Lindulis

(Lauciene/Vandzene/Talsi)

(1870. gada 23. augusts – 1942. gada 11. novembris)

dramaturgs, lugu rakstnieks

(īstajā vārdā Jānis Linde)

Īstajā vārdā Jānis Linde. Citos rakstos saukts par Jāni Linduli.

Dzimšanas datums 1870. gada 21. augusts -  iegājies daudzos literatūras vēstures materiālos, taču arhīvā ir cits datums: 23. augusts[1].

 

Dzimis Talsu apriņķa Vandzenes pagasta “Liepiņu” mājās[2], vēlāk pārdēvētas par “Stirniņu” mājām. Mežsarga Fridriķa un sievas Babas ģimenē; ir vienpadsmitais bērns.  Bērnībā Lindulis ir ļoti rāms un klausīgs. Uzaug bez pēriena un stingra vārda.

Lasīšanu un rakstīšanu Lindulis apgūst pašmācības ceļā. Grāmatas par dažādām tēmām aizgūst no brāļa, kurš turku karā nozūd bez vēsts. Rakstīšanu apgūst no brāļa vēstulēm, jo brālim ir glīts rokraksts.

Mācības uzsāk Oktes-Iģenes-Garlenes pagasta skolā 12 ar pusi gadu vecumā. Zēns skolā ir diezgan čakls, bet ar panākumiem ne vienmēr apmierināts. Vēlāk mācās Talsu apriņķa skolā, ko tolaik vada valodnieks, skolotājs Kārlis Mīlenbahs. Lai gan Kārlis Mīlenbahs ir latvietis un latviešu valodas pētītājs un arī citi skolotāji ir latvieši, skolā valda stingri vācisks gars un ir aizliegts savā starpā skolā sarunāties latviski. Tomēr jaunais laika gars ir stiprāks un Lindulis drīz kļūst par lielu tautībnieku. Lindulis ar kājām iet līdz Tukumam, lai tiktu uz  3. Vispārējiem Latviešu Dziedāšanas svētkiem (1888).

Mācoties Mīlenbaha skolas pēdējā klasē, Lindulis domā par iespēju studēt, bet saprot, ka tas nav iespējams līdzekļu trūkuma dēļ. Jaunietis cer uz brīnumu, ka varēs studēt. Absolvējot  Talsu apriņķa skolu, Lindulis aizbrauc uz Rīgu, gribēdams iestāties Rīgas pilsētas ģimnāzijas realnodaļā. Lindulis nenokārto matemātikas un franču valodas pārbaudījumus. Zemākā klasē iesaistīties Lindulim neizdodas, jo neatbilst gadi. Tā Lindulis nokārto pārbaudījumus un kļūst par tautskolotāju.

1890. gadā iegūst tautskolotāja tiesības, strādā divus gadus par skolotāju Uguņu pagastskolā un par trīs gadus palīgskolotāju Vandzenes pagastskolā; vada savu privātskolu Uguņos (1894 – 1895).

Oktē-Iģenē-Garlenē tiek nodibināta dziedāšanas biedrība un Lindulis ar vēl dažiem aktīvistiem tajā attīsta brīvu darbību. Tiek rīkoti teātri, jautājumu izskaidrošanas vakari un citi pasākumi. Lindulim Vandzenē pašam ir savs korītis.

 Tad Lindulis vēlas apskatīt pasauli. Un ar 30 rubļiem kabatā 1895. gada augustā brauc uz Maskavu. Sākumā Lindulim klājas grūti, jo trīs mēnešus nākas nodzīvot bez darba. Tad iegūst darbu Pētera un Pāvila ģimnāzijas kancelejā par rakstveža palīgu, pēc gada par skolotāju un audzinātāju franču zēnu skolā. Maskavā Lindulis sāk pieslieties jaunstrāvniekiem. Bet Maskavā Jānim Lindem tomēr neizdodas iedzīvoties.

Pirmais Linduļa darbs ir romāns “Zem ozoliem”, kuru sāk rakstīt Talsos, mācoties vēl skolā. Ar šo darbu Lindulis cer sagādāt līdzekļus tālākām mācībām, bet nevar atrast apgādātāju, kas izdotu grāmatu.  Otru darbu drāmu “Kas vainīgs?” 1893. gadā iesniedz Jelgavas Latviešu biedrībai konkursam. Linduļa iesniegtā drāma ir viena no sešām labākajām 24 lugu konkurencē, bet tas arī viss. Šī luga vēlāk nozūd. Ap to pašu laiku Baltijas Vēstnesis nodrukā dažas Linduļa noveles zem kopēja virsraksta “Mani romāni”.

1895. gadā saraksta garāku romantisku dzejojumu “Tiļķivens un Milda”. Pēc 10 gadu pārtraukuma Lindulis pievēršas rakstniecībai, šoreiz drāmai, kurai paliek uzticīgs vienmēr, citās rakstniecības nozarēs nestrādādams.

1900. gadā Lindulis atgriežas Latvijā un Talsos atver grāmatnīcu un rakstāmlietu veikalu. Talsos Lindulis sastop domubiedrus, pareizticīgās draudzes skolotāju Jūliju Kažmeru, Ernestu Ratkalnu. Lindulis kopā ar Jūliju Kažmeru 1902. gadā dibina Talsu sociāldemokrātisko grupu “Strādnieki”. Kopā ar Jūliju Kažmeru uzsāk zemgrīdas darbību, izplatīdami nelegālo literatūru un dibinādami sociāldemokrātu pulciņus. Grāmatnīcas telpās tiek noturētas nelegālas sociāldemokrātu sapulces. Lindulis organizē proklamāciju, marksistiskās un citas nelegālās literatūras izplatīšanu Talsu novadā. Pēc trīs gadu pastāvēšanas Lindulis Sasmakā atver grāmatu veikala filiāli, lai būtu ērtāk uzturēt sakarus ar turienes biedriem.

Aktīvisti nodibina sociāldemokrātijas partijas Talsu komiteju, kas uzsāk aktīvu darbību, iesaistot šajā kustībā vietējos ierēdņus  un laukstrādniekus. 1903. un 1904. gada vasarā piedalās no Talsu sociāldemokrātu komitejas kā delegāts Latvijas sociāldemokrātu komiteju sanāksmēs Rīgā, kur tiek dibināta Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. 1905. gada sauktajā Talsu revolūcijā Lindulis  ir viens no galvenajiem sacelšanās vadoņiem.

Esot Talsos, 1902. gadā Lindulis apprecas ar Emīliju Frideriku Elizabeti Rukkeri (1879 – 1940) [3], rodas ģimene. Lindulis domā te nodzīvot visu mūžu, bet tas tā nav lemts. Lindulis ir nelegālās literatūras izplatītājs, aktīvs revolūcijas līdzdalībnieks. Tādēļ ģenerālis Horuženko nodedzina Linduļa veikalu un uzsāk īpašnieka vajāšanu.

Apgādājis „Talsu kalendāru”  1903. – 1905. gadam. Kalendāra pielikumos publicēts daudz humoristiski satīrisku sacerējumu un raksti par Talsu novada vēsturi.

Pēc šī notikuma sākās klaiņošana vairāku gadu garumā. Lindulis dzīvo Somijā, Šveicē, Vācijā, Francijā, Beļģijā, Anglijā. Visgrūtākā dzīve ārzemēs ir inteliģentiem emigrantiem bez aroda. Vienu vasara Lindulis strādā Čarlerojā, dzels fabrikā kā dienas strādnieks, citā vasarā Lillas tuvumā ogļu raktuvēs. Tad Briselē pabeidz grāmatveža kursus un strādā  kādā fabrikas kantorī par skrīveri. Pie Linduļa uz Beļģiju atbrauc ģimene. 1912. gadā Lindulis ar ģimeni pārvācās uz Ļjēžu un ierīko studentu pansiju. Ģimene var sākt dzīvot cilvēcīgi, tad iesākto izjauc Pirmais pasaules karš. Lindulim uzņēmums jāslēdz un viss atkal izput. Piecus mēnešus nodzīvo zem vāciešu varas, Lindulis šķiras no ģimenes un pārbēg uz Angliju. Londonā Lindulis strādā kā pavārs emigrantu virtuvē, tad kā naktssargs kādā ādu fabrikā. Pēc tam strādā Krievu valdības komitejā. 1918. gadā komiteju likvidē un Lindulis pārbrauc uz Krieviju kā  Padomju valdības sūtņa Londonā Maksima Ļitvinova uzticības persona ar diplomātisko bagāžu. 1919. gadā īstu brīdi pārceļas uz Rīgu, strādā kā literatūras izplatīšanas nodaļas vadītājs. Pēc tam atgriežas Krievijā. Kādu laiku strādā Maskavas Latviešu drāmas teātrī par dramaturgu.

Savas drāmas “Nāra” (1910) un “Dižūdru Māle” (1912) izdod ar sievastēva tirgotāja Jēkaba Rukkera vārdu, jo pats atrodas emigrācijā ārzemēs. Iespiedumi ir kļūdaini, tāpēc grāmatas netiek laistas apgrozībā.

 Linduļa sarakstītajās lugās dominē tā laika sociālas problēmas. Dažas no lugām guvušas ļoti augstus panākumus, piemēram, “Nāra”, “Dižūdru Māle”, “Laimes nesējs” (1929). Populārākā un mākslinieciski visaugstvērtīgākā drāma ir „Dižūdru Māle”. Linduļa lugas iestudētas vairākos Latvijas teātros, vienu no tām – „Dižūdru Māle” ar panākumiem 1949. gadā pēc autora nāves iestudējis Jelgavas studentu teātris.

Maskavas laikā drukātie dzejoļi un tulkojumi no vācu valodas publicēti “Velmes”, “Austrumā” izdevumos un kalendārā. Lindulis ir sarakstījis lugas, kuras atspoguļo veselas latviešu tautas dzīves posmu un laikmets ap 1905. gadu un īsi pēc tā. Lindulis sarakstījis divas stāstu grāmatas un vairākus dzejojumus. Rakstnieks strādā arī pie jaunības dienu atmiņām.

Grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” par Linduli neizsakās pozitīvi:[4]

“Linduļa drāmām sociālā un sociālistiska nokrāsa, diezgan viegli dialogi, viens otrs labi novērots tips, bet sevišķi lielas mākslas vērtības Linduļa darbos gan nav.”

1921. gadā atkal atgriežas Latvijā, dzīvo Rīgā, strādā par grāmatu korektoru. No 1921. gada deviņus gadus strādā kā korektors avīzē “Sociāldemokrāts”. Bet tad Linduli bez iemesla uzrādīšanas atlaiž no darba. Vēlāk Lindulis uzzina, ka atlaišana notikusi tādēļ, ka Lindulis neesot iestājies pie viņiem par biedru.[5]

1928. gada 1. martā Talsos par godu Linduļa aktīvajai literārajai darbībai tiek nosaukta iela.[6]

30. gados aktīvi turpina rakstīt literāros darbus, saraksta darbus “Dzīve ir skaista” (1931), “Jaunie Kalnozoli” (1933), “Melnais atvars” (1935).

1941. gadā Lindulis dodas uz Gorkiju, pēc tam Ivanovu. 1942. gadā mirst Krievijā, Ivanovā, turpat arī apbedīts.

1970. gadā par godu Linduļa 100 gadu jubilejai Viļa Lāča Latvijas Valsts bibliotēkas letonikas nodaļā iekārtota izstāde, kas veltīta Linduļa piemiņai. Tajā eksponēti vairāki  Linduļa darbu  pirmpublicējumi – lugas “Laimes bērni” (1913), “Vairāk gaismas” (1923), “Ozoldēli, liepu meitas” (1924), “Kara nebūs!” rokraksts.

Linduļa darbi:

“Pusceļā” (1904);

“Sīkpuķīšu vainadziņš” (1905);

“Nāra” (1910);

“Dižūdru Māle” (1912);

“Laimes bērni” (1913);

“Vairāk gaismas!” (1923);

“Kara nebūs!” (1923);

“Ozoldēli, liepu meitas” (1924);

“Vecais Gaigals” (1926);

“Laimes nesējs” (1929);

“Dzīve ir skaista” (1931);

“Jaunie Kalnozoli” (1933);

“Melnais atvars” (1935);

“Lugu izlase” (1945);

“Atmiņas iz maniem emigranta laikiem” (1985).



[1] Grāmatā Talsu namu stāsti (Talsi: APL, 2017) norādīts 23. augusts pamatojoties uz LVVA, 235.f.,6.apr.,764.1.,75.op.lp. – Nurmuižas ev. lut. draudzes reģistru

[2] Vairākos materiālos norādīts Engures pagasts, piemēram, Talsu namu stāstos (2017)

[3] Citos materiālos norādīts Emīlija Rapa, piemēram, Tamsons, I. Toreiz un Tagad Talsu Vēstis Nr. 15 (2016, 5. febr.), 8.lpp.

[4] Prande, A. Latvju rakstniecība portrejās / Rīga: Letas izdevums. (1926) 347. lpp.

[5] Lindulis īsa autobiogrāfija /  Varavīksne: 1967 : literatūras vēstures un kritikas gadagrāmata / sakārt. I. Bērsons. - Rīga : Liesma, 1967. 79.-81. lpp.

[6] Linduļa iela eksistē vēl mūsdienās.


Materiālu sagatavojusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .