Inta Kārkliņa 

(Talsi)

(1950. gada 2. novembris)

žurnāliste, izdevniecības „Jumava” literārā redaktore

Dzimusi Kandavā lauksaimnieku ģimenē.

Strādājusi par zinātnisko līdzstrādnieci žurnālā „Skola un Ģimene”, bijusi laikraksta „Padomju Jaunatne” kultūras nodaļas vadītāja, žurnāla „Sieviete” redaktore. Kopš 1973. gada veidojusi publikācijas par teātri, kino, mūziku un baletu, galvenokārt kā intervijas un sarunas.

Inta Kārkliņa ir literāro pierakstu autore 1994. gadā izdotajam krājumam “Triju zvaigžņu atspīdums”, kurā ietvertas atmiņas par Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni un Juri Podnieku, kā arī literāro pierakstu autore dziedātājas Annas Ludiņas 1996. gadā izdotajai atmiņu grāmatai „Mani operas svētki”.

Inta Kārkliņa sastādījusi 1998. gadā izdoto fotoalbumu “Tūkstošgades dziesma”. Rediģējusi aktrises Mudītes Šneideres 2000. gadā izdoto grāmatu “Dzīves sadedzinātie”, kā arī daudz citu grāmatu.

2019. gadā Inta Kārkliņa izdevusi grāmatu “Labdien un sveiki! Alfrēds Jaunušans”. Grāmatā ietverts latviešu aktiera un režisora Alfrēda Jaunušana dzīvesstāsts. Lielu daļu grāmatas veido paša Alfrēda Jaunušana monologs. Papildus tam autore apzinājusi LNA Latvijas Valsts arhīva materiālus, publikācijas, recenzijas un izveidojusi plašu 20. gadsimta Latvijas teātra ainu. Grāmatā iekļauti arī autores komentāri, kā arī intervijas ar Alfrēda Jaunušana kolēģiem.[1]

Ilgus gadus Inta Kārkliņa bijusi žurnāla “Karogs” redaktore. Inta Kārkliņa žurnālā “Karogs” publicējusi rakstus un esejas par dažādām tēmām, piemēram, 2008. gadā tika publicēta eseja “Saredzēt, sadzirdēt, noticēt”, kas vedinājusi domāt par mūsu katra attieksmi pret savu valsti Latviju:[2]

"Ja toreiz, pirms gadiem deviņdesmit un vairāk, tiem, kuri iestājās par Latvijas valsts ideju un tās īstenošanu, nebūtu priekšā nākotnes redzējuma, bet tikai konkrētais (neapšaubāmi, ļoti grūtais) uzdevums – izveidot, diez vai mūsu valsts svinētu kaut cik nozīmīgu gadskārtu. Tāpat, ja ikvienam, kurš bija gatavs aizstāvēt tikko tapušo Latvijas valsti, intensīvi tiktu stāstīts: „Būs smagi, būs ļoti smagi, ienaidnieka pārspēks ir liels, jūs var nogalināt…”, tikai retumis ieminētos par tādiem jēdzieniem kā „brīvība” un „Valsts”, nebūtu mums ne varoņu, ko pieminēt, ne Lāčplēša dienas un pašas Latvijas arīdzan."

Vairākos žurnālistes Intas Kārkliņas veidotajos rakstos tikuši atspoguļoti Talsu novada puses ļaudis, piemēram, žurnāla “Sieviete” 1999. gada rakstā “Sev un citiem piederot” autore raksturojusi mākslinieces Alises Zvirbules radurakstus un dzimtas vēsturi. Rakstā ietverts fragments, kurā Alise Zvirbule asprātīgā valodā stāstījusi  par sklandraušiem un Dundagas cienmāti:[3]

"No vecmāmiņas stāstītā zinu, ka pilī viņas mammai īpaša noņemšanās bijusi ar lielmātes apakšbrunčiem. Tie, kā tolaik mode prasījusi, bijuši gari, lieli un kupli, un, protams, „iestīvināti”. Bet viņas uzdevums bijis tos iestīvinātos apakšbruņčus „ietullēt”. Tas nozīmē – ar sakarsētu dzelzi, līdzīgu lokšķērēm, brunču apakšējo malu ieskrullēt, lai tie būtu iespējami kuplāki. Kā mums svešvārds šķiet „tullēšana”, tā cienmātei svešs bija viss latviskais. Un tā reiz, kad dienestmeita viņu uzcienājusi ar sklandrausi, kundze, vidiņu izēdusi, teikusi: „To formiņu es jums atdodu atpakaļ.” Liels bijis arī kundzes izbrīns, kad kādā brīdī viņa no Emmiņas sapratusi, ka mēdz būt arī tā, ka reizēm nav ko ēst. „Kāpēc tad, ja tev nav ko ēst, tu neēd rupjmaizi ar sviestu?"Inta Kārkliņa dzīvo Rīgā, taču uztur saikni arī ar savu dzimto pusi Talsiem. Žurnāliste kā sarunas viesis piedalījusies projektā “Rakstniecības skola Talsos”. Tāpat  Inta Kārkliņa bieži ir mūsu pusē, lai Talsu Jaunajā kapsētā apciemotu savus vecākus.

Par Intu Kārkliņu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta