Vilis Seleckis

(Valdemārpils)

 (1950. gada 6. oktobris)

izglītības darbinieks, žurnālists, 
valsts un politisks darbinieks, rakstnieks, grāmatu autors

Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000) un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Dzimis Rēzeknes rajona Bērzgales pagastā kolhoznieku ģimenē. Ir divi brāļi un trīs māsas.

1968. gadā beidzis Bērzgales vidusskolu, pēc tam Latvijas Valsts Universitāti Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu (1973).

Strādā Talsu rajona Dundagas vidusskolā par vēstures skolotāju (1973-1976), ir Stendes astoņgadīgās skolas direktors (1976-1979), Valdemārpils vidusskolas direktors (1979-1983), Tukuma 2. vidusskolas direktors (1983-1987).  

1970./1980. mācību gadā Vilis Seleckis ir Valdemārpils vidusskolas direktors:[1]

“Viņa enerģiskās darbības rezultātā blakus poliklīnikai paceļas jaunbūve – skolas ēka. Nežēlodams ne savu brīvo laiku, ne atvaļinājumu, viņš vada skolas būvniecības darbus, telpu iekārtojumu un mēbeļu iegādi.”

Vienlaikus nodarbojas ar publicistiku, kritizē tā laika izglītības sistēmu. 

1988. gada janvārī sāk strādāt laikrakstā “Skolotāju Avīze” par politiskās nodaļas vadītāju, pēc tam neilgi ir  “Tukuma Ziņotāja” redaktors. Atgriežas laikrakstā “Skolotāju Avīze”, kur strādā par redaktoru (1989-1990). 

Piedalās un uzstājas ar runu Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā 1988. gada 1. – 2. jūnijā.

Ir viens no Latvijas izglītības biedrības dibinātājiem un tās vadītājiem (1988-1990). Organizē un vada Latvijas Izglītības darbinieku braucienu uz Minsteri (1990). 

Viens no Latvijas Tautas frontes Tukuma nodaļas dibinātājiem, ievēlēts par tās pirmo vadītāju, visu Latvijas Tautas frontes kongresu delegāts un domnieks, vadījis LTF Izglītības komisiju.

Ievēlēts un darbojas Latvijas Republikas Augstākās Padomes (1990-1993) Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas Izglītības apakškomisijā kā vadītājs.

Organizē un vada Izglītības likuma izstrādi (1990-1991). Vadījis deputātu komisiju, kas pārņem Latvijas Komunistiskās partijas un Valsts drošības komitejas īpašumus (1991).

Vilis Seleckis ir Augstākās padomes deputāts, piedzīvo Trešās Atmodas laiku, piedaloties Tautas frontes veidošanā. 1990. gada 4. maijā Vilis Seleckis piedalās  balsojumā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Pēc deputāta pilnvaru izbeigšanās, strādā par žurnālistu dažādos laikrakstos –  Demokrātiskā centra partijas izdevumā “Domas”, “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” u.c.

Piedalās Jaunrades fonda dibināšanā (1994), viens no tā darbiniekiem. Dibina izdevniecību “Vērmaņparks” (1996), izdod vairākas grāmatas, to skaitā savu pētījumu rezultātus –  “Ēnas pār Ventspili” (1998), “Andris Šķēle – leģendas un patiesība” (1999). 

Apgādā “Zvaigzne ABC”   izdod Viļa Selecka grāmatas “Sārtas asinis baltā sniegā” (2008), “Ardievas mežam” (2016);  apgādā “Klio ABC”– grāmata “Memoranda mednieki”; šajā apgādā arī iznākusi grāmata “Meitenes ar eņģeļa tetovējumu” (2016).  

Par grāmatu “Sārtā asins baltā sniegā” un sevi rakstnieks raksta: [2]

“Vēsturnieks pēc izglītības, literāts pēc aicinājuma. Skolotājs, skolas direktors, žurnālists, redaktors, politiķis. Bijis aktīvs tautfrontietis, deputāts parlamentā, kas atjaunoja Latvijas valsti. Publicēti vairāki simti rakstu presē un četri publicistiski apcerējumi. 57 dzīves gados pabijis virsotnēs un elles kambaros, mīlējis un nīdis. Visvairāk lepojos ar to, ka uzcelta māja, iestādīts dārzs, izaudzināts dēls un divas meitas. Laikmetu maiņā piedzīvotais, spožos varas gaiteņos un trūcīgos mitekļos vērotais, kā arī paša izsāpētie puni un zilumi šķiet tāda bagātība, ka to nav iespējams paturēt tikai pie sevis. Tāpēc arī šī grāmata.”

Vilis Seleckis par vēsturi saka: [3]

“Es kā vēsturnieks gribu pateikt sekojošo: vēsture diemžēl zināmā mērā ir pavieglas uzvedības sievietei līdzīga zinātne. Tajā katrs var atrast to, ko vien vēlas! Jo tālāka vēsture, jo lielākas iespējas to taisīt tādu, kādu gribas to uztaisīt.”


Viļa Selecka darbi:

“Ēnas pār Ventspili” (1996);

“Personāla vadīšana Latvijā: Problēmas un risinājumi” (1997);

“Andris Šķēle – leģendas un patiesība” (1998);

“Personāla vadīšana Latvijā: Pieredze un vīzijas” (1998);

“Latvija 10 gados - toreiz un tagad.” (2001);

“Sārta asins baltā sniegā” (2008);

“Tas bija brīnums, ko mēs paveicām” (2013);

“Memoranda mednieki” (2016);

“Meitenes ar eņģeļa tetovējumu” (2016);

“Ardievas mežam” (2016);

“Kolimas asiņainais zelts” (2017).

Apbalvojumi:

1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīme (1999);

III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis (2000).



[1] Skolas vēsture / Valdemārpils vidusskolas vietne, pieejams: https://www.valdemarpilsvsk.lv/par-skolu/skolas-vesture.html?start=3

[2] Sārta asins baltā sniegā (2. izdevums) / Informācija no “Valters un Rapa”, pieejams: https://www.valtersunrapa.lv/lv/e-veikals/gramata/39068/sarta-asins-balta-sniega-2-izdevums

[3] Lāce, Elīna “Vēsture diemžēl zināmā mērā ir pavieglas uzvedības sievietei līdzīga zinātne” // Talsu Vēstis Nr.130 (2017, 13. nov.) 5. lpp.


Materiālu sagatavojusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta

 .