Leons Āre  (Talsi)

          (1931. gada 7. jūnijs – 2009. gada 25. maijs) 

dzejnieks,

īstajā vārdā Leons Zeķītis

Dzimis Aizkraukles pagasta Vecbebros. Ar Talsu novadu dzīve saistīta kopš 1952. gada.  Rajona laikraksta literārajā lappusē “Avots” publikācijas kopš novada literātu apvienības dibināšanas gada (1953). Rakstījis dzeju, tēlojumus, miniatūras, pedagoģiskus rakstus.

L. Āres publikācijas arī citos Latvijas preses izdevumos, Talsu pilsētai veltītajā dzejas izlasē „Ābeļziedu pilsēta” (1996) un novada literātu apvienības izdotajos dzejas kopkrājumos „Mani kaķi ir zaļi” (2001) un „Laiks kā pulkstenis tikšķ” (2007). 2008. gada jūnijā nācis klajā pirmais Leona Āres autorizdevums — dzeju grāmata „Saules laivā”. Leons Āre par savu mūžu ir rakstījis:

„Dzeja man uzsmaidīja no zilas debess baltas mākoņu saliņas un no ziedošu liepu alejas Vecbebros, piedzimu un kur ielasījos Jāņa Poruka, vēlāk Jāņa Ziemeļnieka un Viļa Veldres lirikā. Kokneses periodā manī poētiskas izjūtas raisīja Pērses grava, Daugavas plašums, kuģītis, kas svētdienās vizinājās uz Staburagu… Lasīju Valda „Staburaga bērnus”, klaiņoju pa pilsdrupām, parku takām un vietām, kur vējoja Blaumaņa laika gaisotne. Pamatskolu beidzot, audzinātāja man uzdāvināja Pāvila Rozīša Kopoto rakstu dzejas sējumu… Tālāk skolojos Cēsu skolotāju institūtā, izmācoties par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Laidze, Murjāņi, Alsunga, citas vietas, līdz beidzot – Talsi. Dzejoļi, tēlojumi, recenzijas, apraksti, apceres – gan liriskas, gan skarbākas, tverot krāsaini mainīgo reālo dzīvi, bet galvenokārt kā vēlme dalīties ar citiem savās jūtās un noskaņās.”

Žurnālistes Ilzes Kārkluvalkas raksts “Uzticīgais” (“Talsu Vēstis”, Nr.144, (2003, 13. dec.), 5.lpp.) ļauj izsekot līdzi L. Āres dzejnieka ceļam sākot ar darbošanos Cēsu literārajā kopā. Tajā stāstīts par darbošanos Talsu literātu apvienībā un arī par savām skolotāja darba gaitām un personībām, kuras viņā uzturējuši dzejisku dzirksti.


Dzejas dienas Talsos.  1975. gadā ar Aleksandru Pelēci

Daudz dzejoļu Leons Āre veltījis Talsiem. Par savu sirds pilsētu Leons Āre saka („Talsu Vēstis”, Nr.128 (1999, 30. okt.), 5.lpp.):

„Talsos man ir daudzas mīļas, pievilcīgas, emocionāli tuvas vietas, kas acīs un dvēselē dzīvo jau kopš jaunības laikiem līdz šim brīdim. Piemēram, baznīcas kalns, kur dažos namos esmu dzīvojis, netālu strādājis, priecājoties par pilsētas silueta košajiem atspulgiem ezerā, stāvējis blakus Žanim Sūniņam, kad viņš no šī kalna vairākos rakursos gleznojis un sarunās mācījis būt gleznieciski redzīgam arī man. Nākamais objekts ir novada muzeja parks, īpaši pēc atjaunošanas, sakopšanas, ar ainaviski košiem skatu punktiem, ziediem, kokiem. Man patīk cēlie, sidrabainie, kuplie vītoli, arī citas vietas, kur tie ir… Tālāk Sauleskalns, ko esmu apdzejojis un koros piedziedājis, savā laikā piedaloties tā būves talkās. Jauki, ka sākts atjaunot Pilsētas dārzu ar cildeno „Koklētāju” centrā”.

Leons Āre miris 2009. gada 25. maijā, apglabāts Liepu kapsētā Talsos. Pēc L. Āres aiziešanas mūžībā – 2010. gadā, dzejnieka dzīvesbiedre Vizma Zeķīte sakārtojusi vīra atstāto darbu izlasi un izdevusi dzejas krājumu „Vecā dārza gaismēnas” (Talsi: A. Pelēča lasītava, 2010).

L. Āres dzejolis (“Saules laivā”, Talsi: “Talsu tipogrāfija”, 2008, 103.lpp.):

 

“Mātei"

Gan tālu tu – vēl tuva,

mūžbeigas nedzēš visu:

viss labais, ko es guvu,

no tavas sirds man risa.

-

Gan reizēm berzts un klupis,

es cerībā vēl celšos,

jo tu – aiz veļu upes

man mīļums neizsmeļams.

-

Lai viņa glāstā siltā

no ziemas nebaidītos –

pa mēness staru tiltu

pie tavas sirds vēl vītos.”

Par Leonu Āri kopkatalogā


Mater. sagat. Maija Laukmane

Red. un papild. Lita Zandberga

Talsu Galvenā bibliotēka

2017

Izmantojot materiālus atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .