Indulis Ķēniņš

(Valdemārpils)

(1931. gada 13. novembris – 2018. gada 10. janvāris)

dzejnieks, vēstures pētnieks, Latvijas vēstures grāmatu autors, Valdemārpils pilsētas himnas autors, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors

Dzimis Rīgā šoseju un zemesceļu departamenta tehniķa ģimenē.[1]

Mācījies Aizputes septiņgadīgajā skolā un to pabeidzis 1947. gadā. Pēc tam mācījies Cīravas Meža skolā un 1950. gadā to absolvējis, iegūstot mežkopja kvalifikāciju. 1955. gadā ieguvis traktorista – atslēdznieka kvalifikāciju. 1966. gadā ieguvis vidējo izglītību Dobeles vakara vidusskolas Bērzes filiālē.[2]

Līdz 1981. gadam strādājis lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē. Uzreiz pēc tam sācis strādāt pedagoģiskajā darbā. 1983. gadā sācis strādāt Valdemārpils vidusskolā par skolotāju. Galvenokārt mācījis skolēniem vēsturi, bet pasniedzis visās klašu grupās arī politiku un tiesības, civilzinības, ētiku, filozofiju, latviešu valodu un literatūru, krievu valodu, epizodiski - ģeogrāfiju, bioloģiju, matemātiku, fiziku, ķīmiju un vācu valodu.[3]

1985. gadā absolvējis Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes neklātienes nodaļu ar kvalifikāciju filologs, latviešu valodas un literatūras pasniedzējs – pielīdzināts filoloģijas maģistra grādam. 1991. gadā saņēmis apliecību par Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Skolotāju kvalifikācijas celšanas divgadīgo kursu beigšanu Latvijas un vispārējā vēsturē. 1994. gadā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē ieguvis vēstures maģistra akadēmisko grādu. 1995. gadā saņēmis Latvijas Universitātes Habilitācijas un promocijas padomes piešķirto pedagoģijas doktora zinātnisko grādu. 2007. gadā ieguvis Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora zinātnisko grādu vēsturē.[4]

Indulis Ķēniņš bijis Latvijas vēstures skolotāju asociācijas dibināšanas iniciatīvas grupas dalībnieks un Asociācijas statūtu līdzautors. Laikā no 1994. gada līdz 1995. gadam bijis Izglītības un zinātnes ministrijas konsultatīvās padomes ārštata loceklis vēstures jautājumos. Piedalījies vairākās Latvijas un starptautiskās zinātniskās un vēstures skolotāju konferencēs, kā arī uzstājies ar publiskiem referātiem.[5]

Publicējis vairākus rakstus par vēstures mācīšanas mērķiem, uzdevumiem un metodiku dažādos periodiskajos izdevumos. Recenzējis Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāto 1995./96. mācību gada Pasaules un Latvijas vēstures eksāmena biļešu projektu. Aktīvi piedalījies pasākumos par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešanu skolu mācību programmās. Rediģējis un pārstrādājis 2005. gadā Izglītības satura un eksaminācijas centra izveidotās darba grupas veidoto mācību priekšmeta „Latvijas vēsture” standarta projektu. Patstāvīgi izstrādājis mācību priekšmeta „Latvijas vēsture” orientējošu programmas projektu, kā arī orientējošu pasaules vēstures un Latvijas vēstures tematiskās saskaņošanas programmas projektu. Konsultējis augstskolu studentus, kā arī vadījis LPA studentu praksi un recenzējis LPA diplomandu bakalaura un maģistra darbus.[6]

1995. gadā Indulim Ķēniņam piešķirta Sorosa fonda Latvijai stipendija grāmatas “Latvijas vēsture. 20. gadsimts” manuskripta izstrādāšanai. Bijis Latvijas skolotāju – mācību grāmatu autoru 1995. gada konkursa laureāts un Luda Bērziņa piemiņas fonda 2003. gada laureāts par aktivitāti un devumu Latvijas kultūrvēstures un folkloras apzināšanā, humanitāro zinātņu attīstībā, pedagoģijā un izglītības attīstības veicināšanā. 2007. gadā saņēmis Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu. Vairākkārt saņēmis rajona IP, Valdemārpils pilsētas domes un skolas administrācijas atzinības rakstus par aktīvu darbu mācību procesa kvalitātes uzlabošanā un pilnveidošanā, kā arī mācību grāmatu radīšanā. Ieguvis Talsu novada „2012. gada radošākā novadnieka” goda nosaukumu.[7]

Indulis Ķēniņš ir vairāku Latvijas vēstures grāmatu autors. Viņa sarakstīto grāmatu pirmsākumi meklējami 1991. gadā, kad Indulis Ķēniņš Valdemārpils vidusskolā strādājis par krievu valodas skolotāju. Vēsture tolaik viņam bijusi tikai vaļasprieks. Viņš sarakstījis grāmatas „Latvijas vēsture”,  „Seno laiku vēsture”, „Dzimtenes mācība” un citas. Šajā grāmatās atspoguļota Latvijas ģeogrāfija, etnogrāfija, folklora, vēsture un literatūra. Viņa grāmata „Latvijas vēsture 20. gadsimtā” tulkota  krievu valodā. Šo tulkošanas darbu veikusi Ludmila Azarova, vienīgi latviešu tautas dziesmu būtību neviens nav uzdrīkstējies tulkot, tāpēc autors to darījis pats.[8]

Indulis Ķēniņš izdevis arī vairākas grāmatas kopā ar citiem autoriem, kā arī sastādījis dažādus metodiskos materiālus.[9] Viņš ir arī šķirkļu autors tādos apjomīgos darbos kā „Lielā Ilustrētā Enciklopēdija”, „Latviešu grāmata ārzemēs 1920-1940” un „Latvija likteņa gaitās 1918-1991”.[10] Pirmās Induļa Ķēniņa publikācijas iekļautas 1970. gados Jelgavas un Talsu rajona laikrakstu literārajās lappusēs.[11] Viņa publikācijas ievietotas arī laikrakstos “Latvijas Jaunatne”, “Diena” un citos.[12]

Rakstījis dzeju un miniatūras, komponējis dziesmas ar saviem tekstiem.[13] Indulis Ķēniņš komponējis arī Valdemārpils pilsētas himnu. Dzejai pievērsies jau 20. gadsimta 1940. gadu beigās 1950. gadu sākumā, tomēr pirmie darbi, ar retiem izņēmumiem, nav saglabājušies. Dzejas darbus radījis epizodiski, acumirkļa izjūtu iespaidā.[14] 2010. gadā izdots Induļa Ķēniņa dzejas un miniatūru krājums „Mums pieder Saulesstars”.[15]

2007. gadā devies pensijā.[16]

Aleksandra Pelēča lasītavas un Talsu bērnu bibliotēkas novada fondos glabājās Induļa Ķēniņa rakstīts dzīvesstāsts.

Apbedīts Valdemārpils kapsētā.[17]

Latvijas Zinātņu akadēmijas tīmekļa vietnē atvadu vārdos 2018. gadā par Induli Ķēniņu teikts:[18]

"Viņš bija cilvēks ar unikālu pieredzi un zināšanām, kas ieguldīja daudz enerģijas un darba nozīmīgu grāmatu un publikāciju tapšanā, un jaunās paaudzes skološanā."

Par Induli Ķēniņu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta