Ērika Iltnere (foto no httpsdundagasvesture.wordpress.comiltnere-erika)


Ērika Iltnere 

(Kolka)

(1925. gada 3. aprīlis – 2011. gada 4. jūlijs) 

gleznotāja, tekstilmāksliniece

Dzimusi Dundagas pagasta Melnsilā. Bērnība un jaunība saistīta ar Ezermuižu.[1] Mākslinieces dzimtais uzvārds – Kunstberga. Dzīvesbiedrs – gleznotājs Edgars Iltners. Ģimenē augušas trīs meitas – Ieva, Daila un Zane, kas arī ir mākslinieces.[2]

Mācījusies Mazirbes pamatskolā. 1948. gadā beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. No 1948. gada līdz 1950. gadam mācījusies Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā Grafikas nodaļā.[3]

1950. gadā Ērika apprecējusies ar savu studiju biedru, gleznotāju Edgaru Iltneru.

Kaut Mākslas akadēmija palikusi nepabeigta, Ērika Iltnere atradusi savu ceļu mākslā. Lietišķās mākslas muzeja direktore Inese Baranovska mākslinieces mūža devumu vērtējusi šādi: 

"Ērika Iltnere pieder pie latviešu profesionālās tekstilmākslas celmlaužu paaudzes (1960.— 1970. gadi), kas šo amatniecības nozari pārvērta profesionāli augstvērtīgā artefaktā. Ar tolaik novatorisko batikas tehniku aizrāvās vairāki pazīstami tekstilmākslinieki, kā Rūdolfs Heimrāts, Georgs Barkāns un Jevgēņija Knāviņa, bet tieši Ērikai Iltnerei vaska batikas tehnika kļuva par galveno radošās izpausmes veidu, kurā māksliniece konsekventi darbojās visu savu mūžu, nebeidzot atklāt aizvien jaunas šīs tehnikas iespēju amplitūdas. Viņas darbus izstādēs vienmēr varēja atpazīt ar krāsu piesātināto spēku un ornamentālo rakstu daudzveidību. Augsti vērtējams ir mākslinieces ieguldījums tekstila rūpnieciskā dizaina attīstībā, veidojot audumu metus tolaik visā PSRS pazīstamajam uzņēmumam “Rīgas audums”."

Ērika Iltnere bijusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoģe, kā arī kombināta “Rīgas audums” māksliniece no 1952. gada līdz 1966. gadam.[4]

Piedalījusies izstādēs kopš 1959. gada. Gleznojusi arī akvareļus.[5]

Ērika Iltnere pēc pašas meta apdrukāta auduma tērpā. 20. gs. 50. gadu otrajā pusē (foto no  privātā arhīva, pieejams: httpswww.facebook.comDMDMmuzejsphotosm%C4%81ksliniece-%C4%93rika-iltnere-p%)


Mākslinieku savienībā kopš 1969. gada.[6]

Liene Jurgelāne laikrakstā „Rīgas Balss” 2006. gadā rakstījusi:[7]

"Kad pelēkā un lietainā Latvijas vasara nudien apnikusi un uzmācīgi seko doma par dzīvi dienvidos, der iestaigāt galerijā „Daugava”. Tur, kaut uz neilgu laiku, Ērikas Iltneres batikas saules un dienvidu sajūtu nodrošina pārpārēm. Darbi tiešām brīnišķīgi – milzīgie kokvilnas auduma gabali atplaukuši košās krāsās un, šķiet, kūsā no enerģijas. Latviešiem raksturīgo atturīgumu un pelēcīgo krāsu gammu te būs grūti atrast. Māksliniece Ērika Iltnere šķelmīgi atzīst, ka viņai ļoti patīkot tieši „spāņu krāsas” un tādi krāsu salikumi, ko skolā mācīts nekad nelikt kopā, piemēram, sarkanais un dzeltenais. [..] Ērika Iltnere pati sevi jokojot dēvē par nenopietnu mākslinieci, kam batika ir vairāk kā hobijs, tomēr īpašā tehnika – vaska batika, ar kuru Latvijā strādā teju vairs tikai viņa, liek cerēt, ka „hobijs” turpināsies vēl ilgi. [..] „Vaska batiku mēs kādreiz ar tekstilmākslinieci Ritu Bogustovu vienkārši mēģinājām, jo batiku kā tādu toreiz vispār nekur nemācīja. Lai arī tagad tekstilnodaļās batiku māca, ar vaska batiku praktiski neviens vairs nestrādā. Man savukārt ļoti iepatikās tieši šī tehnika dažādo nejaušību dēļ. Tādējādi gala iznākumu iepriekš simtprocentīgi nav iespējams paredzēt.” Ērikas Iltneres batikas raksturo ne tikai tehnikas sarežģītība un krāsu spēks, bet arī izteikta ornamentalitāte, kas zināmā mērā rada atsauci uz pirmatnējo, robusto, seno civilizāciju etnogrāfiju. „Lietišķās mākslas skolā, kur mācījos, bija tikai ar ornamentiem jāstrādā. Toreiz bija ārkārtīgi svarīgi ornamentu kanoni, kā jau sagšām, blūzēm, kur neko nedrīkst grozīt. Man gribējās to lauzt, jo likās, ka ar batiku tā nevar strādāt, tur vajag jaukt lietas un krāsas. Ļaut tām dzīvot no jauna.” Tas, šķiet, ir izdevies, un arī galerijas sienas it kā ieguvušas jaunu elpu”."

Apbedīta Rīgas Meža kapos.[8]

Materiāls par Ēriku Iltneri un viņas atmiņām iekļauts Lībiešu gadagrāmatā 2003. gadam[9], kā arī Baibas Šuvcānes sastādītajā grāmatā “Lībiešu krasta stāsti”[10], kas izdota 2012. gadā.



[1] Šuvcāne, B. (sast.) (2012). Lībiešu krasta stāsti. 386.lpp.

[2] Dundagas vēsture. Iltnere Ērika. Pieejams: https://dundagasvesture.wordpress.com/iltnere-erika/ [sk. 02.12.2020.].

[3] Turpat.

[4] Turpat.

[5] Turpat.

[6] Latvijas Radošo savienību padome. Ērika Iltnere. Pieejams: http://www.makslinieki.lv/profile/%C4%92rika-Iltnere/ [sk. 02.12.2020.].

[7] Jurgelāne Liene. Ērikas Iltneres spāņu batika // Rīgas Balss (2006. gada 10. jūnijs).

[8] Timenote.info. Ērika Iltnere. Pieejams: https://timenote.info/lv/Erika-Iltnere [sk. 02.12.2020.].

[9] Šuvcāne, B. (apkop.) (2003). Lībiešu gadagrāmata 2003. 45.-62.lpp.

[10] Šuvcāne, B. (sast.) (2012). Lībiešu krasta stāsti. 386.-401.lpp.


Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .