Jānis Metuzāls

(Valdemārpils)

(1931. gada 18. aprīlis – 2000. gada 26. februāris)

mežkopis, Valdemārpils meža muzeja izveidotājs

Dzimis Valkas apriņķī zemnieku ģimenē.[1]

Informatīvajā izdevumā meža īpašniekiem „Čiekurs” 2014. gadā par Jāņa Metuzāla bērnību rakstīts:[2]

„Bērnību Jānis pavadīja kopā ar brāli Ēvaldu un māsu Intu. Visi kopā palīdzējuši vecākiem lauku darbos – laistījuši biešu stādus, sargājuši kaņepju sējumus no zvirbuļiem un labības novākšanas laikā sējuši rudzu un kviešu kūlīšus. [..] Jānis jau no mazotnes saskārās ar mežkopja darbu, jo viņa vectēvs bijis pensionēts mežsargs. Vectēvam paticis stāstīt par medību gaitām un spēlēt cītari. Arī Jāņa mammas māsas vīrs bijis mežsargs un dzīvojis mežsarga mājā „Dores” apmēram 10 km no Valkas, kurās Jānis svinējis Jāņus, makšķerējis un aizvadījis juku laikus 1940. un 1941. gados.”

1944. gada septembrī, glābjoties no Otrā pasaules kara lidmašīnu uzlidojumiem un frontes līnijas, ar kājām un diviem zirgu pajūgiem Jāņa Metuzāla ģimene atnākusi uz Talsiem pie mātes māsīcas, kur tika sagaidītas kara beigas.[3]

Mācījies Talsu vidusskolā, kuru pabeidzis 1950. gadā. Pēc tam iestājies Aizupes meža tehnikumā un to pabeidzis 1952. gadā, iegūstot mežkopja profesiju.[4]

Par Jāņa Metuzāla profesijas izvēli izdevumā „Čiekurs” lasāms:[5]

„Kā viņš pats teicis, tolaik īpašas tieksmes pēc mežkopja profesijas vēl neesot bijis, neskatoties uz dzimtas tradīcijām, kur vairākās paaudzēs kāds bijis saistīts ar mežu un mežkopja profesiju. Acīmredzot, mācoties un uzsākot mežkopja gaitas, mīlestība uz mežu tikai kļuvusi arvien lielāka.”

Pirmā darba vieta bijusi Ugāles mežsaimniecības Mētru mežniecībā par mežziņa palīgu. Tur nostrādājis nedaudz vairāk par gadu, līdz tika iesaukts dienestā. Izdevumā „Čiekurs” minēts:[6]

„Mētru mežniecībā vecās kartes un dokumentus meta makulatūrā, interesantāko Jānis bija atlasījis un nolicis. Te radās aizsākums Jāņa kolekcijai par mežu un mežkopību.”

Līdz 1955. gadam dienējis Padomju armijā Tālajos Austrumos, Čitas apgabalā. Pēc tam strādājis Talsu mežsaimniecībā Andumu mežniecībā par virsmežsargu. Vēlāk Ugāles mežsaimniecības direktors aicinājis Jāni Metuzālu atpakaļ uz Ugāli.[7]

1956. gadā apprecējies un pārcēlies uz Ugāli.[8]

1956. gadā sācis strādāt par mežziņa palīgu Zlēku mežniecībā. Pēc gada paaugstināts par mežzini. 1959. gadā piespiedu kārtā nonācis Dundagas MRS Priedaines mežniecības Kroju apgaitā. Par laiku Dundagā izdevumā „Čiekurs” rakstīts:[9]

„Sākums Dundagā bija grūts, dzīvesvieta atradās meža vidū, kur nav ne elektrības, ne telefona, tuvākās mājas atradās 3 km attālumā, tuvākais veikals – 7 km attālumā, ārtniecības iestāde un skola – 15 km. Krāsns mājā sabrukusi, māja jāatjauno. Kā Mudīte [J. Metuzāla sieva] saka, nebūtu jau tik traki, ja viņi būtu bijuši divi vien, bet viņai uz rokām bijis 10 mēnešus vecs dēliņš, kuram nepieciešama potēšana un medicīniska aprūpe.”

Dažus gadus vēlāk Valdemārpils mežniecības mežzinis Gunārs Straumers uzaicinājis Jāni Metuzālu par savu vietnieku, tādēļ 1962. gadā Jānis Metuzāls ar ģimeni pārcēlies uz Valdemārpili. Izdevumā „Čiekurs” dzīves sākums Valdemārpilī  atspoguļots šādi:[10]

„Pēc Jāņa māsas Intas domām, šis bija nozīmīgs pagrieziens viņa dzīvē un darba gaitās. Valdemārpilī Jānim radās iespēja attīstīt un pilnveidot sevi par to cilvēku, kuru visi pazīst kā pieredzes bagātu mežkopi. Šeit arī aizsākas stāsts par Valdemārpils meža muzeju un tā tapšanu.”

Pēc Gunāra Straumera nāves Jānis Metuzāls ieņēmis viņa vietu un kļuvis par Valdemārpils mežzini. Kopā ar sievu sācis veidot Valdemārpils Meža muzeju.[11] Tas ticis atvērts 1971. gadā.[12] Tajā bijis iespējams apskatīt vairāk nekā 2000 vienību. Padomju laikos tas bijis sabiedriskais muzejs, bet 1989. gadā ieguvis privātā muzeja statusu. Apstādījumi apkārt muzejam aizņēmuši 5,2 ha lielu platību, kurā ietilpis valsts nozīmes dendroloģiskais stādījums ar apmēram 300 koku un krūmu sugām.[13]

Izdevumā „Čiekurs” lasāms:[14]

„Jānis kopā ar sievu Mudīti ne tikai veidojuši muzeju, bet rīkojuši arī konkursus skolām, sēņu, ārstniecības augu un gladiolu izstādes. Viņi esot dabas mīļi, tāpēc pats Jānis nav bijis mednieks. Ragus viņi vākuši, staigājot pa mežu. Abi pat gājuši uz sacensībām, kurš vairāk ragu atradīs. Divdesmit gadu laikā savākts ap 500 ragu. Muzejā izstādīta tikai neliela daļa no visiem ragiem.”

1980. gadu sākumā Jānim Metuzālam pasliktinājusies veselība, tādēļ viņš atteicies no mežziņa amata un pārgājis zemākā amatā. Turpmāko mūžu veltījis muzejam un parkam. Aktīvi iesaistījies arī Tautas frontes veidošanā.[15]

Pēc aiziešanas mūžībā, rūpes par muzeju uzņēmusies sieva Mudīte, kurai palīdzējis dēls.[16]

Izdevumā „Čiekurs” Jānis Metuzāls raksturots šādi:[17]

„Līdzgaitnieki Jāni raksturo kā ļoti dāsnu un labvēlīgu cilvēku. Jānis centās palīdzēt saviem līdzcilvēkiem, pēc naudas nekad nebija tiecies, bet darījis to, ko likusi sirds. Redzot netaisnību, mēdza kļūt pat skarbs. Jāņa darbs bija arī viņa vaļasprieks, kurā viņš prata iesaistīt un aizraut savu ģimeni un līdzcilvēkus, tā rezultātā atstājot nozīmīgu mantojumu Latvijas meža nozares vēsturē.”

Apglabāts Sukturu kapsētā.[18]



[1] Spade Linda. Ar mežu sirdī // Čiekurs, Nr.43, 6.lpp.

[2] Turpat.

[3] Turpat.

[4] Turpat.

[5] Turpat.

[6] Turpat.

[7] Turpat.

[8] Turpat.

[9] Turpat.

[10] Turpat.

[11] Turpat, 7.lpp.

[12] SIA VIETAS. Valdemārpils meža muzejs. Pieejams: http://www.vietas.lv/objekts/valdemarpils_meza_muzejs/ [sk. 16.03.2021.].

[13] Spade Linda. Ar mežu sirdī // Čiekurs, Nr.43, 7.lpp.

[14] Turpat.

[15] Turpat.

[16] Turpat.

[17] Turpat.

[18] Cemety.lv. Jānis Metuzāls 1931-2000. Pieejams: https://www.cemety.lv/public/deceaseds/1193893?type=deceased [sk. 16.03.2021.].

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta

 .