Ritma Zikmane-Lagzdiņa

(Ģibuļi/Lauciene/Talsi)

 (1945. gada 24. jūlijs)

 grafiķe, mākslas pedagoģe

Dzimusi Pastendes “Vanagos”. Vecāki kokgriezējs Eduards (1905-1963) un Alida Zikmaņi. Vecākas māsas Gundega un Lolita, abas dzimušas Rīgā, jo ģimene iepriekš dzīvojusi galvaspilsētā.  Otrā pasaules kara laikā vecāki ar abām meitām, bēgot no strauji tuvojošās frontes, pārceļas pie Eduarda radiem Pastendē. Pastarīte Ritma dzimst laikā, kad ģimene jau dzīvo Pastendē.

Tēvs, vēl dzīvodams Rīgā, apmeklē Jūlija Madernieka studiju, saņemot apliecību par daiļamatniecības apgūšanu, un viņa veidotie kokamatniecības darbi (krāšņas dekoratīvas vāzes, šķīvji, lādītes) mākslinieces mājās joprojām stāv goda vietā. Tēvs, pārceļoties uz Pastendi,  strādā būvbrigādē, vēlāk – Pastendes dzirnavās, pelnot iztiku kā nu mācēdams, jo bērni un slimā sieva jāuztur.

Bērnībā Ritma skraidelē pa tuvējo apkārtni ar zīmuli un papīra gabalu rokās, piefiksēdama sev interesantas ainavas un objektus, visvairāk viņai patīk zīmēt zirgus. Vēlāk šie neapzinātie roku vingrinājumi grafikā atspoguļojas mākslinieces precīzi un smalki izstrādātajos zīmējumos: [1]

"Ritma Zikmane-Lagzdiņa pieļauj, ka savu mākslinieka gēnu mantojusi no tēva. Zīmēšanai tēvs no Talsiem mazajai meitai vedis ietinamo papīru, tas locīts burtnīciņās. Arī šos darbiņus māksliniece saglabājusi cauri laikam. Kad tēvs bijis prom darbā, māsas – savā dzīvē Rīgā, bet mamma, tuberkulozes mocīta, bieži uzturējusies Tērvetē, mazajai Ritmai atvēlēta absolūta brīvība. "Tad arī sākās mana saikne ar dabu,” viņa smej, atzīstot, ka tā bijusi īstais audzinātājs.”

Ritma līdz 4. klasei mācās Pastendes septiņgadīgā skolā, pēc tam pārceļas dzīvot uz Laucieni, mācības turpina Laucienes astoņgadīgajā skolā, ko absolvē 1959. gadā.  1960. gadā uzsāk studijas Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā, trešajā kursā izvēlas porcelāna novirzienu, jo tur lielāka iespēja pievērsties zīmēšanai. Diplomdarbā izveido trīs bērnu servīzes porcelāna tehnikā Rīgas porcelāna rūpnīcā Vecmīlgrāvī.1964. gadā vidusskolu absolvē.

1963. gadā nomirst tēvs, tāpēc jaunā māksliniece piekrīt piedāvājumam strādāt Suntažu sanatorijas internātskolā par zīmēšanas un rasēšanas skolotāju. Drīz vien apstākļi iegrozās tā, ka jauniete atgriežas Rīgā, strādā par skatlogu dekoratori.

Studijas uzsāk Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā (LVMA) Grafikas nodaļā. Šo periodu māksliniece uzskata par vienu no labākajiem dzīves periodiem, jo izmanto iespēju izbaudīt studentu brīvību jeb “fīlingu” kopā ar citiem jauniem cilvēkiem – māksliniekiem. 1972. gadā Ritma Zikmane-Lagzdiņa absolvē Grafikas nodaļu. Diplomdarbā Artura Apiņa vadībā izveido ofortu[2] ciklu “Kurzemes vasara”.

Pēc studijām Ritma Zikmane-Lagzdiņa tiek nozīmēta darbā par mākslinieci Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcas konstruktoru birojā. Viņai pusotru gadu veido panno valsts svētkiem un burtus veļas mašīnu pasītēm. Tā kā viņa šai laikā dzīvo pie māsas Jelgavā, ikdienas lielā braukāšana uz Rīgu kļūst par lielu apgrūtinājumu, Ritma Zikmane-Lagzdiņa tiek iekārtota darbā Jelgavā. Strādā par noformētāju Meliorācijas institūtā, vēlāk pastā.

1975. gadā Ritma Zikmane-Lagzdiņa tiek uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā. Viņa ir Mākslinieku savienības Jelgavas organizācijas atbildīgā sekretāre.

1978. gadā tiek Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā par zīmēšanas skolotāju, kur strādā līdz 1981. gadam.

Māksliniece iegādājas Ģibuļu pagasta “Krastiņus” un  pārceļas dzīvot savā īpašumā. Sākotnēji vietējie uz Rīgas mākslinieci skatās ar aizdomām, bet vēlāk  pieņem kā savējo, jo labi apgūst cūku kopšanu, kazu slaukšanu, tā teikt kļūst par “normālu” cilvēku. Ritma Zikmane-Lagzdiņa vairākus gadus strādā Spāres pamatskolā par zīmēšanas skolotāju. Brīvajā laikā kopā ar māsu Lolitu Zikmani dodas uz nopirkto īpašumu Sīkragā, kur netraucēti rada jaunus mākslas darbus. 1995. gadā strādā Talsu mākslas skolā par skolotāju un jau 1997. gadā kļūst par Talsu mākslas skolas direktori. Šai laikā māksliniecei pietrūkst laika radošajām izpausmēm, tāpēc pēc septiņiem nostrādātiem gadiem, pienākot pensijas gadiem, aiziet no direktores amata. Nu māksliniecei ir pietiekami daudz laika savu māksliniecisko ideju realizēšanai. Viņa jūtas laimīga un pateicīga par iespēju dzīvot tik skaistu dzīvi. No 2010.-2016. gadam strādā Talsu mākslas skolā par skolotāju.

2008. gadā Ritma Zikmane-Lagzdiņa uzdāvina Talsu Galvenajai bibliotēkai ofortu ciklu “Talsi”. Šie darbi aplūkojami bibliotēkas 2. stāvā (Talsos Brīvības ielā 17A).

2009. gada aprīlī māksliniece saņem Žaņa Sūniņa balvu un prēmiju (nolikums paredz prēmiju pasniegt māksliniekam par spilgtu devumu iepriekšējā gadā vai par mūža ieguldījumu mākslā. Pirmā Ž. Sūniņa prēmija tika nominēta Jēkabam Sprinģim 2004. gadā; pēc tam prēmiju saņēmuši Guna Millersone  (2005. gadā), Dainis Kārkluvalks (2006. gadā), Uldis Balga (2007. gadā) u. c.).

Ritma Zikmane-Lagzdiņa  strādā oforta un pasteļzīmējumu tehnikās. Darbojas arī plakāta un ekslibra jomā. Viņa veido zīmējumus citu autoru literārajiem darbiem un mākslinieciski noformē grāmatas. Par viņas darbiem kolēģis mākslinieks Fricis Makstnieks 1986. gadā izdotā mākslinieces grafikas izstādes katalogā sacījis sekojoši:

"Māksliniece Ritma Lagzdiņa netiecas sarežģītajos asociatīvās mākslas līkločos, kas visai raksturīga šodienas latviešu grafikai. Viņa prot sadzirdēt un arī uzklausīt priekšmeta dvēseli, iejūtīgi atsaukties daudz pāri darītajai dabas balsij, atrodot smeldzīgu prieku Kurzemes pakalnu rāmajā ritmikā. Ritmas Lagzdiņas darbiem nav nepieciešami erudīti tulki. Asējumu faktūras ir filigrāna, bet līnijas vienkāršas un skaidras. Grafikas lapas neuzbāzīgi, bet pārliecinoši atgādina mūsu tautai izsenis zināmo un respektēto pamatvērtību nezūdamību. Tās ir Daba un Darbs. Ritmas Lagzdiņas darbi top lēni. Neatlaidīgos un sistemātiskos pūliņos izkopta līniju precizitāte, taču tās nav racionālas un aukstas, katrā asējuma tērauda zīmuļa vilcienā jūtama mākslinieces dvēseles klātbūtne.”

Izstādēs māksliniece piedalās kopš 1972. gada. Nozīmīgākās starptautiskās izstādes: 1973. gadā Jauno mākslinieku izstāde “Darba cilvēks mākslā” Maskavā (Krievija), kurā saņēma prēmiju par ofortu “Sēlis”. 1977., 1983., 1986. gadā Tallinas Grafikas triennālē (Igaunija);

1980. gadā tematiskā izstāde “Radošā jaunatne” Maskavā, kurā Ritma Zikmane ieguva PSRS TSSI[3] bronzas medaļu; 1981. gadā PSKP XXVI kongresam veltītā Vissavienības mākslas izstāde Maskavā “Mēs ceļam komunismu”. Centrālajā izstāžu zālē, Centrālajā Padomju Armijas namā un Centrālajā mākslinieku namā Krimas krastmala tika izvietoti 1500 labākie visu padomju republiku darbi.[4]

Personālizstādes[5]:

1981. gadā Madonā;

1986. gadā Jūrmalā un Jelgavā;

1987. gadā Šauļos (Lietuva);

1987. gadā kopā ar māsu Lolitu Zikmani Kuldīgā;

1990. gadā kopā ar G. Zvaigznīti Šlokenbekā;

1995. gadā Pastendē un Talsos;

1996. gadā Rīgā;

1999. gadā Bramsnē (Dānija)

2001. gadā Pastendē

2002. gadā Kandavā, Pedvālē, Jelgavā;

2003. gadā Dižstendē, Bulduros, Liepājā, Laidzē, Tukumā;

2004. gadā Aizkrauklē, Viesītē;

2005. gadā Daugavpilī;

2006. gadā Slampē, Irlavā, Rīgā;

2007. gadā Talsos;

2008. gadā Pastendē;

2009. gadā Jelgavā;

2013. gadā Spārē;

2016. gadā Pastendē;

2020. gadā Talsos;

 Ritmas Zikmanes-Lagzdiņas. Darbi eksponēti Grieķijā, Dānijā, Igaunijā, Krievijā, Lietuvā, Zviedrijā,  Bulgārijā, Nīderlandē, Beļģijā, Dienvidslāvijā (kopš 1991. gada teritorija sadalīta Slovēnijas, Horvātijas, Serbijas, Bosnijas un Hercegovinas, Melnkalnes un Maķedonijas republikās). Viņa regulāri piedalās mākslas izstādēs Jelgavā. No 1974. līdz 1981. gadam piedalās visās Jelgavas mākslinieku izstādēs. Kopš 1981. gada Talsu mākslinieku grupas (vēlāk radās nosaukums Talsu krūmu mākslas grupa) dalībniece.

Ritma Zikmane-Lagzdiņa pievēršas arī literāram darbam, rakstot īsprozu un atmiņu tēlojumus. Darbus “Mēs ar tēti braucam uz Talsiem”, “Pirmā gada diena un Rūdis”, “Rudens”, “Helihoptere” publicējusi laikrakstā “Talsu Vēstis”.

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Lita Zandberga

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta