Zoja Sīle (foto no httpwww.livones.netlivnorises2010zoja-ar-piederibas-izjutu-libiesiem)


Zoja Sīle

(Kolka)

(1950. gada 15. novembris)

lībiešu kultūras darbiniece, lībiešu valodas kopēja un uzturētāja, lībiešu valodas speciāliste, lībiešu ābeces autore

Dzimusi Dundagas slimnīcā un pirmos trīs savas dzīves gadus dzīvojusi Saunagā. Gundegas Blumbergas 2010. gadā veidotajā rakstā lībiešu kultūras un valodas portālā filoloģe un lībiešu valodas skolotāja Zoja Sīle par sevi stāstījusi:[1]

"Esmu no Ziemeļkurzemes lībiešu krasta. Vārdu man deva tēvs, uzvārdu – vīrs, bet piederības izjūtu lībiešiem - mamma ar bērnu dienu stāstiem par dzīvi lībiešu jūrmalā, kur vectēvs no rītiem apstaigājis Saunaga Nigliņu laukus, runādams: „Ak jumala, jumala..."*, bet aiz kāpām vienmēr dzirdama jūra."

Zoja Sīle (no labās) ar māsu Iru Miķeļtornī 1956. gadā (foto no Z. Sīle ''Lībiešu valodas ābece'', 2005.g.)


Laikrakstā „Talsu Vēstis” sarunā ar žurnālisti Ilzi Kārkluvalku 2003. gadā Zoja Sīle atklājusi:[2]

"Mamma ir no Saunaga Nigliņiem, labi uzturētas vecsaimniecības. Augusi septiņu bērnu ģimenē, un kalpus tāpēc neturēja, iztika ar pašu spēkiem. Opaps uzskatīja, ka viņš ir lībietis. Man vēl palikušas tādas dzirdes atmiņas no tālām bērnu dienām, kad ciemojos pie mammas vecākiem, – ķēķī vīri pie galda runājās, un tā nebija latviešu valoda. Mūsu Nigliņi vēl stāv. Pie tās vēl ir dižliepa. [..] Man bija tā laime piedalīties Pētera Damberga stundās, ieklausīties dzīvajā lībiešu sarunu valodā, ko savā starpā lietoja Oskars Stalts, Paulīne Kļaviņa. varu patiesi lepoties ar savu labo valodu izjūtu. Es dzirdu. Nupat mūsu ansambli („Līvlist”) Tenu Karma uzslavēja Lībiešu dienās Mencendorfa namā, arī manus skolēnus – par to, ka lībiski runā intonatīvi pareizi. Daudz esmu runājusies ar Paulīni Kļaviņu, ar Elfrīdu Žagari, kuras bija dabiskas dzimtās valodas runātājas (nevis iemācījās, bet nepārtrauca to lietot paralēli latviešu valodai). Neesmu racēja tādā ziņā, ka varētu veidot akadēmiskas mācību grāmatas, bet esmu sagatavojusi mācību līdzekļus lībiešu valodā mācīšanai bērniem."

Zoja Sīle beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Studiju gados viņa sākusi dziedāt Rīgas lībiešu ansamblī “Līvlist”, kur darbojas joprojām, pildot arī kolektīva vecākās pienākumus.[3] Savā grāmatā „Lībiešu valodas ābece” par darbošanos ansamblī Zoja Sīle rakstījusi:[4]

"Daudz dedzības un spēka esmu veltījusi tam, lai ansamblis izturētu brīžos, kad tā pastāvēšana bija apdraudēta, aizejot no kolektīva ļaudīm, kuri vēlāk kļuva atpazīstami kā „Skandinieki”, lai ansamblis godātu un valkātu īstenus lībiešu tautastērpus, lai būtu draudzīgs kolektīvs."

Zoja Sīle iedzīvinājusi ideju par lībiešu bērnu un jauniešu nometnēm Mazirbē. Kopš 1992. gada mācījusi lībiešu valodu, kā arī daudzus gadus pētījusi lībiešu tautastērpa vēsturi. Deviņdesmito gadu sākumā, kad tika nodibināta valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija „Lībiešu krasts”, kopā ar vīru Edgaru atstājusi Rīgu un pārcēlusies uz Lielirbi, lai strādātu jūrmalas ļaužu labā, taču kad „Lībiešu krastu”  likvidēja, Sīļu ģimene atgriezusies Rīgā. Pēdējos gados Zojas Sīles darbavieta ir Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kur viņa ir lībiešu sētas saimniece.[5] Laikrakstā „Talsu Vēstis” 1994. gada 24. septembrī publicēts žurnālistes Ilzes Kārkluvalkas raksts „Jau trešo gadu 1. oktobrī”, kas iepazīstina ar Zojas Sīles nozīmīgo darbu valodas saglabāšanā, mācot bērnus vasaras nodarbībās Mazirbē.[6]

Lībiešu valodas skolotāja Zoja Sīle sagatavojusi lībiešu valodas mācību materiālu “Sŏnād ja kērad” (Vārdi un raksti), kas papildināts ar krāšņiem un precīziem Ziemeļkurzemes cimdu rakstiem. 2005. gadā izdota Zojas Sīles grāmata “Lībiešu valodas ābece”, kas paredzēta kā ceļamaize lībiešu bērnu un jauniešu nometnēm un iepazīstina ne tikai ar pamatleksiku, bet arī ar ansambļa “Līvlist” vēsturi. Zoja Sīle piedalījusies arī vairāku informatīvo izdevumu un grāmatu tapšanā.[7] Saistībā ar Lībiešu kultūru Zoja Sīle veidojusi vairākus rakstus dažādiem laikrakstiem, piemēram, 1982. gadā laikrakstā “Padomju Students” iekļauts Zojas Sīles raksts “Kā domājat jūs”,[8] bet apjomīgāks Zojas Sīles veidotais raksts ietverts “Latvijas Vēstnesī” 2005. gadā ar nosaukumu “Lībiešu gadagrāmatas odziņas”.[9]

Gundegas Blumbergas 2010. gada rakstā iekļauti šādi Zojas Sīles vārdi:[10]

"Varu būt lepna un lielīga, ka man pašai ir savs lauciņš. Ir sajūta, ka runāt, rakstīt un lasīt lībiešu valodu ir vērts tad, kad esi tur, krastā. [..] Mums, Lielirbē, jūra ir ārkārtīgi vientulīga un tukša. Tur ir liela, augsta kāpa, tādas nekur citur nav. Gribas uzkāpt tajā un uzdziedāt lībiešu dziesmu. Un taisni lībiešu, nevis angļu vai latviešu. [..] Tad saprotu, cik esmu laimīga."

Zoja Sīle ar dzīvesbiedru Edgaru Sīli (Foto no httpwww.livones.netlvnorises2017atvadu-vardi-edgaram-silim)



[1] Blumberga, G. (2010). Zoja – ar piederības izjūtu lībiešiem. Pieejams: http://www.livones.net/en/norises/2010/zoja-ar-piederibas-izjutu-libiesiem [sk. 25.09.2020.].

[2] Kārkluvalka Ilze. “Kamēr vēl ir iespēja, nepārraut saitītes” // Talsu Vēstis, Nr.37 (2003. gada 29. marts), 5.lpp.

[3] Livonies.net. Zoja Sīle. Pieejams: http://www.livones.net/lv/cilveki/personalijas/zoja-sile [sk. 25.09.2020.].

[4] Sīle, Z. (2005). Lībiešu valodas ābece. 67.lpp.

[5] Livonies.net. Zoja Sīle. Pieejams: http://www.livones.net/lv/cilveki/personalijas/zoja-sile [sk. 25.09.2020.].

[6] Kārkluvalka Ilze. Jau trešo gadu 1. oktobrī // Talsu Vēstis, Nr.113 (1994. gada 24. septembris), 2.lpp.

[7] Livonies.net. Zoja Sīle. Pieejams: http://www.livones.net/lv/cilveki/personalijas/zoja-sile [sk. 25.09.2020.].

[8] Sīle Zoja. Kā domājat jūs // Padomju Students, Nr.28 (1982. gada 8. aprīlis), 3.lpp.

[9] Sīle Zoja. Lībiešu gadagrāmatas odziņas // Latvijas Vēstnesis, Nr.84 (2005. gada 27. maijs), 68.lpp.

[10] Blumberga, G. (2010). Zoja – ar piederības izjūtu lībiešiem. Pieejams: http://www.livones.net/en/norises/2010/zoja-ar-piederibas-izjutu-libiesiem [sk. 25.09.2020.].



*“Ak, dievs, dievs..”

 

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .