Maija Laukmane  (Talsi + Kandava)

(1953. gada 17. maijs)


dzejniece, literāte,  kultūras darbiniece

Dzimusi 1953. gada 17. maijā Kandavā (Tukuma rajons). Mamma strādājusi Rīgas Radio rūpnīcas Kandavas cehā par tinēju. Tētis bijis ugunsdzēsēju instruktors. Dzimusi trīs bērnu ģimenē. Vecāki izšķīrušies, kad Maija Laukmane bijusi vēl maza meitene. [1]

“Bijām trīs māsas, un biju ārkārtīgi mīlēts bērns, vidējais. Cik vien pati dzīvošu, vienmēr atcerēšos mammas astmas radīto ārkārtīgi grūto un smago elpu. Bet mums, trim māsām, bija burvīga Mamma. Pasauli un cilvēkus ārkārtīgi mīloša. Ap viņu lipa cilvēki. Mēs neviena neesam tāda kā viņa.”

1960. gadā uzsākusi skolas gaitas Kandavas vidusskolā, kurā mācījusies visus vienpadsmit gadus – līdz 1971. gada 26. jūnijam. Mācoties pamatskolas klasēs, iesaistījusies grāmatu draugu pulciņā; tur darbojoties veidojusies interese par literatūru. Pirmo reizi novērtēt un padomāt par izlasīto grāmatu iemācījušas bērnu bibliotēkas darbinieces. Bērnu bibliotēkā bijis iekārtots speciāls albums, kurā katrs mazais grāmatu draugs varējis uzzīmēt un pastāstīt par savu mīļāko grāmatu un varoņiem. Interesi par grāmatām raisījušas arī vecmātes stāstītās pasakas, teikas un nostāsti.

“Drīz sāku arī pati mēģināt kaut ko “sacerēt”, pirmais dzejolītis radās 7 gadu vecumā. Tas bija vasarā, kad gulēju slima istabā, bet aiz loga kā kaitinādama spīdēja saulīte un bērni pagalmā lēca “klases”. Aiz garlaicības paņēmu papīru un uzrakstīju savu pirmo “dzejoli”:

“Ja saulītei būtu kājiņas,

Viņa nokāptu lejā pie manas mājiņas.

Bet saulītei kājiņas nav,

Tāpēc tā tikai debesīs stāv.””[2]

Mācoties vidusskolā no 9. līdz 11. klasei, Maija Laukmane bijusi jaunākā pionieru vadītāja. [3]

“Pavasaros un rudeņos kopā ar savu pionieru klasi devāmies nelielos pārgājienos Kandavas apkārtnē, novērtējām dabu, pēc tam atnākuši skolā, savus iespaidus un vērtējumus mācījāmies izteikt uz papīra. Mazajiem pionieriem tas ļoti patika, katrs centās ievērot un pēc tam uzrakstīt par kaut ko sevišķi interesantu neparastu. Kopā ar viņiem arī es mācījos izteikt savus iespaidus dzejā. Svītroju, dusmojos, laboju un rakstu atkal. Līdz šim esmu rakstījusi tikai sev, vienīgā vērtētāja un lasītāja biju tikai pati. Zinu, daudz vēl jāmācās un jāpiestrādā, bet nerakstīt nevaru.”

Tālāko ievirzi un interesi par literatūru sniegušas skolotājas Mirdzas Lūkasas literatūras stundas. “Stundās analizējām dzeju, strīdējāmies, mācījāmies izteikt un aizstāvēt savus spriedumus un savus uzskatus.” [4] Divas reizes piedalījusies rajona skolēnu sacerējumu olimpiādē, 1970. gadā ziemas olimpiādē ieguvusi otro vietu. 1971. gadā pēc vidusskolas absolvēšanas iestājusies Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (tagad Latvijas Kultūras koledža) bibliotēku nodaļā. [5]

“Gribēju būt vienmēr kopā ar grāmatu, gribu palīdzēt saviem mazajiem lasītājiem grāmatu neņemt rokā tikai kā aprakstītu sakopojumu, bet aiznest sev līdzi kā dzīvu, labu draugu, gribu katram no viņiem palīdzēt atrast savu pasauli.”

Tehnikumā jauniete darbojusies literatūras klubā “Varavīksne”, vadījusi jaunrades sekciju un arī pati rakstījusi. 1973. gada 29. jūnijā absolvējusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu un uzsākusi patstāvīgas darba gaitas Talsu pilsētas bērnu bibliotēkā. [6]

“Esmu Talsos ieceļojusi no Kandavas. Tāpat kā nekad neesmu jautājusi, kura no abām manām māsām - jaunākā vai vecākā – mīļāka un kura mazāk mīļa, tāpat ar šīm pilsētām. Kandavā augu, atklāju pasauli, saņēmu pirmo pērienu un mācību par labi – slikti, atziņu par drīkst – nedrīkst. Par to, ka nekas pats nedarās, kamēr nepieliek klāt arī savu plecu vai vēlēšanos darīt. Laiks līdz 17 gadu vecumam Kandavā tik daudz man devis, ka īsi to izstāstīt nemaz nevar. Tam ceļam, kuru tagad eju, vēl joprojām ir un būs bērnības laikā radītas margas, pie kurām pieturēties. Zinu, ko nozīmē varēt, zinu, ko nozīmē paļauties uz sevi un pasaulē skatīties gaiši. Tajā pašā laikā nepaceļot degunu daudz augstāk, nekā mans mazais augums to atļauj. To man devusi Kandava. Bet Talsi.. Tad jāatgriežas pie Pūka, tās vietas grāmatā, kur Pūks, Sivēns un Trusītis apmaldās. Seko Pūka filozofija, ka vienmēr, meklējot kaut ko, atrodas kaut kas cits, bet tieši tas cits izrādās tas, ko meklē. Es atradu Talsus, jo pēc Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma beigšanas nejauši neizvēlējos Tērveti. Tā, lūk, Talsi ir mana pilsēta, Esmu tajā iekšā ar visu savu nepareizo dzīvošanu, haotisko elpošanu, sapņiem, ilgām, darbiem, nedarbiem, satiktiem un iemīlētiem cilvēkiem – ar visu, visu, visu. Šeit katra diena – katra sekundīte – pilna cilvēku, kuri dod spēku, prieku, no kuriem varu mācīties.”

Pirmais raksts par Maiju Laukmani publicēts Talsu rajona laikrakstā “Padomju Karogs” 1978. gada martā zem rubrikas “Fotoobjektīvā labākie”, kur tikusi slavēta kā izdomas bagāta un radoša bibliotekāre. 1980. gada 25. oktobrī, kad “Padomju Karoga” literārajā lappusē “Avots” atklātībā parādījušies pirmie Maijas Laukmanes dzejoļi, literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons raksta: [7]

Maija Laukmane grib ienākt literatūrā ar gaišu, dzidru skatījumu, ar baltās krāsas bagātību. Novēlu radošas veiksmes un neatlaidību dzejas tehnikas izkopšanās.

no kreisās - Ilgonis Bērsons, Silvija Skromule, Armands Melnalksnis, Maija Laukmane, Armands Melnalksnis, Dzintra Žuravska, Arnolds Auziņš

Dzejas un literatūras pasaulē Maiju Laukmani ievedis bibliogrāfs Jānis Tāle. 1996. gadā Maijas Laukmanes sakārtojumā izdota Talsiem veltīta dzejoļu izlase “Ābeļziedu pilsēta”[8]. Talsu pilsētas dome to veltījusi Talsu pilsētas 765. gadadienai. Grāmatā pārstāvēts 31 autors un 51 dzejolis. Grāmatas izskaņā Maija Laukmane raksta [9]:

“Neapšaubāmi, ka šī ir vienīgā vieta plašajā Dieva pasaulē, kura manas acis darījusi skaistumu redzēt gribošas un sirdi – spējīgu sāpēt. Vieta un cilvēki, šeit satiktie. Un, ja arī es esmu rakstījusi, ka – nekā koša jau nav, ikdienas krāsas zied sejā manai kadiķu norai un liesai, mālainai zemei, tad tas ir teikts vienīgi sargājot un mīlot. Ļoti, ļoti mīlot.”

Maija Laukmane ir ne tikai dzejniece, bet darbojas arī publicistikā, raksta par pazīstamiem novadniekiem, literātiem un kultūras dzīves norisēm, kā arī ir sabiedriska darbiniece, kas iesaistās dažādu pasākumu organizēšanā un veidošanā. Ievērojamā novadniece no 1996. līdz 2016. gadam bijusi Talsu tautas nama jauniešu teātra “Jandāls” un bērnu fantāzijas studijas “Sprakšķi” režisore [10] -

“Teātrī strādāju ar sviedriem vaigā. Visi vienādi esam – spoguļzālē aizsvīst spoguļi… Prasu. Un saņemu prasīto. Jandāls ir kustību teātris, kur tikpat liela nozīme tekstam, cik kustībai, un man ir brīnišķīgs kolēģis – horeogrāfs. Taču tikpat brīnišķīgs un strādāt gribošs mums vienmēr ir sastāvs. Prieks darīt.”

Izdevniecība "Annele” redaktore Iluta Moldane-Greiškalne, Maija Laukmane un Antra Auziņa izstādē Mākslas akadēmijā, kur aplūkojams grāmatas „Gar ausīm skrien vējš” zīmējumu tapšanas process

No 1991. gada līdz 2017. gadam –  Talsu novada literātu apvienības vadītāja, bet kopš 2002. gada Maija Laukmane ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre. No 1998. gada – Talsu 2. vidusskolas literārās studijas vadītāja. No 1993. gada — literāro stundu organizēšana un vadīšana Talsu vidusskolās. Savas darba gaitas Talsu bērnu bibliotēkā beigusi 2016. gadā, bet darbošanos ar jaunajiem literātiem turpina joprojām. Maija Laukmane par savu darbu un radošumu ir ieguvusi vairākus apbalvojumus. 1987. gadā Maija Laukmane kļuvusi par pirmo Dundagas dzejas kluba “Ritums” iedibinātās balvas laureāti. 2003. gadā ieguvusi Ojāra Vācieša balvu par literāro darbību. 2005. gada pavasarī saņēmusi Pastariņa prēmiju par radīto grāmatu bērniem "Āboli bolās un Lietutiņš taisa jokus" nominācijā par spilgtu debiju dzejā bērniem. 2007. gadā ieguvusi titulu “Gada Talsenieks”, kā arī Imanta Parādnieka sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību iedibināto ikgadējo balvu dzejā “Gada Uguns dzeja”, to nopelnījusi par dzejas krājumu “Sirds bez žoga”. 2010. gadā saņēmusi Talsu novada gada nosaukumu “Gada kultūras lepnums” un apbalvojumu “Gada cilvēks” Talsos; iedzīvotāju aptaujās atkārtoti ieteikta titulam “Talsu mīlulis”. Četrus gadus pēc kārtas – 2009., 2010., 2011. un 2012. – saņēmusi Lauku bibliotēku atbalsta biedrības balvu “Lielā lasītāju balva” kā lasītākā dzejniece Latvijā. 2013. gadā Talsos atzīta par “Gada kultūras cilvēku”. Saņēmusi Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas konkursa “Zelta ābele 2012” lasītāju simpātiju balvu par grāmatu “Gar ausīm skrien vējš”[11]. 2015. gadā komponista Jāņa Lūsēna, dzejnieces Maijas Laukmanes un režisores Ziedītes Začestes sadarbībā tapusi muzikāla mistērija “Piederība” [12].

“Neteikšu, ka man gāja viegli sadarbībā ar tik izcilu komponistu, kāds mums ir Jānis Lūsēns. Tā man ir pilnīgi jauna pieredze. Es, nemuzikālā Maija, mācījos sastrādāt ar mūziku.

60. jubilejas gadā dzejniece savai pilsētai sarūpējusi īpašu dāvanu – krājumu “Pilsētas grāmata”. Maija Laukmane ir universāla personība, kuras vārds nav svešs nevienam Talsu novadā dzīvojošam. Viņa ir ļoti daudzu dzejas krājumu un prozas darbu autore, savai rakstīšanai punktu nav pielikusi un turpina vēl aizvien rakstīt un izdot savus dzejoļus un stāstus gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Maija Laukmane "Pilsētas grāmatas" atvēršanas svētkos saņēma dāvanā no Talsu novada domes priekšsēdētāja Aivara Lācarus īpašu segu, kurā ieausti Talsu brunču tautiskie raksti jeb Talsu svītru kods

Maijas Laukmanes dzejolis grāmatā “Pilsētas grāmata” (Talsi: APL, 2013):

 

man zvaigznes zied tieši virs galvas

un visur visur kurp skatos:

skursteņos peļķēs ledū pār ezeru

kabatās

tavos matos

 

man zvaigznes zied tieši virs galvas

un visur visur kurp eju:

skursteņos peļķēs durvju rokturos –

manas pilsētas

 

mīļajā

sejā

         

Darbi

Dzejas krājumi bērniem un pieaugušajiem:

“Vārdos ne-pasakāmais” (1999);

“Plaukstiņpolka ar likteni” (2000);

“Naktsputni” (2002);

“Izbrauksim zaļumos” (2002);

“Zīmējumi mākoņos” (2003);

“Es kļūstu upe” (2004);

“Visādi vēji” (2004);

“pasacīšu, bet klusu” (2005);

“Vējš apmet kūleni” (2005);

“Āboli bolās” (2006);

“Skolas soma nelabā omā” (2006);

“Putnu ceļi neapledo” (2006);

“Drupačiņas sētas baložiem”(2006);

“Putnu ceļi neapledo”(2006);

“Gaisma nedara sāpes”(2006);

“Sirds bez žoga” (2007);

“Karūsa ķemmē ūsas” (2007);

“Pieskarties bezgalībai” (2008);

“Sarkanais magoņu lauks” (2008);

“Izsapņotie sniegi” (2008);

“Pa kāpnēm no jūras” (2008);

“Spoguļattēli” (2008);

“Balts, zaļš un dzeltens” (2008);

“Apsoli man prieku!” (2008);

“Garlaicībai garš deguns” (2009);

“Upes plūst atpakaļ” (2009);

“Ļaujos” (2009);

“Spoguļattēli” (2009);

“Šīpuse” (2010);

“Lapsenes mani nedzeļ” (2010);

“Privātā telpa” (2011);

“Gar ausīm skrien vējš” (2012);

“Laiks kā jūra” (2013);

“Sasildīt akmeni” (2013);

“Pilsētas grāmata” (2013);

“Runā ar mani” (2015);

“Divdesmit pieci mākoņi” (2016);

“Uz austiņām austiņas” (2017);

“No zila gaisa” (2017);

“Pakalni pilsētas vaibstos” (2018).

 

Proza:

“Guļrūķa miega stāsti”(2008);

“Lai dzīvo vasaras sodība!” (2008);

“Garlaicībai garš deguns” (2009);

“Tupelīšu stāstiņi” (2011);

“Smaidiņu! Izlidos putniņš!” (2011);

“Pīmuks, Cunduriņš un Mirdzošā Mēnessgaisma” (2014);

“Piezvani Adrijai Elzai!” (2014);

“Ēnas kā samtaini kurmji”(2014);

“Par ko sapņo 7 vārnas”(2016);

“Strauji saplaisā mirkļi”(2016);

“Tumsā iekliedzas pūce”(2016);

“Kas meklē, tas atrod”(2017);

“Simts domu, stāvot dzīvības dārzā”(2018);

“Kaķpēdiņas. Dzejoļi bērniem”(2018).

 

Palīdzējusi sastādīt un sakārtot:

“Novada radošo darbinieku jubilejas un atceres” (kalendāri vairāku gadu garumā);

“Sveiks, kā klājas?” (2002);

“Varavīksnes astotā krāsa” (2003);

“Domu dejas” (2004);

“Nosalušam taurenim sudraba sirds” (2006);

“...Bet gājputni paliek” (2007);

“Kurzemes dzejas burtnīca: 2007” (2007);

“Vējš, pilns tavu smieklu” (2008);

“es baltus ceriņus laužu” (2013);

“Es esmu uguns” (2015);

“Meklēju sevi” (2017);

“Ārpus rāmjiem” (2018).

 

Kopkrājumi:

“Dzejas diena 95” (1995);

“Laiks kā pulkstenis tikšķ” (2007);

“Piedziedājums visiem kopā dziedams” (2009).

 

Mater. sagat. Agnese Krauze

Talsu Galvenā bibliotēka

2019



[1] Kārkluvalka, Ilze. “Talsenieku stāsts”. Talsi : Talsu tipogrāfija, 2015. gads 16. lpp

[2] Laukmane, Maija. “Esmu dzimusi 1953. gada 17. maijā..” [vēstule]. 1980. gads

[3] Laukmane, Maija. “Esmu dzimusi 1953. gada 17. maijā..” [vēstule]. 1980. gads

[4] Laukmane, Maija. “Esmu dzimusi 1953. gada 17. maijā..” [vēstule]. 1980. gads

[5] Laukmane, Maija. “Esmu dzimusi 1953. gada 17. maijā..” [vēstule]. 1980. gads

[6] Vensko, Sandra. “Neesmu nekāda slepenā mīlētāja!” Latvijas Avīze .Nr. 164, sestdien, 2006. gada 17. jūnijs, 23. lpp.

[7] Skomule, Silvija. Talsu novada literāti. Talsi : Talsu rajona Centrālā bibliotēka. 1998. 92. – 115.lpp.

[8] Rīga : Talsu pilsētas dome, 1996

[9] Skomule, Silvija. Talsu novada literāti. Talsi : Talsu rajona Centrālā bibliotēka. 1998. 92. – 115.lpp.

[10] Kārkliņa, Inta. “Es neko neprotu darīt lēni”. Karogs. Nr. 9, 2009, 185.lpp.

[11] Rīga : Annele, 2012

[12] Kārkluvalka, Ilze.Talsenieku stāsts”. Talsi : Talsu tipogrāfija, 2015. gads 16.lpp.






Par Maiju Laukmani kopkatalogā


Talsu Galvenā bibliotēka

2019

Izmantojot materiālus atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .