Margarita Klēbaha-Stīpniece

(Talsi)

(1910. gada 26. jūlijs – 2010. gada 5. novembris)

māksliniece

Avotos minēta arī kā Margarita Stīpnieks.

Māksliniece Margarita Stīpniece (dzimusi Klēbaha) dzimusi Saldū skolotāja un diriģenta Alvila Klēbaha (1876-1958) ģimenē. Ģimenē ir trīs māsas Mirdza, Aina, Maija. Trīsdesmitajos gados dzīvo Talsos, piedalās izstādēs. No mākslinieces gadsimta garās dzīves pieci gadi pieder Talsiem.

Trīsdesmitajos gados Margarita Stīpniece apprecas; mākslinieces vīrs Eduards Stīpnieks ir Latvijas armijas virsnieks, kurš 1939. gadā pamet Liepāju un pārceļas uz Talsiem. Mākslinieces vīrs palīdz ielogot gleznas.

Talsos ģimene dzīvo Laidzes ielā 13, tur dzīvo piecus gadus. Šeit ģimene audzina bērnus Maiju un Andreju. Māksliniece bērnībā savām atvasēm iedod papīru un zīmuļus, lai zīmē, bet pati māksliniece glezno.

Interese par glezniecību mākslinieci aizved uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kurā Margarita Stīpniece 1936. gadā beidz Ģederta Eliasa vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu “Kartupeļu lasītāji pagrabā.” Māksliniece bieži glezno mātes un bērna tēmu ar zemes krāsas pielietojumu, kā arī kluso dabu, ziedus. Rakstā “Šī vasara būs īpaša” ir lasāms, ko mākslas zinātniece Ingrīda Burāne domā par mākslinieces darbiem: [1]

“Margaritas Stīpnieces glezniecības tveramākā pazīme, manuprāt, ir dziļais, piesātinātais, piedzītais kolorīts, kurā jaucas zemes krāsas, itin kā tās būtu pagrābtas no Zemgales mālainēm un Kurzemes smiltainēm.”

Talsos pavadītie gadi aizrit, gleznojot un piedaloties Kultūras fonda un Talsu apriņķa izstādēs. Vēl 1944. gadā, pirms došanās trimdā, Margarita Stīpniece sarīko pēdējo izstādi dzimtenē – Vandzenē.

1944. gadā ģimenei dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Margarita Stīpniece ar kuģi no Liepājas ar saviem diviem bērniem, māsām Mirdzu (precējusies Grāmatiņa) un Ainu (precējusies Kalniete) un Maiju (precējusies Rožkalns), tēvu Alvilu Klēbahs dodas uz Vāciju. Tur ģimene nonāk izbumbotā Vicbergas bēgļu nometnē. Jau otrajā dienā māksliniece Vicbergas nometnē glezno, stāvēdama uz pussagruvušas mājas jumta. Mākslinieces meita atceras: [2]

“Mammai nebija iespējams neko no saviem darbiem paņemt līdzi, rūpīgi tika iesaiņots tikai tautas tērps un pašas nepieciešamākās sadzīves mantas .”

Nometnē māksliniece kopā ar dažiem māksliniekiem – Noru Drapči, Kārli Bērziņu, Edmundu Liepiņu un Otto Stenderu, vada gleznošanas studiju. Studija atrodas pagrabā. Mākslinieki glezno visu un dažādās tehnikās. Vācijas trimdas laiks māksliniecei ir ražīgākais.

Margarita Stīpniece piedalās visās lielākajās izstādēs Eslingenē, Štutgartē, Augsburgā, Minhenē un daudzās citās pilsētās.

Nometnē netiek aizmirsts par latviešu tradīcijām, tautas dejām un tērpu gatavošanu; Margarita Stīpnieces raksta: [3]

“...uztaisījām viņiem mazus kostīmiņus, ne jau nekādus īstos, bet ko jau dabūja, vai nu kādu melnu satīn drēbi jeb ko…Amerikāņi gribēja lai tie bērni dejo. Un tad viņi bija tā kā mazi aktierīši…viņi brauca un dejoja.”

Vīrs Eduards Stīpnieks dienē vācu armijā un šī iemesla dēļ paliek Kurzemē. 1945. gadā ģimene bēg no krievu frontes un nonāk Ašafenburgā, kur nometnē dzīvo sešus mēnešus. Ašafenburgā ģimenei pievienojas arī Eduards Stīpnieks, kurš ir izbēdzis no Kurzemes katla.

1951. gadā Margarita Stīpniece un Eduards Stīpnieks ar ģimeni izbrauc uz Austrāliju, Adelaidu. Šajā kontinentā patvērumu pēc kara atradis arī cits slavens novadnieks – Arvīds Blūmentāls. Dodoties uz Austrāliju, māksliniece paņem līdzi vairākus savus darbus. Nonākot Rietumaustrālijā caurlaides nometnē, kāds austrālietis nopērk lielu daļu mākslinieces darbu. Mākslinieces  gleznas var iegādāties vai laimēt, jo māksliniece neatsaka loteriju rīkotājiem.

Austrālijā nenākas dzīvot viegli, tēvs strādā vienkāršu darbu, pie mašīnām metālapstrādes fabrikā. Liels atvieglojums ģimenei ir mākslinieces pedagoģes darbs vietējā mākslas skolā, kā arī agros rītos un vakaros māksliniece piestrādā par apkopēju. Pateicoties darbam mākslas skolā rodas pazīšanās ar plašāku sabiedrību, māksliniece sāk apmācīt citas turīgas Austrālijā dzīvojošās dāmas gleznošanā.

Māksliniece mīlēja lasīt. Margaritas Stīpnieces Austrālijas mājās ir liela kolekcija ar labām grāmatām gan par mākslu, gan cita veida literatūra. Kad māksliniece nenodarbojas ar gleznošanu un atliek brīvs laiks, sanāk arī palasīt. Aizvadītajos gados sapirkts liels skaits vērtīgu mākslas vēstures darbu un latviešu autoru grāmatu.

Margarita Stīpniece līdz 1978. gadam sarīko deviņas personālizstādes, tajā skaitā Austrālijā un Latvijā (Saldū un Talsos). Aktīvi piedalās latviešu un austrāliešu mākslas skatēs, piemēram, Austrālijas latviešu kultūras dienu izstādēs. Mākslinieces darbi iekļauti Adelaides karaliskajā izstādē –  “Royal Exibition”. Izstādē ir redzamas divas gleznas ”Zivis” un “Latvju bēgļu māmuļa”. Adelaides laikraksta “The New” mākslas recenzents Džefrijs Datons par mākslinieci raksta: [4]

“Margaritai Stīpniecei jābūt vairāk pazīstamai Austrālijā nekā viņa ir pašreiz.”

Margaritas Stīpnieces darbi ir apskatāmi Dienvidaustrālijas Nacionālajā galerijā un citās Austrālijas mākslas galerijās. Gleznas iegādājas Dienvidaustrālijas, Rietumaustrālijas, Tasmānijas, un Hamiltonas galerijas. Mākslinieces gleznas ir atrodamas privātkolekcijās Latvijā, Amerikā, Lielbritānijā, Vācijā.

1987. gadā mākslinieces darbu izstādi sarīko viens no lielākajiem latviešu centriem Amerikas Savienotajās Valstīs Kalamazū. Izstādē tiek izstādīti 38 darbi. Kalamazū un apkārtnē ir sakrājies liels daudzums mākslinieces darbu, tas tiek skaidrots ar tuvinieku un draugu pulku šajā latviešu pilsētā svešumā. Margaritas Stīpnieces gleznas ir glabātas ļoti rūpīgi un ar kalendārisku noteiktību, un tādēļ izstādes redzamajos darbos var sekot retrospektīvajai mērauklai. Vairāk kā puse izstādē izstādīto darbu ir eļļas tehnikā un nedaudzi tušas zīmējumi, bet jaunums ir sietiņspiedes darinājumi.

Margaritas Stīpnieces astoņas Kurzemes Katlā atstātās gleznas ir nonākušas Talsu novada muzeja mākslas krājumā. Gleznas no pamestā Laidzes ielas dzīvokļa izglābj mākslinieks Jēkabs Spriņģis, kurš šīs noklīdušās gleznas un nodod muzejam.

2004. gadā Margarita Stīpniece saņem Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē atzinības rakstu Adelaidē.

Māksliniece 2006. gadā atgriežas Saldū. Dzimtajā pilsētā māksliniece apmetas savās vecāsmātes mājās. Mākslinieces 100. dzimšanas dienā, ar pašas mākslinieces piedalīšanos, Talsu novada muzejā 2010. gada 30. maijā atklāj personālizstādi. Šī izstāde pēc gada ir apskatāma Rīgā. Gleznas, kas apskatāmas izstādē Rīgā, atvedis mākslinieces dēls Andrejs Stīpnieks. Ekspozīciju veido gan Austrālijā, gan pirmskara Latvijā gleznotie darbi, kas nonākuši Talsu novada muzeja īpašumā.

2010. gada 26. jūlijā tuvinieku vidū nosvin 100. dzimšanas dienu. Dzimšanas dienā māksliniece saņem apsveikumus no Austrālijas premjerministres un Anglijas karalienes.

2010. gada 5.novembrī māksliniece aiziet mūžībā.

Pēc Margaritas Stīpnieces aiziešanas mūžībā 2017. gadā Cēsīs “Pasaules latviešu mākslas centra” galerijā bija redzama diasporu latviešu mākslas izstāde “Ar Latvijas vārdu pasaules telpā”. Izstādē varēja apskatīt arī mākslinieces gleznas.

Daži mākslinieces darbi:

“Bēgles” (1944), 

“Akts” (1968), 

“Trīs māsas” (1978), 

“Saules puķes” (1981), 

“Dārzā” (1987), 

“Melnā Madonna” (1988), 

“Zilās puķes” (2003).

Par Margaritu Klēbahu-Stīpnieci kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta