Romis Bēms    (Talsi)

          (1927. gada 14. jūnijs – 1993. gada 31. marts)

gleznotājs, pedagogs, kolekcionārs, mākslas zinātnieks.

Dzimis Rīgā, mācījies Liepājas pilsētas Kalpaka pamatskolā (1932-1939), taču vēlāk dzīve saistīta arī ar Talsiem. Mācījies Talsu Valsts pamatskolā (1940-1941) un Talsu Valsts ģimnāzijā (1941-1944). Sieva Tatjana Rade Bēma (dzimusi Rancus, 1930-2015). Pirmās zīmēšanas iemaņas un meistarību apguvis pie mūsu novada gleznotājiem, skolotājiem Žaņa Sūniņa (1904-1993) un Jēkaba Spriņģa (1907-2004).

Grāmatas “Romis Bēms. Domu un atziņu dārzos” sastādītājs Ojārs Spārītis par mākslinieka dzīves gaitām 20. gadsimta četrdesmitajos gados raksta[1]:

“Pārmaiņu laiks Latvijas armijas virsleitnanta ģimenē dzimušajam zēnam atnesa pusaudža un jaunekļa gadus un, Kurzemes katlā beidzoties karam, Talsu valsts ģimnāzijas skolniekam bija visas iespējas kļūt par upuri vienai vai otrai mobilizācijai. Tomēr liktenis bija labvēlīgs, un matemātikā apdāvināto jaunekli pieņēma par rēķinvedi Kandavas mašīnu un traktoru stacijā [1945-1948]. Tas nozīmēja ciešu saikni ar kooperācijai pakļauto lauksaimniecību. [..] Strādājot par rēķinvedi, Romis Bēms saprata, ka skaitļu valoda ir gana svarīga, taču vairāk par to viņu saistīja mākslas pasaule – viņš bija strikti nolēmis tai tuvoties.”

Ar māti Liepājā 1935. gada septembrī

1952. gadā absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, kurā bija cītīgi apguvis eļļas glezniecības tehniku. No 1952. līdz 1958. gadam studējis Ļeņingradas Iļja Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta Mākslas vēstures un teorijas fakultātē, to absolvējis ar diplomdarbu „Teodora Ūdera daiļrade". Līdztekus studijām institūtā, strādājis par pedagogu strādnieku jaunatnes 23. vidusskolā Rīgā (1952-1954), par rasēšanas, zīmēšanas, mākslas vēstures skolotāju Rīgas 23. vidusskolā (1953-1960), turpinājis darbu Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūta Mākslas vēstures kabinetā, publicējot recenzijas par tēlotājmākslas jautājumiem.

Talsos 20. gs. 40. gadu sākumā

Piedalījies pirmajā Latvijas jauno mākslinieku izstādē, kas norisinājās 1956. gadā. Šai laikā Romis Bēms sācis izkopt akvareļglezniecības tehniku. Viņa labā izglītība un vēlēšanās likt lietā savas zināšanas un prasmes nodrošināja ātru un stabilu iekļaušanos mākslinieku pasaulē. Ojārs Spārītis (dzimis 1955. gadā) precīzi raksturo Roma Bēma dižo apņēmību: [2]

“Pārorientēšanās no eļļas uz akvareļa glezniecību nāca strauji un kļuva neatgriezeniska. To sekmēja arī paša Bēma sasniegumi, kurus pēc dalības II republikāniskajā akvareļu izstādē [1959. gadā] novērtēja tādi Latvijas mākslinieki kā Kārlis Sūniņš, Kurts Fridrihsons, Jānis Brekte, Egons Cēsnieks un citi, uzticot viņam organizēt visas turpmākās republikāniskās izstādes un ļaujot kļūt par akvareļglezniecības patronu.”

Kopš 1961. gada – Latvijas Mākslinieku savienības biedrs mākslas vēsturnieku sekcijā. Kopš 1963. gada pārorientējies uz gleznotāju sekciju.

 ““Mācieties gleznot ar vārdiem, dzejnieki!” – savulaik teicis krievu dzejnieks Sergejs [pareizi: Nikolajs] Zabolockis [(1903-1958)]. Romim Bēmam šai ziņā ir paveicies. Vispirms viņš pats ir bijis ne tikai erudīts mākslas sapratējs, zinātājs, bet arī mākslas zinātnieks, cilvēks, kurš savu domu pratis pateikt ietilpīgi un tēlaini. Arī savas dzīves laikā sev un savai mākslai piesaistītie cilvēki, mākslinieka personības iedvesmoti, paši stāsta tēlaini un ietilpīgi,”

 -tā stāsta Māris Čaklais (1940-2003)[3].

Viņš bija tik krāsains un daudzšķautņains, ka nav viegli pārlūkot viņa ceļu no Atnākšanas līdz Aiziešanai. Talsu ģimnāzijas audzēknis īsbiksēs un puszeķēs, mātes rūpju aizvēnī. Rozentālietis lauku dzijas vestē ar vijīgām cirtām un sapņu pilnām acīm. Slaids augstskolas absolvents divrindu pogu mētelī ar karakula apkakli. Populārs mākslinieks pianista rokām un švītīgi sietām lielrakstu kaklasaitēm. Sirms profesors ar atbildības kumpumu plecos un kustīgo Žeriko pie kājas. Tik dažāds. Un aizvien tik centrēts saviem trejiem darbības lokiem – mākslinieks, zinātnieks, pedagogs. Tie cieši vijušies, viens otram pārklājušies un atklājušies, tos grūti šķirt. Un vēl ciešāk tos vieno Roma Bēma attīstītais intelekts un izkoptā inteliģence,”

- atvadu vārdos Roma Bēma būtību formulē viņa studente, mākslas zinātniece Ingrīda Burāne (dzimusi 1949. gadā)[4]. Viņa jau pieminētajā piemiņas rakstā saka:

„Viņa zinātniskā darba metodes bija korektas, tās bagātināja pirmavotos gūtais, plašais faktu materiāls un apbrīnojamā erudīcija. Sev raksturīgā stilā viņš izteica pieņēmumus, improvizēja un uzbūra mirāžas, bet tām nebija nekā kopīga ar ekskursiju vadītāja literarizēto paviršību. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc Latvijas Zinātņu akadēmija viņu ievēlēja par savu Goda locekli (1990) [..] Viņš ir mēģinājis iemācīt latviešu mākslas vēsturi gandrīz visiem pēckara studējošajiem māksliniekiem un mākslas zinātniekiem. [..] Viņa attieksme pret studentiem bija nemainīga arī tad, kad viņš kļuva par docentu (1975) un profesoru (1989). Tā izpaudās kā atturīga koleģialitāte, tolerance, spēja respektēt otra cilvēka radošos ieskatus un darbības, mācību gaitu.”

No 1961. gada līdz mūža beigām Romis Bēms vadījis mākslas vēstures kursu Latvijas Mākslas akadēmijā. Sākotnēji strādājis kā vecākais pasniedzējs. Kopš 1975. gada bijis docents, un kopš 1989. gada – profesors.  Romis Bēms 1991. gadā turpinājis darbu Latvijas Mākslas akadēmijas Maģistrantūras nodaļas vadītāja amatā un 1992. gadā ieguvis mākslas zinātņu doktora grādu.

Romis Bēms dzīves laikā guvis pulka atzinību. 1977. gadā Romim Bēmam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums, 1985. gadā – Latvijas PSR Mākslinieku savienības medaļa par labāko gada jaunrades sniegumu, savukārt gadu vēlāk – 1986. gadā, piešķirts PSRS Mākslinieku savienības diploms un prēmija par 1984. gadā izdoto grāmatu “Apceres par Latvijas mākslu simt gados”. Arī turpmākos gados “slavas saule” turpinājusi sildīt mākslinieku – 1987. gadā piešķirts Latvijas PSR Tautas mākslinieka goda nosaukums, 1990. gadā kļuvis par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli.

Ar sievu Tatjanu un suni Žeriko akvarelistu plenēra Cēsis '85 laikā

1987., 1992. un 1997. gadā talsiniekiem bija iespēja baudīt novadnieka Roma Bēma darbus personālizstādēs Talsu novadpētniecības un mākslas muzejā. "Ceļš vasaras naktī" 1979CEĻŠ VASARAS NAKTĪ, 1979


Gunas Millersones rakstā par Roma Bēma pirmo darbu izstādi Talsos[5] ieraugāms, kā darbojas “tauriņa efekts”, šoreiz tas noticis ar novadnieka dzīves gājumu:

“Šeit aizsākās tas, par ko Romis Bēms saka: “Glezniecība man ir aicinājums, tas sēž iekšā, un tā ir nolemtība. Talants var būt liels vai mazs, tā var nebūt nemaz, un to var pamest, bet aicinājums neliek mierā nekad.” Un izrādās, arī liktenīgajai, jā, tieši liktenīgajai interesei par mākslas zinātni aizsākums radies Talsos: ieraudzījis košo Talsu luterāņu baznīcas bijušo altārgleznas skolas muzejā, Talsu ģimnāzists Romis Bēms toreiz vēl nevarēja iedomāties, ka par šīs altārgleznas autoru Johanu Samuēlu Benedikti Gruni viņš mēģinās uzzināt un rakstīs savā grāmatā “Apceres par Latvijas mākslu simt gados” (1984), kas jau ir kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.”

2015. gadā Talsu novada muzejā bija iespējams aplūkot mākslas krājumu jaunieguvumu izstādi, kurā atradās arī Roma Bēma mātes portrets, kas tapis laikā, kad Romis Bēms bijis Žaņa Sūniņa skolnieks. Par jauniegūto gleznu stāsta Guna Millersone[6]:

“Mūsu muzeja mākslas krājumā ir vairāk kā 1000 mākslas darbu: gleznas, grafikas, skulptūras, mākslas fotogrāfijas, plakāti. [..] Arī 2. Pasaules kara laikā gleznotājs Žanis Sūniņš radoši veiksmīgi gleznoja: no tā laika mums Rīgā izdevies iepirkt studiju “Mākslinieki plenērā” (1943) kā arī iegūtmākslas zinātnieka Roma Bēma mātes Nellijas Maršands portretu (Romis Bēms tajos gados bija Ž. Sūniņa skolnieks)..”

Roma Bēma sastādītie reprodukciju albumi, izdotās grāmatas:

·         albums “Latviešu padomju akvarelis” (1961);

·         grāmata “Alberts Kronenbergs” (1961);

·         reprodukciju albumi “Valdis Kalnroze” (1963);

·         “Jānis Liepiņš” (1964), “Edgars Iltners” (1964), “Aleksandrs Zviedris” (1965), “Kārlis Sūniņš” (1966), “Mārtiņš Ozoliņš” (1966), “Latvijas padomju akvareļglezniecība” (1974), “Эдгар Илтнер” (1975), “Romis Bēms” (1983);

·         grāmata “Apceres par Latvijas mākslu simt gados” (1984);

·         reprodukciju albums “Latviešu mūsdienu akvarelis” (1984);

·         grāmata (kopā ar Induli Zariņu) “Ēverģēlības, ģeķības un atmiņu sīkumi iz mākslinieku dzīves” (1993).[7]

ATVASARA, 1979

Ojāra Spārīša sastādītajā grāmatā „Romis Bēms. Domu un atmiņu dārzos” (Rīga: DUE, 2013) izlasāmas Roma Bēma atmiņas un dažādos periodiskajos izdevumos publicētie raksti, kas atklāj viņu kā sava laika (20. gadsimta 50.-80. gadu) mākslas kritiķi. Grāmatā apkopotas arī laikabiedru atmiņas, intervijas un raksti par mākslinieku, kas atspoguļo kolēģu skatījumu uz Romi Bēmu kā pedagogu, mākslas zinātnieku, radošu personību, gleznotāju.

Pāris nedēļas pirms nāves, dzīvodams Rīgā, Romis Bēms teicis[8]:

“Ziniet, vislabprātāk es aizbrauktu. Nopirktu Talsos mazu divistabu dzīvoklīti, staigātu pa pakalniem un gleznotu. Tikai gleznotu.”

Tā arī nepiepildījis savu sapni par Talsiem, mākslinieks Romis Bēms miris 1993. gada 31. martā. 6. aprīlī apglabāts Meža kapu Mākslinieku kalniņā Rīgā.

 

 Kapa vieta Meža kapos

 

Talsu Galvenā bibliotēka

2018

 



[1] Bēms, Romis. Romis Bēms. Domu un atmiņu dārzos, Rīga: DUE, 2013

[2] Bēms, Romis. Romis Bēms. Domu un atmiņu dārzos, Rīga: DUE, 2013            

[3] Čaklais, Māris. Trauslāks par akvareli // Skrīnis, Nr.2 (1997, vasara), 33.-35. lpp.

[4] Burāne, Ingrīda.  Romis Bēms : 14.VI 1927-31.III 1993 // Literatūra un Māksla (1993, 8. apr.), 8. lpp.

[5] Millersone, Guna. Tikšanās, kas bagātināja // Padomju Karogs (1987, 5. nov.)

[6] Millersone, Guna. “Talsu novada muzeja mākslas krājumu jaunieguvumu izstāde”// Talsu Vēstis, Nr.133 (2015, 25. nov.), 5.lpp.

[7] skatīt O.Spārīša sast. grāmatu Romis Bēms. Domu un atmiņu spārnos. Rīga: DUO, 2013.

[8] Burāne, Ingrīda. Romis Bēms : 14.VI 1927-31.III 1993 //Literatūra un Māksla (1993, 8. apr.), 8. lpp.

Par Romi Bēmu kopkatalogā


Talsu Galvenā bibliotēka

2018

Izmantojot materiālus atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .