Leons Āre

07.06.1931.–25.05.2009.

dzejnieks

Leons_Are.jpg

Īstajā vārdā – Leons Zeķītis; dzimis Aizkraukles pagastā. Rakstījis dzeju, tēlojumus, miniatūras, pedagoģiskus rakstus, iesaistījies Talsu literātu apvienībā. Apbedīts Liepu kapsētā, Talsos.

Personiskā informācija

Dzimis Aizkraukles pagasta Vecbebros. Mācījies Koknesē, kur labi padevušies sacerējumi un parādījās interese par literatūru, kā arī Cēsu Skolotāju institūtā[1].

Leons Āre par savu mūžu ir rakstījis:
„Dzeja man uzsmaidīja no zilas debess baltas mākoņu saliņas un no ziedošu liepu alejas Vecbebros, kur piedzimu un kur ielasījos Jāņa Poruka, vēlāk Jāņa Ziemeļnieka un Viļa Veldres lirikā. Kokneses periodā manī poētiskas izjūtas raisīja Pērses grava, Daugavas plašums, kuģītis, kas svētdienās vizinājās uz Staburagu… Lasīju Valda „Staburaga bērnus”, klaiņoju pa pilsdrupām, parku takām un vietām, kur vējoja Blaumaņa laika gaisotne. Pamatskolu beidzot, audzinātāja man uzdāvināja Pāvila Rozīša Kopoto rakstu dzejas sējumu… Tālāk skolojos Cēsu Skolotāju institūtā, izmācoties par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Laidze, Murjāņi, Alsunga, citas vietas, līdz beidzot – Talsi. Dzejoļi, tēlojumi, recenzijas, apraksti, apceres – gan liriskas, gan skarbākas, tverot krāsaini mainīgo reālo dzīvi, bet galvenokārt kā vēlme dalīties ar citiem savās jūtās un noskaņās.”
Ar Talsu novadu dzīve saistīta kopš 1952. gada. Par savu sirds pilsētu Leons Āre saka[2]:
„Talsos man ir daudzas mīļas, pievilcīgas, emocionāli tuvas vietas, kas acīs un dvēselē dzīvo jau kopš jaunības laikiem līdz šim brīdim. Piemēram, baznīcas kalns, kur dažos namos esmu dzīvojis, netālu strādājis, priecājoties par pilsētas silueta košajiem atspulgiem ezerā, stāvējis blakus Žanim Sūniņam, kad viņš no šī kalna vairākos rakursos gleznojis un sarunās mācījis būt gleznieciski redzīgam arī man. (..) Nākamais objekts ir novada muzeja parks, īpaši pēc atjaunošanas, sakopšanas, ar ainaviski košiem skatu punktiem, ziediem, kokiem. Man patīk cēlie, sidrabainie, kuplie vītoli, arī citas vietas, kur tie ir… Tālāk Sauleskalns, ko esmu apdzejojis un koros piedziedājis, savā laikā piedaloties tā būves talkās. Jauki, ka sākts atjaunot Pilsētas dārzu ar cildeno „Koklētāju” centrā.” 
Žurnāliste Ilze Kārkluvalka raksturo Leona un viņa dzīvesbiedres Vizmas mājas Talsos[3]:
„(..): vienmēr dārza kuplumā, puķu dobēs omulīgi ieritinājies namiņš un savējo loks.”
L. Āre miris 2009. gada 25. maijā, apglabāts Liepu kapsētā Talsos.

Darbība

Strādājis par skolotāju, taču nācies atzīt, ka darbs skolā nav viņa sirdslieta. Dzejnieka ceļš sākās ar darbošanos Cēsu literārajā kopā. Piecdesmito gadu sākumā Laidzes skolā L. Āre iepazinies ar redakcijas darbinieku Broku, kurš aicinājis savus darbus nodot redakcijas vērtējumam[4].

Rajona laikraksta literārajā lappusē „Avots” publicējies kopš novada literātu apvienības dibināšanas gada (1953). L. Āres publikācijas ir arī citos Latvijas preses izdevumos, Talsu pilsētai veltītajā dzejas izlasē „Ābeļziedu pilsēta” (1996) un novada literātu apvienības izdotajos dzejas kopkrājumos „Mani kaķi ir zaļi” (2001), „Laiks kā pulkstenis tikšķ” (2007).

2008. gada jūnijā nācis klajā pirmais Leona Āres autorizdevums – dzeju grāmata „Saules laivā”. Grāmatas pēcvārdā Maija Laukmane raksta[5]:
„[..] Leona Āres dzeja ir krāsaina, bet tās nav košas, asas, agresīvi gar acīm ņirbošas krāsas – drīzāk sajūta, itin kā Leona dzeju lasot, esmu pienākusi tuvu klāt Rozentāla vienkāršajām un manai ļoti latviskajai dvēselei izprotamām gaismām un neuzbāzīgajai vienkāršībai. [..] Dzejas tēmas: dārzs, cilvēks un ilgas pēc saskarsmes. Mīlestība. Redzīgas acis pret tepat tuvumā skaistumu. Un pilnīgi noteikti: sava zeme, sava vieta un sava pilsēta. [..]”
Pēc L. Āres aiziešanas mūžībā, 2010. gadā, dzejnieka sieva Vizma Zeķīte sakārtojusi vīra atstāto darbu izlasi un izdevusi dzejas krājumu „Vecā dārza gaismēnas”[6].

Leons Āre „Mātei” (1975; no krājuma „Saules laivā”)

Gan tālu tu – vēl tuva,
mūžbeigas nedzēš visu:
viss labais, ko es guvu,
no tavas sirds man risa.

Gan reizēm berzts un klupis,
es cerībā vēl celšos,
jo tu – aiz veļu upes
man mīļums neizsmeļams.

Lai viņa glāstā siltā
no ziemas nebaidītos –
pa mēness staru tiltu
pie tavas sirds vēl vītos. 

Avoti

[1] Kārkluvalka, I. (2003). Uzticīgais. Talsu Vēstis. Nr. 144, 13.12., 5. lpp.
[2] Laukmane, M. (1999). Mazās ziņkārības. IV Leons Āre. Talsu Vēstis, Nr. 128, 30.10. 5. lpp.
[3] Kārkluvalka, I. (2003). Uzticīgais. Talsu Vēstis. Nr. 144, 13.12., 5. lpp.
[4] Turpat.
[5] Āre, L. (2008). Saules laivā. Talsi: Talsu tipogrāfija. 115., 117. lpp.
[6] Kārkluvalka, I. (2010). Dzīvesdrauga, dzejnieka piemiņai. Talsu Vēstis, Nr. 67, 12.06. 7. lpp.

Attēls: Talsu Galvenās bibliotēkas arhīvs.

Par Leonu Āri kopkatalogā

Meklēšanas rezultātus Talsu novada bibliotēku kopkatalogā skatīt šeit.

Leons Āre kopā ar Aleksandru Pelēci Dzejas dienās Talsos (1975. g.)

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta