Kārlis Šepko

(Dundaga)

(1891. gada 25. aprīlis – 1952. gada 24. maijs)

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Annas ordeņa Staņislava ordeņa un Viestura ordeņa kavalieris

Dzimis Naukšēnu pagastā.[1]

Mācījies Valkas reālskolā.[2]

Laikā no 1911. gada līdz 1913. gadam dienējis krievu armijas 112. Urālu kājnieku pulkā Kalvarijā. Pēc tam nodarbojies ar zemkopību Dukuru muižā pie Valmieras. 1914. gadā atkārtoti iesaukts armijā.[3]

1915. gada augustā pabeidzis 3. Petrogradas praporščiku skolu un pēc paša vēlēšanās nosūtīts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Piedalījies visās bataljona, vēlākā pulka cīņās. Ticis paaugstināts līdz štabkapitānam.[4]

1917. gada beigās Maskavā ticis demobilizēts. 1918. gadā darbojies pretlielnieciskā organizācijā Maskavā un mēģinājis no aresta atbrīvot pulkvedi Briedi.[5]

1919. gadā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā un bijis bataljona komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulkā. Piedalījies visās brīvības cīņu kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.

Apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni par to, ka 1919. gada 3. novembrī no Daugavgrīvas, uzbrūkot ienaidniekam, kas bija nocietinājies Bolderājas kāpās, Kārlis Šepko ieņēmis svarīgu augstieni un, sekodams pretiniekam pa pēdām, šķērsojis klajo Spilves pļavu un iebrucis bermontiešu galvenajās pozīcijās pie Dreimaņu un Pinkšu mājām. Pēc tam apgājis pretinieka grupējuma labo spārnu un pilnībā salauzis tā pretestību. Pēc tam iekarojis Dammes muižu. Kā trofejas ieguvis divus mīnmetējus, četrus smagos un trīs vieglos ložmetējus.[6]

Apbalvots ar 2. Šķiras Lāčplēša Kara ordeni par to, ka 1919. gada 10. novembrī kaujās par Torņkalnu, Kārlis Šepko, dīdīdams bataljonu zem spēcīgas uguns, un, neskatoties uz ienaidnieka pārspēku, ieņēmis Skultes muižu un sasniedzis nocietināto Šampētera-Pleskodāles-Bieriņu muižas līniju. Ieguvis vērtīgas trofejas un veicinājis Torņkalna atbrīvošanu.[7]

Apbalvots arī ar 3. šķiras Staņislava ordeni, 4. šķiras Annas ordeni un 2. šķiras Viestura ordeni.[8]

Pēc brīvības cīņām bijis bataljona komandieris 8. Daugavpils kājnieku pulkā, bet no 1922. gada arī 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1924. gadā iecelts par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. 1925. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1929. gadā pēc paša vēlēšanās ticis pārcelts uz 7. Siguldas kājnieku pulku un bijis pulka komandiera palīgs, vēlāk – 8. Daugavpils kājnieku pulka komandieris. 1938. gadā bijis divīzijas komandiera palīgs. 1939. gadā pēc paša vēlēšanās ticis atvaļināts.[9]

1941. gadā tikusi izsūtīta Kārļa Šepko ģimene. Pašam no izsūtījuma izdevies izvairīties.[10]

Otrā pasaules kara laikā dzīvojis Rīgā. Iestāties latviešu leģionā atteicies. Kara beigas aizvadījis Kurzemē, Dundagas pusē, kur palicis arī pēc kara beigām.[11]

Miris Dundagas slimnīcā. Apbedīts Rīgā, Meža kapos.[12]



[1] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. L.k.o.k. biogrāfija. Pieejams: http://www.lkok.com/detail1.asp?ID=1507 [sk. 17.03.2021.].

[2] Turpat.

[3] Turpat.

[4] Turpat.

[5] Turpat.

[6] Turpat.

[7] Turpat.

[8] Turpat.

[9] Turpat.

[10] Turpat.

[11] Turpat.

[12] Turpat.

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta

 .