Verners Voitkus

(Valdemārpils)

(1911. gada 17. maijs – 1987. gada 15. aprīlis)

Ārlavas draudzes mācītājs, apbalvots ar Daugavas Vanagu zelta nozīmi

Dzimis Krievijā. Viņa tēvs Arturs Voitkus bijis mācītājs, bet vēlāk – Baznīcas Virsvaldes ģenerālsekretārs un prāvests.[1]

1913. gadā Verners Voitkus atbraucis uz Latviju un uzsācis mācības Bērzaines ģimnāzijā Cēsīs. 1929. gadā sācis studēt medicīnu Latvijas Universitātē. Vēlāk pārgājis studēt uz Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un to pabeidzis 1938. gadā. Studiju laikā pievienojies studentu korporācijai „Fraternitas Academica”. Kopā ar citiem studentiem strādājis sava tēva vadītās Baznīcas Ģimnāzijas mācību sagatavošanas telpās par skolotāja palīgu, kā arī nostrādājis kandidāta laiku pie Rīgas prāvesta A. Kundziņa.[2]

Par mācītāju ordinēts 1938. gada 25. septembrī Rīgas Doma baznīcā.[3]

1939. gada 1. decembrī sācis strādāt Ārlavas draudzē, kur strādājis līdz 1941. gadam. Vēlāk strādājis par skolotāju agrākajā Baznīcas ģimnāzijā Rīgā.[4]

1942. gadā iestājies Latviešu pašaizsardzības spēkos. Nodibinot Latviešu leģionu, Verneru Voitkus pārcēla uz leģiona ģenerālinspektora štābu un nozīmēja par 19. divīzijas mācītāju. 1944. gada Ziemassvētku kaujās ticis smagi ievainots.[5]

Slimības atvaļinājumu pavadījis Liepājā, kur sagaidījis kapitulāciju un tajā pašā vakarā devies prom uz Vāciju.[6]

Pēc gūsta Falingbosteles un Vesterburas nometnēs, Verners Voitkus strādājis par mācītāju un skolotāju Ansbachas nometnē, Piedalījies Daugavas Vanagu organizācijas dibināšanā un organizēšanā Vācijas amerikāņu joslā, veicot arī valdes locekļa pienākumus. No 1949. gada bijis latviešu darba rotu mācītājs Frankfurtes apgabalā.[7]

1950. gadā devies uz Austrāliju. Kļuvis par Adelaides evaņģēliski luteriskās draudzes garīgo ganu. Daudz pūļu ielicis Sv. Pētera baznīcas būvē un īpašuma iegādē Aldingā, kur notikušas jauniešu nometnes un latviešu vasaras vidusskola. Aktīvi iesaistījies Adelaides latviešu sabiedriskajā darbā. Papildus strādājis arī fizisku darbu. 1976. gadā pārcēlies uz Brisbenu, bet 1977. gadā tika uzaicināts strādāt par Vienības draudzes mācītāju Sidnejā. Tur nostrādājis 10 gadus. Darbojies arī Latviešu Virsnieku Apvienībā, kur aktīvi iestājies par bijušo karavīru aizstāvēšanu pret visāda veida apsūdzētājiem.[8]

Apbalvots ar Dzelzs krustu, Ievainoto un trieciena nozīmēm, Kara nopelnu krustu, Kurzemes cietokšņa lenti un Daugavas Vanagu zelta nozīmi.[9]

Ārlavas evaņģēliski luteriskās baznīcas tīmekļa vietnē sagatavotajā materiālā par Verneru Voitkus rakstīts:[10] 

„Viņš nemēdza lielīties ar varoņgaitām, nedz citiem saviem panākumiem, bet par to liecināja viņa līdzgaitnieki dažādos dzīves posmos. Vienmēr gan aizstāvēja savu reliģisko pārliecību un iecietīgi mācīja citus, kas tādu ceļu meklēja.”

Miris Sidnejā. Ticis kremēts un urna apglabāta Sidnejas kapsētā.[11] 2015. gadā urna tikusi nogādāta Latvijā un Verners Voitkus ticis pārapbedīts Lestenes Brāļu kapos.[12]



[1] Ārlavas ev. lut. draudze. Mācītājs Verners Voitkus. Pieejams: http://www.arlavasbaznica.lv/box/files/Foto/voitkus.jpg [sk. 22.03.2021.].

[2] Turpat.

[3] Turpat.

[4] Turpat.

[5] Turpat.

[6] Turpat.

[7] Turpat.

[8] Turpat.

[9] Turpat.

[10] Turpat.

[11] Karavīrs un dieva kalps aizsaulē // Austrālijas Latvietis, Nr.1876 (1987. gada 8. maijs), 3.lpp.

[12] Vīksne, I. (2018). Leģionāra atraitne izpilda vīram doto solījumu – pārved viņa pelnus uz Latviju. Pieejams: https://nra.lv/latvija/239994-legionara-atraitne-izpilda-viram-doto-solijumu-parved-vina-pelnus-uz-latviju.htm [sk. 23.03.2021.].

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2021


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .