmatu sakārtot nav bijis laika – to viņa vietā izdarījis dzejnieks Ēriks Raisters, diemžēl par vēlu, jo 1944. gadā sajuka pasaule un manuskripts pazuda. Grāmatas nosaukums bija „No āpša alas”. Pazīstu Pēteri Iklāvu no 1939. gada. Brīnumains cilvēks. Formas un satura meistars dzejā. Bet – astoņi gadi Mordovijā… Dzejoļu klades atņēma. Mūža nogali pavadīja Talsos. Strādāja celtnieku brigādē. Viens no nedaudzajiem, kas mācēja no ozola dēlīšiem parketu likt... Viņu nedrukāja pat rajona avīzītē. Tiesa - Pēteris arī nestaigāja pa redakcijām. Pēdējā darba vieta – Talsu grāmatsietuve. Mācēja iesiet grāmatas pat bērza tāsī. [..] Viņa dzeja pelnījusi augšāmcelšanos. Esi sumināts, dzejniek, kas mācēji grāmatas iesiet bērza tāsī un likt parketu no ozola dēlīšiem!"

Ilgoņa Bērsona grāmatā „Segvārdi un segburti: noslēpumi un meklējumi” (otrā grāmata) par Pēteri Iklāvu lasāms:[14]

"Patriotisku jūtu (arī atmaksas) vadīts, jau 1942. gada maijā Pēteris Iklāvs brīvprātīgi dodas uz fronti, vēlāk kļūst par latviešu leģionāru, cīnās Kurzemes cietoksnī un uzraksta daudzus savus labākos dzejoļus – “Kaulaču vējdzirnavas”, “Lestene” un citus, kas antoloģijā “Cerību zeme” (1945) cienīgi nostājas blakus meistariem. Pēc 1945. gada 8. maija kapitulācijas Iklāvu ievieto sovjetiskās filtrācijas nometnē, diezgan neparasti, ka jau 1946. gada augustā atbrīvo. Taču drošības nav, un 9 gadus viņš dzīvo slepenībā. 1955. gada 5. augustā pienāk otra apcietināšana un 10 gadu sods stingrā režīmā. Rakstnieks E. Damburs 1975. gadā man stāstīja, ka par iemeslu bijusi Iklāva sarunāšanās ar kādu virsnieku. 1964. gadā Iklāvu atbrīvo no ieslodzījuma Mordovijā un viņš dzīvo Talsos. Šķiet, “Talsu Vārds” pēdējā numurā (1945. gada 8. maijs) atrodama Iklāva pēdējā publikācija – pretpadomju dzejolis “Bruņinieka vīzija”. Tāds kā Mežoda kodiens. Varas gaņģi samala vēl vienu dzejnieku. P. S. Aleksandra Pelēča mājas bibliotēkā Talsos atrodas daudzas skaistas grāmatas, ko bija iesējis viņa draugs Pēteris."Pēteris Iklāvs apglabāts Talsu Jaunajos kapos.[15]



[1] LU LFMI. Pēteris Iklavs. Pieejams: https://www.literatura.lv/lv/person/Peteris-Iklavs/872964 [sk. 16.02.2021.].

[2] Bērsons, I. (2016). Segvārdi un segburti: noslēpumi un meklējumi. Otrā grāmata. 182.-183.lpp.

[3] Bauskas Centrālā bibliotēka. Pēteris Iklavs. Pieejams: https://www.bauskasbiblioteka.lv/novadnieki-jubilari/items/175.html [sk. 16.02.2021.].

[4] Turpat.

[5] Turpat.

[6] Kārkluvalka Ilze. Ja vienam mazam cilvēkbērnam // Talsu Vēstis, Nr.16 (1997. gada 8. februāris), 3.lpp.

[7] Bauskas Centrālā bibliotēka. Pēteris Iklavs. Pieejams: https://www.bauskasbiblioteka.lv/novadnieki-jubilari/items/175.html [sk. 16.02.2021.].

[8] 100 novadnieki // Iecavas Ziņas (2017. gada 21. aprīlis).

[9] Bauskas Centrālā bibliotēka. Pēteris Iklavs. Pieejams: https://www.bauskasbiblioteka.lv/novadnieki-jubilari/items/175.html [sk. 16.02.2021.].

[10] 100 novadnieki // Iecavas Ziņas (2017. gada 21. aprīlis).

[11] Pelēcis Aleksandrs. Pēteris Iklāvs // Literatūra un Māksla, Nr.5 (1990. gada 3. februāris), 7.lpp.

[12] Bauskas Centrālā bibliotēka. Pēteris Iklavs. Pieejams: https://www.bauskasbiblioteka.lv/novadnieki-jubilari/items/175.html [sk. 16.02.2021.].

[13] Pelēcis Aleksandrs. Pēteris Iklāvs // Literatūra un Māksla, Nr.5 (1990. gada 3. februāris), 7.lpp.

[14] Bērsons, I. (2016). Segvārdi un segburti: noslēpumi un meklējumi. Otrā grāmata. 182.-183.lpp.

[15] 100 novadnieki // Iecavas Ziņas (2017. gada 21. aprīlis).

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .