Latvijas brīvības cīnītājs,
pulkvedis-leitnants, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Viestura ordeņa
kavalieris
Dzimis Dobeles pagasta „Rešņos” lauksaimnieka ģimenē.[1]
Izglītojies privātā vidusskolā.[2]
Dzīvojot Dobelē, strādājis par rakstvedi.[3]
Krievu armijā iesaukts 1915. gada decembrī. 1916. gadā beidzis Dusetas proporščiku skolu Kaukāzā. 1917. gada sākumā ieskaitīts 678. Šeksnas kājnieku pulkā Rietumu frontē. Piedalījies kaujās līdz krievu armijas sabrukumam.[4]
1918. gadā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Neatkarības rotas sastāvā piedalījies kaujās pie Lielauces, Lēnes muižas un Skrundas. Pēc armijas pārorganizēšanas Alberts Kleinbergs bijis rotas komandieris 2. Ventspils kājnieku pulkā. Piedalījies Latgales atbrīvošanā un ar savu rotu kā pirmais no pulka iegājis Rēzeknē.[5]
1920. gada 11. janvārī Latgalē kaujā pie Uborņiku sādžas Alberts Kleinbergs atsitis Sarkanās armijas 472. pulka uzbrukumu, pēc tam straujā pretuzbrukumā salauzis ienaidnieka pretošanos un to padzinis, turklāt sagūstījis arī lielinieku pulka komandieri, adjutantu un daudzus kareivjus, tādējādi iegūstot svarīgus dokumentus.[6]
Pēc brīvības cīņām bijis rotas komandieris savā pulkā.[7]
1920. gadā apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni par 1920. gada 11. janvāra cīņām pret ienaidnieka pārspēku pie Ugorņiku ciema Latgalē.[8]
1923. gada janvārī ticis atvaļināts. Bijis lauksaimnieks tēva mājās.[9]
1924. gadā atgriezies armijā 12. Bauskas kājnieku pulkā. 1927. gadā beidzis virsnieku kursus. Gadu vēlāk iecelts par 4. Zemgales divīzijas ložmetēju instruktoru rotas komandieri. 1935. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.[10]
Piešķirti vairāki apbalvojumi. 1939. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu 5. šķiras ordeni.[11] 1939. gadā apbalvots arī ar Viestura 3. Šķiras ordeni.[12]
1940. gadā pārcelts uz 9. Rēzeknes kājnieku pulku, kur bijis komandieris. Tajā pašā gadā ticis atvaļināts. No 1942. gada bijis 279. latviešu policijas bataljona komandieris. Gadu vēlāk – Rīgas policijas pulka 2. bataljona komandieris.[13]
Laikā no 1944. gada līdz 1945. gadam strādājis Talsu policijā.[14]
Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā ticis arestēts. No apcietinājuma atgriezies 1956. gadā un dzīvojis Talsos.[15]
Apbedīts Talsos, Antiņu kapos.[16]
[1] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. L.k.o.k. biogrāfija. Pieejams: http://lkok.com/detail1.asp?ID=752 [sk. 04.03.2021.].
[2] Turpat.
[3] Turpat.
[4] Turpat.
[5] Turpat.
[6] Turpat.
[7] Turpat.
[8] Turpat.
[9] Turpat.
[10] Turpat.
[11] Turpat.
[12] Ar Viestura ordeni apbalvotie // Latvijas Vēstnesis, Nr.409-412 (2000. gada 16. novembris), 10.lpp.
[13] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. L.k.o.k. biogrāfija. Pieejams: http://lkok.com/detail1.asp?ID=752 [sk. 04.03.2021.].
[14] Turpat.
[15] Turpat.
[16] Turpat.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Kitija Cietvīra
Talsu Galvenā bibliotēka
2021
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
