Uldis Lapiņš 

(Roja)

(1925. gada 20. augusts – 2011. gada 9. aprīlis)

kinoamatieris, vairāku starptautisko amatieru kino asociācijas (UNICA) filmu konkursu balvu ieguvējs

Dzimis Valmierā, mācās Valmieras ģimnāzijā. No ģimnāzijas sola Uldi Lapiņu 1943. gadā iesauc vācu armijas darba dienestā, bet 1944. gadā nokļūst Latviešu leģionā, piedaloties kaujās Kurzemes frontē. Tālāk – karagūstekņu filtrācijas nometne Noriļskā (Krievijā), kur no apcietinājuma atbrīvo 1947. gadā.

Pēc četru garu gadu bezvēsts prombūtnes Uldis Lapiņš atgriežas dzimtas sētā Valmierā “Norveļos”. Ulda Lapiņa māte Alma dzīvo Rojā, kur nodibina jaunu ģimeni (tēvu Ervīnu apcietināja un nošāva Krievijā 1940. gadā), un arī Uldis Lapiņš pārceļas uz dzīvi Rojā, kur aizvada lielāko sava darba mūža daļu, strādājot Rojas zivju fabrikā. Uldis Lapiņš strādā par ražošanas daļas vadītāju zvejnieku kolhozā “1. maijs”.

1949. gadā Uldis Lapiņš apprecas ar valdemārpilieti Irēnu, un 1952. gadā ģimenē piedzimst dēls Andris. Šajā laikā Uldis Lapiņš aktīvi darbojas Talsu rajona kultūras nama kinoamatieru studijas „Auseklis” dalībnieku pulkā (Talsu tautas nama pajumtē).

Ar amatiera kinokameru Uldis Lapiņš iemācas strādāt darba dienesta gaitās Berlīnē. Strādājot un dzīvojot Rojā, kinoamatieris ar savu kinokameru kļūst par apkārtnes kultūras dzīves un sabiedrisko norišu hronistu. Piedalās Talsu rajona un Latvijas kinoamatieru filmu skatēs. Latvijas kinoamatieru saime pazīst Uldi Lapiņu kā izcilu filmu veidošanas meistaru, jaunu tehnisko risinājumu izstrādātāju.

1975. gada pavasarī Latvijas PSR kinoamatieru 17. filmu skates noslēgumā Jelgavā un Rīgā Ulda Lapiņa filmas gūst labus panākumus. Diplomu saņem filma “Skulptūru dārzs”, savukārt skates I grupas noslēgumā kinoamatiera filma “Tilts” saņem sudraba medaļu, diplomu un balvu par skates labāko 8 mm filmu. Uldis Lapiņš sekmīgi startē ceturtajā starprepubliku kinoamatieru filmu festivālā “Engure-75”, kas veltīts zvejnieku dzīvei un darbam. Konkursā Ulda Lapiņa filmai “Kas vainīgs?” piešķir otro vietu un naudas prēmiju, bet filma “Tilts” iegūst trešo vietu.

1977. gada Vissavienības I pašdarbības mākslas festivālā Uldis Lapiņš ar filmu “Tilts” tiek izvirzīts uz festivāla noslēgumu Maskavā iegūst I pakāpes diplomu.

Kinoamatieri mūžīgi saskaras ar problēmu – skaņas un attēla sinhronizāciju. Gandrīz katram amatierim ir sava metode un sistēma. Bet amatieriem īsti pilnveidoti aparāti kā profesionāļiem nav pieejami. Tas ierobežo amatieru iespējas, jo ar viena pašizgatavotu sistēmu nevar parādīt cita amatiera uzņemtu filmu. Uldis Lapiņš ir aizrāvies ar šīs problēmas risināšanu. Kinoamatieris vēlas radīt modernu, standartam atbilstošu skaņu projektoru, kurš pēc tehniskajiem parametriem būtu augstas klases, kurā izskausti būtiski sērijveida ražoto mēmo iekārtu trūkumi. Atšķirībā no citiem amatieriem, Uldis Lapiņš nepārbūvē veikalā iegādātus projektorus, bet visus mezglus gatavo pats. Uldis Lapiņš ar smaidu atceras savu pirmo pēc kara izgatavoto projektoru.

Rakstā “Par kino, amatierismu un mākslu” par Uldi Lapiņu stāsta:[1]

“Apskaužu Ulda spēju atdot visu savu enerģiju, visu mūžu vienai mīlestībai – kino mīlestībai. Nav noslēpums, ka viņa filmu titros ir pavīdējuši vairāku līdzautoru vārdi, bet visi šie cilvēki dažādu iemeslu dēļ zaudējuši sakarus ar kino. Bet Uldim šī, acīmredzot, ir tiešām vienīgā un īstā aizraušanās.”

Pēc sievas nāves 1988.gadā, būdams jau godājamos seniora gados, Uldis Lapiņš atgriežas jaunības pilsētā Valmierā, joprojām turpinādams pilnveidoties laikmeta sniegtajos tehnikas jauninājumos: apgūst datorprasmes un videofilmu veidošanas meistarību, turpina piedalīties starptautiskos videofilmu konkursos. Valmierā satiek savus bērnības draugus, ar kuriem ir pazīstams kopš bērnības. Četri Valmieras puikas auguši un gājuši kopā skolā. Otrajā pasaules karā šķirti un izsvaidīti pa pasauli, mūža otrā galā sadomā, ka jādzīvo kopā. Trim draugiem tas izdodas. Kopā ar draugu Hariju Zālīti dzīvo drauga Jura Pilandera mājā. Par draugiem Uldi Lapiņu un Hariju Zālīti ir stāstīts filmā “Ūdenszālīte un Ņūtons” (2007).

2007. gadā Ulda Lapiņa filma “Ūdenszālīte un Ņūtons” Berlīnē saņem galveno balvu. Bet Korejā filma ievietota filmu arhīvā. Šī filma ir par Uldi Lapiņu un draugu Hariju Zālīti. Ņūtons ir kinoamatiera iesauka, jo Uldis Lapiņš visu ko izgudro. Draugu Hariju Zālīti sauc par Ūdenszālīti kustīguma un dzīvesprieka dēļ.

Mirst 2011. gada 9. aprīlī, 14. aprīlī Uldis Lapiņš guldīts Valmieras pilsētas kapsētā.

 

Ulda Lapiņa īsfilmas:

“Atmiņas” (1971);

“Minikross” (1971);

“Zvērests” (1972);

 “Apstājies” (1973);

“Vēstules” (1973);

“Dziesma savus svētkus svin” (1974);

“Skulptūru dārzs” (1975);

“Karogs ”(1976);

“Superimports” (1976);

“Tilts” (1976);

 “Volga, Volga” (1977);

“Jūras vilks”;

“Strēlnieki”;

”Ak vasara, mīļā vasariņa”;

“Mans ceļš”;

“Melnais caurums”;

“Kas vainīgs?”;

“Ūdenszālīte un Ņūtons” (2007) un vēl daudzas citas.

 

 Ulda Lapiņa 1977. gadā veidotā animācijas filma “Tikai dēļ jums” apskatāma- https://www.youtube.com/watch?v=oZI-n1CXZdg.



[1] Raudis, A. Par kino, amatierismu un mākslu // Padomju Karogs. - Nr.14 (1976, 31.janv.), 3.lpp.


Materiālu sagatavojusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .