Arnolds Vilerts
(fotogrāfs Dainis Kārkluvalks)

Arnolds Vilerts

(Talsi)

(1915. gada 5. jūlijs – 2001. gada 27. jūlijs)

ārsts, medicīnas zinātņu doktors, grāmatu autors, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (5. šķira)

Piedzimis Kuldīgas apriņķa Vārmes pagasta Atvaros. Ģimenē bez Arnolda Vilerta ir vēl divi brāļi. Vecākais brālis izcieš sodu Taišetā (Krievijā), vidējais brālis saņēmis bargāku sodu.

Arnolds Vilerts mācības uzsāk Vārmes pamatskolā, pēc tam ģimnāzijā. Kādu laiku strādā Tukuma pilsētas Bāriņtiesā par tiesas sekretāru. Arnolds Vilerts ir precējies ar Annu un abiem ir meita Daina. Arnoldam Vilertam ir divas mazmeitas, trīs mazmazbērni un divi mazmazmazbērni.

Arnolds Vilerts stāsta, ka vidusskolas laikā ieguvis teoloģisko izglītību un ir beidzis Misijas semināru. Skolnieka mērķis ir Āfrika, kur vēlas būt misionārs. Plānus izjauc Otrais pasaules karš. Studējot Kristīgās Misijas seminārā, apguvis svešvalodas. Arnolds Vilerts zina angļu, ebreju, grieķu un latīņu valodu.

Arnoldam Vilertam ir tehnoloģiskā izglītība, kas nekādi nenoder, un vidējā medicīniskā. Arnolds Vilerts studē bioloģiju Latvijas Universitātē. Ar to nepietiek, lai kļūtu par medicīnas studentu, jo biogrāfija ir pietiekami slikta, taču bioloģijas fakultāti Arnolds Vilerts absolvē. Vecumā, kad citi skaita atlikušos gadus līdz pensijai, Arnolds Vilerts iegūst bioloģijas zinātņu kandidāta grādu. Tā ir ceļamaize atpakaļbraucienam uz Latviju.

Par laiku, kad cilvēki tiek sūtīti trimdā daktera meita atceras, ka 1948. gada 26. oktobrī Arnoldu Vilertu kopā ar dzīvesbiedri Annu Vilerti arestē par pretpadomju darbību. Viņu dzīvoklī Rīgā tiek atrasta reliģiska bilde, kas ir pret padomju varas ideoloģiju. Par to abus iesloga Rīgas Centrālcietumā, bet viņu piecgadīgā meita paliek pie svešiem cilvēkiem, pamesta likteņa varā. 1949. gadā Arnolds Vilerts ar dzīvesbiedri tiek notiesāti ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Tēvs tiek nosūtīts uz Vorkutu, bet māte – uz Intas nometnēm, kas atrodas Komi apgabalā aiz Polārā loka. 38 gadus no savas dzīves Arnolds Vilerts pavada trimdā, daudzi gan pašu dakteri, gan ģimeni uzskata par bojā gājušiem, tas ir paziņots arī oficiāli, bet tā ir nepareiza informācija.

Sev lemto likteni Arnolds Vilerts uzskata par lielu skolu. Nometnē Vorkutā Arnolds Vilerts sākotnēji strādā arī par ogļraci. Vēlāk nometnē strādā kopā ar labi zināmiem ārstiem no Eiropas. Tad dakterim ir vidējā medicīniskā izglītība, bet nometnē esošie ārsti ir labi pedagogi un dod iespēju censonim strādāt, asistēt, pat veikt nelielas operācijas. Nometne ir lieliska iespēja attīstīties profesionāli, jo caurām dienām ir jārūpējas par pacientiem un slepus tiek pie medicīnas literatūras. Dakteri daudz komunicē ar pacientiem, kas parastās slimnīcās nenotiek. Pacientiem patīk, ka ar viņiem aprunājās vairāk kā parasti, jo izsūtījumā cilvēkam ir svarīgi, ka viņu kāds uzklausa. Arnolds Vilerts strādā gan pazemes medicīniskajā dienestā, gan nometnes slimnīcā. Laimīgākais moments trimdas laikā ir, kad Arnolds Vilerts saņem ziņu no savas sievas, ka viņai ir dzīva un viņai viss ir kārtībā.

Viens no veidiem, kā Arnolds Vilerts palīdz citiem bez ārstēšanas, ir ar liecību sniegšanu, kur jāpierāda apšaubāms apgalvojumus. Piemēram, dakteris Vīnē liecina, ka Ziemeļos kāds vācu virsnieks slimojis ar epilepsiju smagā formā. Tagad virsnieks ir vesels un Arnolda Vilerta liecība viņam palīdzēja materiāli nodrošināt vecumdienas.

1957. gada rudenī Arnoldam un Annai Vilertiem ir atļauts atbraukt uz Latviju pie savas meitas. Vecāki vēl nav pilntiesīgi atrasties Latvijā uz ilgu laiku, reabilitāciju saņem tikai 1963. gadā.

1958. gadā Arnolds Vilerts no Vorkutas ierodas Rīgā, 1973. gadā aizstāv savu zinātnisko darbu Rīgas Medicīnas institūtā, darba tēma “Galējo ziemeļu iedzīvotāju nodrošinātība ar vitamīniem A (retinols) un E (tokoferols)”. Pēc disertācijas darba aizstāvēšanas Arnoldam Vilertam tiek piedāvāts darbs Paula Stradiņa klīnikā nieru centra laboratorijā, bet visu apgrūtina fakts, ka dakterim Rīgā nav dzīves vietas. Tad Arnolds Vilerts saņem ieteikumu izmēģināt darbu Talsos. Talsos ir vajadzīgs laboratorijas vadītājs. Arnolds Vilerts tiek uzņemts laipni, kā arī tiek nodrošināts ar dzīvokli. Daudzus gadus strādā par Talsu slimnīcas klīniskās un bioķīmiskās laboratorijas vadītāju. Kopš 1974. gada Arnolds Vilerts kļuvis par talsinieku.

Darbs ir veiksmīgs, kolēģi labi un pretimnākoši. Laboratorijas vadītājs cenšas vispirms uzklausīt kolēģus – tas saglabā nervus un atļauj pieņemt veselīgus lēmumus. Arnolds Vilerts panāk, ka katram kolēģim kabinetā ievelk telefonu.

1978. gadā dakteris Arnolds Vilerts saņem Veselības aizsardzības Goda rakstu.

Intervijā “Cilvēkam var palīdzēt ar smaidu” Arnolds Vilerts par Talsiem stāsta: [1]

“Mana pārnākšana uz Talsiem bija augstākās varas predestinēta. Talsi ir ļoti latviska pilsēta, te ir skaista daba, tīrs gaiss – 25 gadus Vorkutā elpoju ogļu putekļus. Mani senči bieži pieminēja Talsus, kāds attāls radinieks bijis Talsu Leprozotorija aptiekārs. Jau ar pirmo dienu Talsos jutos kā paradīzē: ezeri, daži soļu – un esi mežā! Katra diena man bija piedzīvojums. Patika sēņu meži, arī netālu no jūras.”

Apgūst mediķa profesiju: 1968. gadā studē Daugavpils pedagoģijas institūtā ķīmijas un bioloģija fakultātē.

No 1973. gada līdz 1993. gada ir Talsu rajona centrālās slimnīcas klīniskās un bioloģiski ķīmiskās laboratorijas vadītājs un ārsts laborants. Paralēli darbam dakteris zināšanas papildina medicīniskajos kursos Ļeņingradā un Rīgā. Arnolds Vilerts ir vienīgais medicīnas zinātņu doktors Talsu rajona slimnīcā.

90. gadu sākumā Arnolds Vilerts aiziet pensijā, bet cilvēki pat satiekot dakteri uz ielas uzdod jautājumus saistībā ar medicīnu. Arnolds Vilerts par to nedusmojas, bet gan sniedz atbildi uz jautājumu un piemetina: [2]

“Cik labi, ka satiku jūs un varēju jums palīdzēt.”

1993. gadā izdota grāmata „Ešelons dodas uz Vorkutu”: par izsūtījuma gadiem Vorkutā. Grāmatā Arnolds Vilerts ir ielicis daļu no savas dzīves. Rakstot dakteris visu pārdzīvojis no jauna, ar gadiem paša pārdzīvotais skar dziļāk. Savā grāmata autors raksta tieši un neko neslēpjot. Pirmajā grāmatā dažas epizodes netiek iekļautas – tik un tās izsvītrotu, lai nesarežģītu dzīvi sev un citiem, tās nemaz neminēju, tā saka autors. Tāpēc top arī jauna grāmata. Grāmatu “Ešelons dodas uz Vorkutu” dakterim nometnē sastaptie vācu draugi palīdz grāmatu pārtulkot vācu valodā. 2005. gadā Astrīda Bertelson, kas dzīvo ASV, tulkojusi un izdevusi Arnolda Vilerta grāmatu angļu valodā:  „Destination Vorkuta” un tā tiek nodota Latvijas Okupācijas muzejam.

1994. gadā nāk klajā Arnolda Vilerta grāmata par A un E vitamīniem „Brīnumbērns vitamīnu ģimenē”. Grāmata par E vitamīnu ir punkts zinātniskajiem darbiem. Pēdējā zinātniskajā grāmatā populārā veidā tiek izklāstīti jaunākie dati par E vitamīnu, kas ir parādījušies latviešu un ārzemju zinātniskajās publikācijās. Autors vairākus gadu desmitus ne tikai sistemātiski sekojis zinātniskajai literatūrai par E vitamīna nozīmi organisma dzīvības norisēs, bet arī pats laboratorijas apstākļos veicis pētījumus un novērojumus. Pētījuma rezultāti atspoguļojas disertācijas un daļēji arī šajā darbā.

Arnolds Vilerts turpina rakstīt atmiņas – izdošanai tiek gatavots stāstu krājums par trimdas ceļā sastaptajām izcilajām personībām. Ļoti daudz daktera laika aizņem sarakstes ar Vācijas, Krievijas, Austrijas un Zviedrijas izārstētajiem pacientiem, kas ir kļuvuši par draugiem.

1994. gada 11. februārī Arnolds Vilerts saņem godpilno un augsto medicīnas zinātņu doktora grādu. To oficiāli apstiprina Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta Habilitācijas un promocijas padomes lēmums un iegūtais diploms. Aizstāv disertāciju “Galējo ziemeļu nodrošinātība ar vitamīniem A (retinols) un E (tokoferols) un iegūst medicīnas zinātņu kandidāta grādu. Diploma pasniegšanas laikā Arnoldam Vilertam pasaka, ka ir pirmais no politieslodzītajiem, kas saņem doktora grādu.

1994. gadā Arnolds Vilerts var pajokot, ka uz Ziemeļiem devies, lai ievāktu darbus disertācijas darba izstrādāšanai. Dažas daktera un grāmatas autora atziņas par vitamīnu nozīmi ikdienas uzturā ir ņemtas vērā un rekomendētas izmantot sabiedriskajā ēdināšanā. 1993. gada Vispasaules ārstu kongresā Rīgā Arnolds Vilerts runā par pētījumiem un secinājumiem E vitamīna ietekme uz bērnu dzimstību. Runa ieinteresē speciālistus, jo šī tēma pasaulē vēl nav skatīta tādā veidā. Dakteris gatavo brošūru par E vitamīnu. Brošūrā paustajam vajadzētu ieintriģēt sabiedrību, jo nevar neuztraukt dzimstības samazināšana Latvijā, grūtniecības patoloģijas. Šis izdevums ir liels ieguldījums dzimstības problēmu izpētē, tas katram liek aizdomāties par sava asinssastāva uzlabošanu ar vienkāršiem līdzekļiem.

Lielo apbalvojumu – 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ārsts saņem 1995. gada 3. maijā. Ordeni Arnolds Vilerts saņem vienā reizē ar labi zināmiem cilvēkiem kā – Ivaru Godmani, Imantu Ziedoni, Daini Īvānu, Vairu Vīķi-Freibergu un vēl daudzām izcilām personībām. Arnolds Vilerts par ordeņa pasniegšanas dienu intervijā “…un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” stāsta: [3]

“Kad mūs ieveda apbalvošanas zālē, mana vieta bija starp profesoru Ilmāru Lazovski un aktrisi Veru Singajevsku. Vēroju sejas. Skumjš izskatījās Peters, uzkrītoša bija Paula pasvītrotā nopietnība, daudziem bija valgas acis [..] Es jutos brīvi šādā sabiedrībā, jo nerespektēju amatu amata dēļ, bet personības. Patīkams pārsteigums bija apsveicēji no Talsiem – slimnīcas galvenais ārsts Tālis Kauliņš, Inese Makstniece no rajona padomes… Tas ļoti aizkustināja.”

1996. gadā Arnoldam Vilertam ir uzticēts darbs pieminekļa Koklētājs pamatos ievietot kapsulu, taču dakteris atsakās, jo  ir nesen atgriezies no Vācijas, kur uzstājies ar referātiem, un vēlas atpūsties. Tā nu godpilno uzdevumu uztic Sporta nama direktoram uz dzejniekam Rihardam Kalniņam.

Arnolds Vilerts savā ārsta mūžā saņēmis vairākus Atzinības un Goda rakstus, sava darba novērtējumus, taču mums, talsiniekiem, skaistu un īsu Vilerta mūža novērtējumu pasacījusi rakstniece Lucija Ķuzāne: „Laimīgie Talsi! Pie jums dzīvojis tik interesants cilvēks...”

2001. gada jūlija beigās nekrologā slimnīcas kolēģi par Arnoldu Vilertu raksta: „Viņam piemita sirds inteliģence, šī retā, cildenā īpašība, ko liktenis nespēj atņemt pat tad, kad, liekas, zaudēts ir viss.”[4]

Arnolds Vilerts ir apbedīts Talsu Jaunajos kapos.

 

Arnolda Vilerta darbi:

“Ešelons dodas uz Vorkutu” (1993);

“Brīnumbērns vitamīnu ģimenē” (1994).



[1] Meinarts, R. Cilvēkam var palīdzēt ar smaidu // Kurzemes ekspresis Nr. 35 (1995. gada 3. maijs)

[2] Blumberga, G. Tas stars, kas dvēselē 5. … palīdzēt, līdzi just // Talsu Vēstis Nr. 71 (1990. gada 16. jūnijs)

[3] Kārkluvalka, I. “… un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” // Talsu Vēstis Nr. 69 (1995, 10.jūn.)

[4] Talsu slimnīcas darbinieki. Atvadu vārdi Arnoldam Vilertam – ārstam, zinātniekam, skolotājam lielam Cilvēkam // Talsu Vēstis Nr, 89 (2001, 31. jūlijs)


Materiālu sagatavojusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta

 

 .