Krišjānis Valdemārs

(Valdemārpils)

(1825. gada 2. decembris – 1891. gada 7. decembris)

viens no sava laika galvenajiem jaunlatviešu ideologiem, sabiedrisks darbinieks, rakstnieks, publicists, politisks darbinieks

Dzimis Ārlavas pagasta Vecjunkuros saimnieka ģimenē. 1935. gadā ģimene no Vecjunkuru mājām pārceļas uz Sasmakas miestu.

Mācās Sasmakā, pēc tam Pūņu muižas skolā un līdz 1840. gadam Lubezeres draudzes skolā.

Pēc Lubezeres skolas beigšanas strādā par mājskolotāju Sasmakā, pēc tam – par rakstveža palīgu Rundālē, rakstvedi Lielbērstelē un Ēdolē.

Laikā no 1854. gada līdz 1858. gadam Krišjānis Valdemārs studē Tērbatas universitātē valsts un tautsaimniecības zinātnes. Pie savām studenta istabas durvīm viņš ar lepnumu piestiprina vizītkarti ar piebildi “latvietis”. Tieši viņš pirmais no izglītotiem latviešiem atklāti atzīst savu tautību. Viņa vizītkarte ar vārdu “latvietis” tai laikā bija kaut kas nedzirdēts. [1]

Krišjānis Valdemārs kļūst par  vienu no redzamākajiem sava laika publicistiem, polemistiem un politiskiem darbiniekiem. Viņš dibina nacionāli noskaņotu Tērbatas latviešu studentu pulciņu, kurā iesaista arī novadnieku Krišjāni Baronu. Studentu pulciņš ir viens no galvenajiem jaunlatviešu kustības stūrakmeņiem. Sabiedrībā uzplaiksnī apziņa, ka kultūra, mitoloģija, folklora un valoda ir nozīmīga nacionālās identitātes saglabāšanā un stiprināšanā.

No 1859. līdz 1867. gadam  Valdemārs dzīvo Pēterburgā, ir Krievijas Zinātņu Akadēmijas laikraksta ,,St. Petersburger Zeitung” redaktora palīgs un ierēdnis Finanšu ministrijā. Šai laikā viņš bieži uzsver jūrniecības attīstīšanas nepieciešamību un gūst panākumus.

No 1862 līdz 1865. gadam Krišjānis Valdemārs izdod “Pēterburgas Avīzes”. Radikāli noskaņoto latviešu laikraksts pastāv un tiek izdots Krišjāņa Valdemāra ietekmīgā stāvokļa dēļ[2], tomēr 1865. gadā laikraksta darbinieki nonāk policijas redzeslokā,  laikraksta darbība tiek apturēta.

Krišjānis Valdemārs iestājas par latviešu tautas tiesībām. Viņš ir pirmo publisko bibliotēku dibinātājs [3], aktīvi iestājas par jūrskolu un amatniecības skolu izveidošanu[4], krājkasu izveidošanu. Tieši Krišjānis Valdemārs rosina vākt latviešu folkloras materiālus.[5] Kā zināms, Fricis Brīvzemnieks un Krišjānis Barons pieņem šo lielo izaicinājumu.

1870. gados Krišjānis Valdemārs ap sevi pulcina Maskavas latviešu inteliģenci, rosinot to darboties latviešu kultūras laukā, kopt latviešu valodu. Viņa vadībā tiek sagatavota un izdota ,,Krievu – latviešu – vācu vārdnīca’’ (1872), kuras izveidošanā piedalās F. Brīvzemnieks, A. Spāģis, I. Laube un citi.  Ar Krišjāņa Valdemāra gādību tiek izdota arī ,,Latviešu – krievu – vācu vārdnīca’’ (1879).

            Dižais latviešu vīrs mirst 1891. gada 7. decembrī. 15. decembrī guldīts Lielajos kapos Rīgā, blakus saviem darba un domu biedriem Fricim Brīvzemniekam un Krišjānim Baronam. Viņa kapavietā uzstādīts granīta piemineklis ar uzrakstiem latviešu, krievu un vācu valodās. Latviešu valodā iegravēti vārdi: „Dedzīga tuvākā mīlestība, cieta apņemšanās un nesaudzīga izdarīšana iespēj visu.”



[1] Birkerts, A. (1925) Krišjānis Valdemārs un viņa centieni. Rīga : A. Raņķa grāmatu tirgotavas apgāds.

[2] Par laikraksta izdošanu un jaunlatviešu nacionālo atmodu sīkāk varat lasīt Latvijas Avīzes 2013. gada 7. augusta rakstā Jaunlatviešu ceļazvaigzne, kas pieejams: https://www.la.lv/jaunlatviesu-celazvaigzne

[3] Veinbergs, J. (1948) Krišjānis Valdemārs Ēdolē. Rīga.

[4] Šīmanis, Gints (2005) Krišjānis Valdemārs : Apgaismības centieni. Rīga : SIA Jūras vēstis.

[5] Prande, A. (1926) Latvju rakstniecība portretejās. Letas izdevums, Rīga.


Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Lita Zandberga

Talsu Galvenā bibliotēka

2021


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta

 


 .