Nika Polmanis

(Dundaga - Kolka)

       (1823. gada 3. maijs – 1903. gadā,  nezināmā laikā)

pirmais profesionāli izglītojies lībiešu skolotājs, dzejnieks, ķesteris

Dzimis Dundagas pagasta Vaides ciema ,,Lāžās’’[1].

Nika Polmaņa tēvs – iecienīts Vaides kurpnieks Didriķis Polmanis (klibais Didriķis). Māte, vārdā  Katrīna, bijusi  audēja, Lāžu saimnieka Anša un Marijas meita. Ģimenē bija seši bērni: Andrejs, Grieta, Nika, Jānis, bet divi mira mazi. Nikam bija tikai septiņi gadi, kad 1830. gadā nomira viņa tēvs.

Atraitne Katrīna ar četriem maziem bērniem apprecējās vēl tai pašā gadā ar kalēju Ernstu Šteinu no Kolkas Vecvagaru mājām. Patēvs bija vācietis, un tas, domājams, sekmēja Nika vācu valodas apguvi, bet vācu valodas prasme savukārt – iespēju skoloties[2].

Mācījies privātskolā Talsos. Pēc tam seko mācības  Irlavas skolotāju seminārā, kur ieguvis labas zināšanas turpmākajam ķestera un skolotāja darbam[3].

Strādājis par skolotāju Košragā un Kolkā, Mazirbes pagasta skolā, un līdztekus arī bijis ķesteris Mazirbes baznīcas filiālē Kolkā.

1846. gadā apprecas ar Trīni Macevsku, Kubeles skolotāja Ernesta Dinsberga sievas Nēzes māsu. Ģimenē piedzima vairāki bērni: Paulīne, Emīlija, Ernsts Gustavs, Teodors. Interesanti, ka Nika Polmaņa sievas vecāku (Lapiņš un Anna Macevski) trīs meitas kļuva par dzīvesbiedrenēm trim Kurzemes tautskolotājiem: Nēze Macevska apprecas ar Ernestu Dinsbergu, Vilhelmīne kļūst par Žocenes un Ģipkas skolmeistara Kriša Štauera kundzi, un Trīne apprecas ar skolotāju Niku Polmani. Nikam bija kontakti ar tā laika kultūras darbiniekiem un progresīviem cilvēkiem: Krišjāni Valdemāru, Ernestu Dinsberģi, ārstu un valodnieku no Dundagas Juri Bāru, lībiešu dumpja vadoni Niku Šubergu[4].

Nika Polmanis skolas izglītību nebija baudījis velti. Viņš

iesaistījās tā laika progresīvajos procesos, kuru iedvesmotājs bija Krišjānis Valdemārs. Kā Valdemāra atbalstītājs Polmanis drīz vien nonāca žandarmērijas redzeslokā. 1863. gadā Kurzemi apbraukāja Kurzemes žandarmu štābvirsnieks Kocebū, vērodams tautas noskaņojumu Kurzemē. Krievu žandarmērija turēja viņu aizdomās par lībiešu nemieru (1859. – 1860.) ierosināšanu.

Bijis lībiešu tiesību aizstāvis, kā dēļ bieži nonācis konfliktā ar Dundagas baronu un mācītāju[5].

Par Polmani plaša atsauksme atrodama 1861. gadā iesāktā Kurzemes gubernatora kancelejas arhīva dokumentā. Tur teikts:

„Lībiešu latviskajā jūrmalas skolā līdz šim darbojas par skolotāju kāds Irlavas muižniecības skolā izglītojies lībietis, vārdā Polmanis, jauns vīrs. Viņam ir pilnā mērā runas dāvanas, lai savus uzskatus un domas savu cilts brāļu starpā izplatītu. Kā tas diemžēl nereti notiek, latvietis, vācu valodu piesavinājies, kļūst itin kā aptumšots un ceļas pāri savam stāvoklim; arī Polmanis, lepns iedomīgs cilvēks, darbodamies par skolotāju, deva vietējiem mācītājiem iemeslu sūdzēties un būt nemierā un tāpēc tika no skolotāja vietas atlaists. Pēc tam, kad Polmanis skolotāja vietu bija zaudējis, viņš uzstājās pret savas muižas kungu, baronu Sakenu junioru, viņa mājā tik nepiedienīgi un skaļi, ka nosūtīts kopā ar barona Sakena kunga sūdzību pilskunga tiesai”[6].

Mazirbes mācītājs un Dundagas barons 1859. gada pavasarī Polmani atstādina no darba. Atbrīvots no darba un 1860. gadā pārcēlies uz dzīvi Novgorodas guberņā, kur ar Krišjāņa Valdemāra palīdzību un starpniecību sešdesmito gadu sākumā nopirka zemes gabalu un iekārtoja dzīvi, tā arī Latvijā vairs neatgriežoties[7].

N. Polmanis bija saistīts ar “lībiešu dumpi” un varasvīri viņu turēja aizdomās par jūrmalnieku kūdīšanu. To neizdevās pierādīt. Lai izvairītos no tālākām vajāšanām, Polmanis 60. gados ar Ernesta Dinsberga un Krišjāņa Valdemāra atbalstu iegādājās zemes gabalu Novgorodas guberņā un pārcēlās uz turieni. Par viņa mūža nogali plašu ziņu nav, vien atrodams, ka miris 1903. gadā un apglabāts svešā zemē[8].

Polmanis ir devis galvenās ziņas par ausrtumlībiešu izloksni — uz tā pamata radās lībiešu literārā valoda.  Nika Polmanis pārtulkoja arī Mateja evaņģēliju austrumizloksnē, kas iznāca Londonā 1863. gadā (rietumu izloksnē to pārtulkoja Jānis Princis seniors ar dēliem Jāni un Pēteri). Tās bija pirmās pašu lībiešu rakstītās grāmatas lībiešu valodā.

Miris Krievijā, Novgorodas guberņā[9].

Valdas Marijas Šuvcānes grāmatā „Lībiešu ciems, kura vairs nav’’ ievietots fotoattēls, kur N. Polmanis redzams ar vijoli rokās un aiz jostas aizbāztu cirvi. Grāmatas autore raksta:

„Skolotājs varbūt ar to simboliski gribējis pateikt, ka cilvēka radošajai dzīvei nepieciešams gan fiziskais, gan garīgais darbs. N. Polmanis bija saistīts ar tā saukto „lībiešu dumpi” kā tas redzams no viņa 1862. gada 4. augusta vēstules Nikam Šūbergam (lībiešu dumpja vadonim)”[10].

Par Nika Polmani kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2023

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta