Žanis Bahs
(Sabile)

(1885. gada 6. oktobris – 1941. gada 16. oktobris)

Publikācijās dēvēts arī kā Žanis Bachs.[1] Dzimis Gaiķu pagastā [2] Lielsatiķu muižas “Bērzukrogā” krodzinieka ģimenē. 1906. gadā beidz N. Mironova komercskolu Rīgā, studē metalurģiju Pēterburgas Politehniskajā institūtā (1907-1914), mācības institūtā jaunais leitnants pārtrauc, jo sākas kara darbība. 1912. – 1913. gadā dienē 170. Molodenčas kājnieku pulkā Viļņā. No turienes 1913. gada novembrī Žani Bahu atvaļina kā rezerves leitnantu. 1914. gada jūlijā mobilizē armijā, ir ieroču pārzinis 174. Romnas kājnieku pulka sastāvā. Šajā pulkā Žanis Bahs izcīna daudzas kaujas gan Galicijā, gan pie Varšavas, gan pie Rīgas:[3]

“Baiļu nicināšana un gļēvulības nepazīšana ir tās īpašības, kas jaunajam leitnantam sagādā bij. Krievijas armijas augstākās goda zīmes un vispārēju atzinību.”

No 1916. gada Žanis Bahs ir virsnieks 540. Kalugas kājnieku pulkā. Decembrī virsnieku pārceļ uz Rīgas 2. strēlnieku pulku. Laiks latviešu vienībā ir īss, jo 1917. gada februārī pārceļ atpakaļ uz 540. kājnieku pulku, kur Žani Bahu ieceļ par pulka adjutantu. 1917. gada augustā iztur pārbaudījumus Ģenerālštāba akadēmijā un turpmāk dienē 37. armijas korpusa štābā, ir ģenerālštāba virsnieks. 1918. gadā atvaļināts. Iesākumā dzīvo Čerņigovas guberņā pie vecākiem, bet no 1919. gada augusta – Sabilē. No 1918. gada 13. decembra – kapteinis Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Apsardzības ministrijas ģenerālštāba daļas Vispārīgās nodaļas priekšnieks. No 1919. gada aprīļa – Ziemeļlatvijas brigādes komandiera rīcībā. 1919. gada vasarā – Latvijas militārais pārstāvis Pleskavā. 1919. gada jūlijā ieceļ par Armijas virspavēlniecības štāba Operatīvās daļas Operatīvās nodaļas priekšnieku. Piedalās miera sarunās ar padomju Krieviju. Bermontiādes sākumā Žanis Bahs izceļas ar drosmi situācijas izlūkošanā un parāda savas taktiķa prasmes. Žaņa Baha Lāčplēša Kara ordeņa domes lietā rakstīts:[4]

“1919. g. 8.-10. okt. B. (Bahs) atradās Pārdaugavā, noskaidroja kaujas apstākļus, tā sekmēdams tālākās kaujas plāna sastādīšanu, zem tiešas ienaidnieka uguns aukstasinīgi veica savus pienākumus štābā.”

1920. gadā Žanis Bahs piedalās miera sarunās ar Padomju Krieviju, kā arī tiek paaugstināts par pulkveža-leitnantu. Pēc miera līguma noslēgšanas Žanis Bahs turpina darbību Maskavā kā Latvijas militārais pārstāvis līdz 1921. martam, kad jāpamet Padomju Krievija pēc apsūdzēšanas naidīgā darbībā. Visiem virsniekiem, kuri pretendē uz amatiem 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, ieviesa īpašas personas kartītes. Tajās precīzi norādīts kandidātu dienestu gaitas, sevišķu uzmanību pievēršot darbībai laikā no 1917. līdz 1920. gadam – dalībai pretlielinieciskajos formējumos Krievijā, Latvijas armijā un Atbrīvošanas karā. Šīs kartītes sagatavo PSRS Baltijas Īpašā kara apgabala štāba (organizācijas un pretizlūkošanas) nodaļa. Katrā kartītē ir sadaļa “īpašās atzīmes”, kur ziņas par saviem biedriem sniedz kāds Latvijas armijas virsnieks ar segburtiem O. O. Atzinums par Zemgales divīzijas komandieri:[5]

“1921. gadā Bahs bija kara aģents (militārais atašejs) PSRS. Tā kā dienesta gaitu sarakstā nav norādīts viņa atgriešanās datums, tad tas vedina domāt, ka Bahs Padomju Savienībā spiegoja par labu Latvijai. Dienējis uz robežas ar Padomju Savienību.”

1922. gada novembrī Žanis Bahs atgriežas Latvijā un kļūst par Vidzemes divīzijas štāba priekšnieku. Apprecas 1922. gadā ar Annu Elfrīdu Zāģeri (1895); meita Melizande Irma (1922) un dēls Gunārs Peleass (1925). Lai celtu kvalifikāciju, Žanis Bahs 1924. gadā absolvē vecāko virsnieku kursus, saņemot pulkveža dienesta pakāpi. 1927. un 1928. gadā Žanis Bahs turpina sevi pilnveidot, iegūstot bataljona komandēšanas cenzu 5. Cēsu kājnieku pulkā, bet 1929. gadā beidz astoņus mēnešus garos Kara akadēmiskos kursus. 1930. gadā Žani Bahu ar Valsts Prezidenta pavēli ieceļ par 4. Valmieras kājnieku pulka komandieri, bet 1934. gada jūlijā par 5. Cēsu kājnieka pulka komandieri. 1930. gadā Žanis Bahs saņem sudraba biķeri. Uz biķerīša kulpas iegravēts: "4. p.k.dierim / par piem. no 2. eksadrona / atklāšanas svētkiem/ 22. VI.34.", blakus iegravēts rotājums - zieds un bulta. Uz biķera pamatnes iespiests sudraba marķējums[6]. Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsumā no Rīgas garnizona aktīvi iesaista 5. un 6. kājnieku pulku, bet 4. pulka komandieri pulkvedi Žani Bahu un palīgu pulkvedi Jāni Skujiņu pirms apvērsuma aizsūta atvaļinājumā. 1936. gadā  ar Valsts Prezidenta pavēli Žanis Bahs saņem ģenerāļa dienesta pakāpi un tiek iecelts par Latgales divīzijas komandiera palīgu, bet tā paša gada oktobrī pārceļas uz Daugavpili, kur kļūst par Zemgales divīzijas un Daugavpils garnizona komandieri.

Žanis Bahs ir sabiedrisks darbinieks Daugavpils Latviešu biedrības valdes loceklis, valdes priekšsēdētāja vietas izpildītājs. 1938. gadā “Latgales Vēstnesī” raksta:[7]

“Samērā īsā laikā ģen. Bachs iemantojis Daugavpils sabiedrības nedalītas simpātijas un cieņu nevien kā krietns karavīrs un garnizona priekšnieks, bet arī kā atsaucīgs un rosīgs sabiedrisks darbinieks. Bez tiešiem karavīra pienākumiem, viņš vienmēr atradis laiku un iespēju būt klāt arī tur, kur gājusi runa par latviskās apziņas izkopšanu un stiprināšanu Austrumlatvijā. Aktīvi līdzdarbojies Latviešu b-bā viņš pierādījis, ka nav vienaldzīgs vērotājs, bet rosīgs darītājs. Bez viņa atbalsta nav palicis neviens labs sabiedrisks pasākums, neviens labs nodoms Latvijas stiprināšanai un latviskai Latvijai.”

1940. gada 16. jūnijā agrākais Daugavpils garnizona komandieris ģenerālis Rūdolfs Bangerskis apciemo savu pēcteci Žani Bahu un prasa, ko komandieris darīs sakarā ar padomju ultimātu. Mazrunīgais, bet inteliģentais un patriotiskais Žanis Bahs nosvērti atbild:

“Mēs, ģenerāļa kungs, darīsim tikai to, ko mums pavēlēs priekšniecība, un tā mums pavēl krievus ielaist. Komisija jau ir izbraukusi uz robežu šos “draugus” sagaidīt.”[8]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada oktobrī ģenerāli Žani Bahu atvaļina. Ģenerāli apraksta kā mazrunīgu, bet inteliģentu un morāli stingru, kurš nepadodas panikai vai sajūsmai par paveikto. Strādā par plānotāju PSRS Upju flotes tautas komisariāta Rīgas rūpnīcā. 1940. gada 20. decembrī apcietināts, izvests uz PSRS. 1941. gada 18. jūlijā PSRS Augstākās tiesas kara kolēģija  par piederību pie sazvērnieku organizācijas uz nāvi notiesā Žani Bahu  un vēl piecus Latvijas virsniekus. Nošauts pēc nāvessoda sprieduma 1941. gada 16. oktobrī Maskavā. 2018. gada 27. oktobrī bijušā staļiniskās PSRS Iekšlietu tautas komisariātā jeb NKVD Piemaskavas specobjektā “Komunarka” teritorijā atklāta Piemiņas siena ar 6609 čekistu nošauto cilvēku vārdiem. Uz Piemiņas sienas ir atrodams arī Žaņa Baha vārds.

III šķiras Lāčplēša Kara ordeni (1925);

II un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (II šķira 1937. gadā, III šķira 1929);

Aizsargu Nopelnu krustu;

Igaunijas Ērgļa ordeni;

Polijas “Polonia Restituta” ordeni;

III šķiras Zviedrijas Šķēpa ordeni;

2. un 3. pakāpes Krievijas Svētā Staņislava ordeni ar šķēpiem;

III šķiras Krievijas Svētās Annas ordeni ar šķēpiem.[9]

Par Žani Bahu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Elza Āboliņa

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta