Kristaps Krišs Upelnieks

(Strazde)

(1891. gada 24. jūnijs – 1944. gada 20. novembris)

Latvijas brīvības cīnītājs, LKO kavalieris, kapteinis, apbalvots ar Jura krustu un saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju, bijis Kureļa grupas štāba priekšnieks, Latvijas Centrālās padomes Militāras komisijas faktiskais vadītājs

Dzimis Saukas pagasta „Klūgu” mājās laukstrādnieku ģimenē. Bērnību pavadījis Saukas un Biržu pagastos.[1]

1901. gadā uzsācis mācības Saukas pagastskolā, bet 1902. gadā pārgājis uz Biržu pamatskolu, ko pabeidzis 1907. gadā. Pēc tam mācījies Jēkabpils pilsētas skolā un to pabeidzis 1911. gadā. Tajā pašā gadā izturējis pārbaudījumu tautskolotāja tiesību iegūšanai, bet vēlāk Sanktpēterburgas mācību apgabala pārbaudījumu komisijā ieguvis mājskolotāja tiesības matemātikas specialitātē.[2]

Laikā no 1911. gada līdz 1912. gadam strādājis Pēterburgā. No 1912. gada līdz 1914. gadam strādājis par skolotāju Zasas un Sērenes pagastos.[3]

1941. gadā ticis mobilizēts Krievijas armijā. 335. lauka hospitāļa sastāvā dienējis Dienvidpolijā un Galīcijā. Pēc tam ticis pārcelts uz 132. kājnieku rezerves bataljonu. 1915. gadā komandēts uz Kijevas praporščiku skolu, pēc kuras beigšanas 1916. gadā ieguvis praporščika dienesta pakāpi un iedalīts 185. rezerves kājnieku pulkā. Tajā pašā gadā ticis nosūtīts uz 1. ložmetēju rezerves pulku Oranienbaumā. Pabeidzis ložmetējnieku kursus un pēc viņa lūguma ticis pārcelts uz latviešu strēlnieku Rezerves bataljonu. 1917. gadā ieskaitīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandā. Piedalījies kaujās pie Mazās Juglas.[4]

Par piedalīšanos kaujās pie Mazās Juglas, saņēmis 4. pakāpes Jura krustu.[5]

Ticis paaugstināts par podporučiku un vēlāk – poručiku. 1917. gadā – demobilizēts.[6]

1918. gadā, lai izvairītos no iespējamām vācu represijām, atstājis Latviju un devies uz Vladivostoku. Pēc tam devies uz Šanhaju, kur strādājis par ierēdni kādā amerikāņu firmā, bet vēlāk pārgājis „Russo-Asiatic Bank” dienestā.[7]

Latvijā atgriezies 1919. gadā un brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā. Ticis ieskaitīts 5. Cēsu kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās Latgales frontē. 1920. gadā ticis paaugstināts par kapteini. Pēc tam pārcelts uz Armijas Virspavēlnieka štābu, kur iecelts par Organizatoriskās nodaļas priekšnieka palīgu, bet vēlāk bijis Galvenā štāba apmācības nodaļas priekšnieka vietas izpildītājs. Bijis arī žurnāla „Aizsargs” pirmais redaktors.[8]

1921. gadā apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni.[9] Apbalvots ticis par 1917. gada 19. un 20. augusta kauju pie Mazās Juglas, kur Skriptas māju tuvumā ar savu ložmetēju vadu atsitis vairākkārtējus vāciešu uzbrukumus, ticis ievainots un kontuzēts, taču nav atstājis ierindu.[10]

1923. gadā ticis demobilizēts štatu samazināšanas dēļ.[11]

1928. gadā iestājies Iekšlietu ministrijas dienestā un bijis vecākais sevišķu uzdevumu ierēdnis pasu nodaļā. 1929. gadā ticis iecelts par Liepājas prefekta palīgu. 1932. gadā atgriezies Iekšlietu ministrijas dienestā un ticis iecelts par Rīgas prefektūras 4. iecirkņa priekšnieku. Pēc tam – par Tukuma-Talsu apriņķa 2. policijas iecirkņa priekšnieku. Pēc Iekšlietu ministrijas dienesta atstāšanas strādājis par Valsts kontroles revidentu.[12]

Esot Latvijas armijas dienestā, atsācis izglītošanos. 1920. gadā apmeklējis Izglītības ministrijas Skolu departamenta rīkotos karavīru-hospitantu kursus un ieguvis vidusskolas gatavības apliecību. Tajā pašā gadā iestājies Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, bet 1922. gadā mācības bijis spiests pārtraukt dienesta apstākļu dēļ. 1931. gadā pabeidzis Rīgas komercinstitūtu. 1932. gadā studējis Vācijā Manheimas tirdzniecības augstskolā. Tajā pašā gadā iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru absolvējis 1937. gadā.[13]

1934. un 1935. gadā piedalījies Latvijas Universitātes izsludinātajos zinātnisko darbu konkursos, iegūstot arī godalgas par vairākiem zinātniskajiem darbiem, piemēram, „Kurzemes lauksaimniecība hercoga Jēkaba laikā”, „Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem”, kas ticis apbalvots ar Krišjāņa Barona prēmiju, un citi darbi.[14]

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Upelnieks organizējis nacionālo partizānu grupas Skrīveru, Kokneses un Pļaviņu rajonā. Vēlāk iestājies policijas dienestā Rīgā. Jau 1942. gadā Upelnieks darbojies nacionālajā pretestības kustībā. Viņa vadībā izveidojusies nelegāla latviešu virsnieku organizācija. Pēc Latvijas Centrālās Padomes nodibināšanās Upelnieks kļuvis par tās Militārās komisijas faktisko vadītāju, bet vēlāk - par Kureļa grupas štāba priekšnieku. Viņš bijis šīs grupas ideologs un faktiskais organizators. 1944. gadā kopā ar visu Kureļa grupas štābu ticis arestēts. Viņam un vēl septiņiem Kureļa grupas virsniekiem piesprieda nāvessodu nošaujot.[15]

Carnikavas kapos atrodas Upelnieku dzimtas piemineklis, kur ir iegravēts Kristapa Kriša Upelnieka vārds, bet viņš pats Carnikavā nav apglabāts.



[1] Latvju strēlnieki. Kristaps Krišs Upelnieks. Pieejams: http://latvjustrelnieki.lv/lv/ljudi-98761/upelnieks-kristaps-106099 [Sk. 14.04.2021.].

[2] Turpat.

[3] Turpat.

[4] Turpat.

[5] Turpat.

[6] Turpat.

[7] Turpat.

[8] Turpat.

[9] Turpat.

[10] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. L.k.o.k. biogrāfija. Pieejams: http://www.lkok.com/detail1.asp?ID=1605 [Sk. 15.04.2021.].

[11] Latvju strēlnieki. Kristaps Krišs Upelnieks. Pieejams: http://latvjustrelnieki.lv/lv/ljudi-98761/upelnieks-kristaps-106099 [Sk. 14.04.2021.].

[12] Turpat.

[13] Turpat.

[14] Turpat.

[15] Turpat.


Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .