Silvija Radzobe 

(Talsi) 

(1950. gada 29. aprīlis – 2020. gada 21. aprīlis)

literatūrzinātniece, teātra kritiķe

Silvijas Radzobes pseidonīmi - Dāvis Drudzis, Hanss Pastarps.[1]

Dzimusi Talsos ceļu meistara un grāmatvedes ģimenē. Brālis – Jānis, māsa – Dace. Pieņēmusi audzināšanā māsasmeitu Zani Radzobi, kas arī ir teātra kritiķe.[2]

Mācījusies Talsu vidusskolā. No 1968. gada līdz 1973. gadam studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.[3]

Strādājusi Limbažu vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. No 1974. gada līdz 1980. gadam strādājusi par redaktori izdevniecībā “Liesma” Kritikas un literārā mantojuma redakcijā. No 1980. gada līdz 1991. gadam – par zinātnisko līdzstrādnieci Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta teātra, mūzikas un kinomākslas sektorā.[4] 1991. gadā sākusi strādāt Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē par pasniedzēju. Kopš 1999. gada – Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes profesore, Teātra un kino katedras vadītāja, Latviešu literatūras katedras vadītāja.[5]

Iedibinājusi teātra kritiķu un teātra zinātnieku izglītošanu Filoloģijas fakultātē.[6]

Profesore no 1998. gada, filoloģijas zinātņu doktore kopš 1993. gada, mākslas zinātņu habilitētā doktore kopš 1997. gada, Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle kopš 2002. gada.[7]

Teātra darbinieku savienībā kopš 1978. gada. Rakstnieku savienībā kopš 1983. gada.[8]

Pirmā publikācija bijusi laikrakstā “Literatūra un Māksla” - intervija ar aktrisi Astrīdu Kairišu 1973. gadā.[9] Kopumā publicējusi vairāk nekā 1000 rakstu un recenziju par teātri.[10]

Sarakstījusi vairākas grāmatas, piemēram, “Cilvēks un laiks Gunāra Priedes lugās” 1982. gadā, “Brošūra par manu naidu” 1990. gadā. Arī daudzu monogrāfiju autore. Sarakstījusi vairākas nodaļas kolektīvā zinātniskā monogrāfijā “Rīgas Krievu drāmas teātris” 1983. gadā.[11] Bijusi almanaha “Teātris un dzīve” sastādītāja.[12] Bijusi līdzautore 1993. un 1995. gadā izdotajām kolektīvajām monogrāfijām – “Latvijas teātris. 70. gadi” un “Latvijas teātris. 80. gadi”. Bijusi arī idejas autore, projekta vadītāja, zinātniskā redaktore un nodaļu autore kolektīvās monogrāfijās “20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā” un “Teātra režija Baltijā”, kas izdotas 2002. un 2006. gadā.[13]

Apgādā „Zinātne” 2011. gadā iznākusi Silvijas Radzobes grāmata "Uz skatuves aiz kulisēm”, kurā plaši stāstīts par dzīves laiku Talsos, par atsevišķiem no bērnības un jaunības laika atmiņā uz mūžu palikušiem cilvēkiem, par pilsētas izskatu lakā, kad te dzīvots.[14] 2018. gadā tika izdota Silvijas Radzobes sastādītās grāmatas “100 izcili Latvijas aktieri” 1. un 2. daļa.[15]

Piedalījusies kā lektore Talsu rajona literātu apvienības Rakstniecības skolā 2006. gadā.[16]

2007. gadā ieguvusi Baltijas Asamblejas balvu mākslā par ieguldījumu grāmatas “Teātra režija Baltijā” sagatavošanā.[17] 2017. gadā ieguvusi dzejnieka Aleksandra Čaka vārdā nosaukto balvu par ieguldījumu Čaka personības un daiļrades izpētē un popularizēšanā, kā arī Rīgas pilsētas tēla mākslinieciski augstvērtīgā interpretējumā. Silvija Radzobe balvu saņēmusi par grāmatām “Kosmopolītu lieta” un “Aleksandrs Čaks”.[18]

Silvija Radzobe mirusi 2020. gada 21. aprīlī – īsi pirms savas 70. dzimšanas dienas.[19]

2020. gada 23. augustā sporta hallē “Cēsis” mākslas festivāla “Cēsis” ietvaros notikusi teatrāla performance – Silvijai Radzobei veltīta basketbola spēle. Silvija Radzobe mūžībā devusies 2020. gada 21. aprīlī un Covid-19 pandēmijas ietekmē atvadas izvērtušās diskrētas un personīgas. Tādēļ festivāls un Latvijas teātru aktieri, godinot un pieminot spilgto personību, veltījuši performanci, kurā apvienojuši Silvijas Radzobes trīs pēdējo gadu lielās mīlestības - teātri, dālijas un basketbolu.[20]

Par Silviju Radzobi kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta