Talsu Galvenās bibliotēkas arhīva foto.
Dzimis Piltenē, audzis pie krusttēva “Kalvzemnieku” mājās. 1946. gadā beidzis Piltenes vidusskolu. Studējis Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, studijas beidzis izcili un ar specialitāti – vēstures skolotājs.
Strādājis Ventspils laikraksta “Padomju Venta” redakcijā; bijis vēstures skolotājs Ugāles vidusskolā, līdz 1975. gadā saņēmis kompartijas norīkojumu darbā Talsu rajona laikraksta “Padomju Karogs” redakcijā. Četrus gadus vēlāk saņēmis Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu par raženu darbu preses orgānos un sakarā ar piecdesmito dzimšanas dienu.
Arvīds Akmens bijis laikraksta “Padomju Karogs” redaktors kopš 1975. gada 16. oktobra līdz aiziešanai pensijā 1989. gada 14. septembrī (tad jau četru mēnešu garumā laikraksta nosaukums ir “Talsu Vēstis”). 1976. gada vasarā uz Talsiem pārcēlusies arī viņa ģimene: dzīvesbiedre Dzidra Akmene, dēls Jānis un meitas Laila un Lelde.
"Tas bija laiks, kad nebija tagad tik pierastā privātā īpašuma, jo viss piederēja padomju tautai un arī laikraksta izdevējs bija kompartijas rajona komiteja un Talsu rajona tautas deputātu padome. Šajā laikā sabiedrības dzīvē sākās grandiozas vēsturiskas pārmaiņas – tā saucamā attīstītā sociālisma noriets, sabrukšana un Latvijas tautas Trešā atmoda, kuras laikā Latvija atguva valstisko neatkarību. Var tikai iedomāties to visdažādāko izjūtu gammu, kuru tajos gados piedzīvoja godprātīgs, taisnīgs, pašaizliedzīgs neliela laikraksta vadītājs, kurš ticēja sociālisma un komunisma ideāliem un bija tiem kalpojis no apzinātā vecuma gadiem. Bez jebkāda pārspīlējuma Arvīdu Akmeni var nosaukt par ideālkomunistu. Viņš cēla cilvēces gaišo nākotni, strādājot pašaizliedzīgi un godīgi sabiedrības labā, nevairoties no šī darba smaguma. Un tā nebija viņa vaina, ka sociālisma un komunism ideāli dzīvē neīstenojās un Padomju Savienība piedzīvoja sabrukumu. Saviem žurnālistiem viņš mācīja ievērot profesionālās ētikas kodeksu, būt atbildīgiem par savu rīcību, publikācijās paustajām domām, katru laikrakstā ierakstīto vārdu.1987. gadā, kad padomju totalitārajai sistēmai pāri vēlās pirmie stiprie demokratizācijas viļņi, Arvīdam Akmenim tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā žurnālista goda nosaukums."
tā par bijušo kolēģi rakstīts 2016. gada 15. aprīlī laikraksta “Talsu Vēstis” redakcijas kolektīva vārdā.
Aizejot pensijā, A. Akmens “atrod sevi no jauna”, pievēršoties dzejas rakstīšanai.
Dzejoļi publicēti rajona laikraksta literārajā pielikumā „Avots” un
izdoti grāmatās. A. Akmens piedalījies Kurzemes dzejas dienu pasākumos
un daudzos citos literāros notikumos Talsos. 2013. gadā izdota Arvīda Akmens dzejoļu grāmata „Ir laiks” (Talsu tipogrāfija). Tā paša gada 7. maijā Talsu Galvenajā bibliotēkā tika rīkoti šīs grāmatas atvēršanas svētki, kuros
autors ar lauru vainagu galvā tika sirsnīgi godināts. 2013. gada 10.
maijā žurnāliste Ilze Kārkluvalka rakstā „Īstajā laikā” min:
"Kā tad tā? Ilgus gadus strādājis žurnālistikā, bijis stingrs un prasīgs redakcijas radošo darbinieku un ārštata autoru sacerējumu vērtētājs, labvēlīgi dzīvojis līdzi literārās lappuses «Avots» darbībai un — tikai cienījamā vecumā saņēmies paša pirmajam literāro darbu krājumam? Satura dziļums, laba literārā valoda, atbildība par katru frāzi un kategoriska nevēlēšanās sevi kaut kādā veidā izcelt varbūt arī ir galvenais iemesls, kāpēc no sen un regulāri rakstītā viņš tikai pašu, pašu gatavāko beidzot atzina par publicēšanas vērtu. Ja nebūtu saņēmis dzejnieces, rojenieces, Latvijas Rakstnieku savienības biedres Dzintras Žuravskas uzmundrinājumu, ja rosinošu vēstuli nebūtu uzrakstījusi viņa dzejas un prozas cienītāja Ina Poļevska… Šī grāmata ar nosaukumu “Ir laiks” Talsu tipogrāfijā tapa ciešā sadarbībā ar autoru – izrunājot līdz sīkumam gan saturu, gan vizuālo noformējumu un krājumam izvēlēto dzejoļu sakārtojumu. Tāpēc izdevumu ir bauda ne tikai turēt rokās, lai priecātos par krāsaino vāka ilustrāciju un teicamo poligrāfisko izpildījumu, bet arī šķirt lappusi pēc lappuses un iepazīt Arvīda Akmens domu, izjūtu pasauli. Neuzbāzīgi, bet tēlaini papildinoši tekstu ilustrē Daiņa Kārkluvalka fotogrāfijas. Iespējams, šī dzeja paviršajiem un nepacietīgajiem informācijas patērētājiem būs ļoti grūti uztverama sava pamatīguma dēļ. Tajā dzejnieka valodas vārdi nedrūzmējas, nervozi un haotiski lēkādami no domas uz domu, tajā nav žargona, krievu vai angļu valodas iebāzumu. Tajā nav lēta švaukstīguma, kā teiktu mans bijušais redaktors. Ir liela drosme atzīt vai gudra nojausma, ka ir laiks uzrunāt lasītāju, dalīties sakrātajā. Mainās laiki — tā mēs mēdzam runāt un pašu avīzē rakstīt. Iespējams, izjūtam citu vērtību uzkundzēšanos paaudzēs audzinātās godprātības, cieņas pret citiem, pieticības vietā, un tas sāp, sevišķi jūtīgi pārmaiņas uztver radošs gars. Viņš nespēj nepārdzīvot Latvijas lauku pamestību, jaunās paaudzes emigrāciju labākas dzīves meklējumos, nevar norobežoties no tās negatīvās informācijas plūsmas, ko ik dienas dāsni sabiedrībā dāļā laikraksti, dzeltenīgie žurnāli, ne viena vien televīzijas un radio programma. Jūtīgai dvēselei sāp. A. Akmens patvērums ir rakstīšana, darbs ar vārdu. Dzejnieks ir meklējis un noskaidrojis atbildes uz daudziem sev svarīgiem jautājumiem, vairākos dzejoļos it kā salicis punktus garu, ilgi auklētu teikumu beigās. Ne katram liktenis cienījamos gados ļauj būt kopā ar dēla ģimeni un savā istabā kuplās saimes mājās justies pasargātam un aprūpētam kā siltā, drošā cimdā. To var novērtēt tikai tad, ja nekā no tā visa nav."
2014. gadā izdota otrā Arvīda Akmens grāmata „No visa pa druskai”, kurā apkopota dzeja un īsprozas darbi: miniatūras, atmiņu tēlojumi un stāsts „Krusttēvs”. Grāmatā autors rakstījis par dzīves ritējumu no šūpuļa līdz kapam, tēlojumos ievijis dzīvē sastapto ļaužu likteņus.
Mūža nogali Arvīds Akmens pavadījis dēla Jāņa tuvumā. 2016. gada 12. aprīlī 86 gadu vecumā aprāvies cienījamā žurnālista mūžs. Atvadīšanās no žurnālista un dzejnieka Arvīds Akmens 2016. gada 16. aprīlī Liepu kapličā Talsos, un turpat Eglaines kapos arī apglabāts.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Lita Zandberga
Talsu Galvenā bibliotēka, 2017
Izmantojot materiālus atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
