Gunārs Anševics

(Kolka)

(1947. gada 5. aprīlis)

literāts, prozas un dzejas autors

Dzimis sešu bērnu ģimenē kā vecākais dēls. Vecāki dzimuši Vaidē, Kolkas pagastā. Kādu laiku ģimene dzīvo Mazirbē, jo tēvs strādā ķieģeļu ceplī. Māte pati šuj bērniem apģērbu, iztiek ar mazumiņu, dzīvošanas apstākļi pieticīgi. Bērni jau no mazotnes tiek radināti pie darba.

1954. gadā Gunārs Anševics uzsāk skolas gaitas Mazirbes septiņgadīgajā skolā. 1955. gadā Anševici pārceļas uz Pitragu, Kolkas pagastā, kur tēvs nodarbojas ar zvejniecību. Puika turpina apmeklēt skolu Mazirbē. Audzēknis piedalās dažādos pulciņos, sporta aktivitātēs un sacensībās, skola bērnam patīk, labi padodas domrakstu rakstīšana un gramatika. 1963. gadā Gunārs Anševics pabeidz septīto – pēdējo klasi, bet skola piedāvā izglītoties vēl astoto gadu, ko zēns izmanto. Starp citu, skolas direktors Alfrēds Cipels (dzimis 1930. gadā) par mata tiesu bija panācis, lai skola varētu atvērt astoto klasi.

Tēva pamudināts, mācības turpina Kandavas tehnikumā,  lai apgūtu elektriķa mehāniķa arodu. Pēc skolas absolvēšanas, jaunietis dodas atpakaļ uz Pitragu, strādā Kolkas zivju konservu fabrikā, vēlāk par brīvo zvejnieku un kolhozā “Banga”.

Deviņdesmitajos gados Gunāra Anševica veselības problēmas liek aizdomāties par dzīves vērtībām. Lībiešu dzejas un īsprozas autora Alfona Bertholda darbu iespaidā nolemj sacerēt savus stāstiņus par aizgājušiem laikiem. Gunārs Anševics raksta ar roku, piefiksēdams bērnības un jaunības gadu notikumus, specifiskus vārdus, kurus lietojuši  piekrastes ļaudis.

Savu īsprozu autors publicē laikraksta “Talsu Vēstis” literārajā lappusē. Gunārs Anševics izmēģina roku arī dzejoļu rakstīšanā.

Gunārs Anševics stāsta [1]:

„Esmu aprakstījis daudzu laikabiedru, tuvinieku dzīves interesantākos fragmentus, rakstījis par vēstures notikumiem, sporta tēmām, arī traģiskiem un baisiem piedzīvojumiem  paša dzīvē. Esmu izdomājis un apkopojis joku pastāstus, arī 1052 vārdu penteri ar burtu „p”. Tā man sakrājušies iespaidīgi „kopotie raksti”. (..) 2008. gadā sāku pierakstīt savas pārdomas dzejā un iesāku ar garu balādi. Dzejošana man ir kā nebeidzams, interesants eksperiments. (..) Iztēle man darbojas teicami. Kad par kaut ko rakstu, tas man iztēlē nostājas acu priekšā un redzu arī notikumus darbībā, gluži kā krāsainā filmā. Protams, ka neesmu rakstnieks. Reiz mans vecākais brālis visā nopietnībā teica: „Gunč, tu ir mūs apgabal viens kārtīgs hronists!” Dzejnieks? Kas es par dzejnieku… Varbūt labāk skan: svētdienu un brīvā laika vārdotājs vai vārsminieks.”

2020. gada 22. jūlijā Talsu Galvenajā bibliotēkā Gunārs Anševics atver savu stāstu grāmatu “Tas dullais laiks”. Grāmatas ievadā autors raksta [2]:

“Šī grāmata “Tas dullais laiks” jūs, lasītāj, aizvedīs ceļojumā pa manām bērnības takām, skolas laiku, tā piedzīvojumiem, iepazīstinās ar elektroenerģijas bīstamību. Un kur nu bez to laiku dialekta un dullajiem Kandavas tehnikuma laikiem!”

Raidījumā Province ir 2018. gada sižets par Gunāru Anševicu. Sižets “Province: Pitraga hronists Gunārs Anševics” [3].

Gunāra Anševica grāmatas:

Mijkrēšļu atspulgi ([2018]);

Viļņu čuksti (2019) – kopā ar Ēriku Anševicu  un Inu Anševicu;

Zagļciemnieku stāsti (2019);

Tas dullais laiks (2020);

Pārdomu virpulī (2020).

Par Gunāru Anševicu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi un papildinājusi Lita Zandberga

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta