Krišjānis Barons

(Dundaga)

(1835. gada 31. oktobris – 1923. gada 8. marts)

folklorists, dzejnieks, publicists, jaunlatviešu kustības dalībnieks, tautas atmiņas saglabātājs

Krišjānis Barons dzimis Struteles muižas kalpu mājā (mūsdienās Jaunpils novadā) vagara Jura un Enģeles Baronu ģimenē. Viņš bija astotais no bērniem. Bērnības dienas aizvadīja Īles muižā (Auces novadā).

1842. gadā sāka mācīties Dobeles skolā, bet tur skolas gaitas bija neilgu brīdi, jo ģimene pēc tēva nāves 1843. gadā pārcēlās dzīvot uz Dundagu pie Krišjāņa Barona māsas Kristīnes.

Krišjānis Barons stāsta[1]:

“Pēc tēva nāves visas vecākās māsas un arī brālis bija dienestā pie kungiem. Arī māte pieņēma mazu moderēšanas vietu. Māsa Kristīne dienēja Ciroles muižā pie barona fon Sakena kunga. Šīs mazās muižiņas Ciroles īpašnieks negaidot (1844. gadā K. V.) mantoja lietu muižu Dundagu. Uz turieni pārceldamies, barons fon Ostensakens ņēma līdzi vairākus no saviem dienestniekiem, kuru skaitā bija ari māsa Kristīne. Dundagā Kristīne drīz apprecējās ar Kronbergu, kas arī no Ciroles kungiem bija līdz aizgājis. Kronbergu kungs iecēla par vagaru Valpenes pusmuižā. Bez lauksaimniecības tur bija arī prāva lopkopība ar 80 slaucamām govīm. To vadīja māsa Kristīne. Savu dzīvi nodibinājusi, māsa Kristīne neaizmirsa arī jaunākos ģimenes locekļus. Viņas vietu pie kungiem pilī dabūja māsa Līze. Mani un māsu Mari viņa ņēma pie sevim un bija mums mātes vietā. Pēc tam pārnāca uz Dundagu māte un māsas Made un Katrīne.”

 Krišjānis Barons divus turpmākos gadus (no 1845. līdz 1847. gadam) mācījās Dundagas Kubeles (Kubalu) skolā. Audzēkni skoloja prasmīgi un iedvesmojoši skolotāji Ernests Dinsberģis (1816-1902) un Frīdrihs Mālberģis (1824-1907).

 Krišjānis Barons atceras[2]:

“Atstāsim nu pašu Dundagu un ieskatīsimies drusku tai meža ēkā, ko, šurp braukdami, pa labo roku no lielceļa redzējām un uz kuru tas taisnais dambis veda. Nevaram papriekš īsti izprast, priekš kādas vajadzības šī divdesmit asis gara koka ēka še mežā, pašā purvaiņā mežā uzbūvēta. Tik pašā tuvumā ap ēku mežs izlīsts un mērens sakņu dārziņš, un pašā duru priekšā arī puķu dārziņš ar retiem augļu kokiem ietaisīts. Kā rādās, šo placīti strādīgas rokas ar mokām varējušas purvekļa valstībai atraut. Istabā ieraugām starp grāmatām sēdot stipru pusmūža vīru, kā bārda jau drusku iesirmojuse. Šis vīrs ir tas visiem latviešiem pazīstams dziesminieks E. Dinsberg. Un tā meža ēka, kur tas mājo, ir Dundagas skolas nams! [..] Šis mūsu dziesminieks, še klusā vientulībā dzīvodams, neapnicis strādā no agra rīta līdz vēlaj naktij, saviem dziesmu gariem kalpodams.”

No 1847. gada ar svaiņa Kārļa Kronberga palīdzību izglītojās Ventspilī. Krišjānis Barons pierādīja sevi kā labāko skolnieku klasē. Laikā no 1852. gada līdz 1855. gadam Krišjānis Barons ar Baltijas ģenerālgubernatora Aleksandra Suvorova labvēlību mācījās Jelgavas ģimnāzijā. 1856. gadā devās uz Igauniju, lai studētu Tērbatas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Universitāte tika uzskatīta par  nozīmīgu augstākās izglītības kadru kalvi, kurā strādāja pasaulslaveni astronomi, ķirurgi, fiziķi. Studenta gados Krišjānis Barons iepazinās ar Juri Alunānu, Krišjāni Valdemāru un citiem sabiedriski aktīviem latviešiem.

Studiju laikā rakstīja publikācijas par dabaszinātņu un astronomijas jautājumiem. Krišjānis Barons pirmo zinātniski populāro rakstu “Zvaigznes” publicēja 1856. gadā “Mājas Viesī”. Drīz tam sekoja dzejoļi un raksti par folkloru un aicinājumi vākt latviešu folkloru. Viņš ar domubiedriem Juri Alunānu (1832-1864) un Krišjāni Valdemāru (1825-1891) laikrakstu pacēla citā līmenī, jo rakstīja par zinībām, izskaidroja dažādus dzīves jautājumus, mācīja cienīt savu valodu, tautu un izcelsmi.

Jaunietis iesaistījās Krišjāņa Valdemāra dibinātajā un nacionāli noskaņotajā Tērbatas latviešu studentu pulciņā. Studentu pulciņš bija viens no galvenajiem jaunlatviešu kustības stūrakmeņiem. Sabiedrībā sāka uzplaiksnīt apziņa, ka kultūra, mitoloģija, folklora un valoda ir nozīmīga nacionālās identitātes saglabāšanā un stiprināšanā. Krišjānis Barons nebaidījās publicēt savas domas par sociālajiem trūkumiem, kuru dēļ viņš turpmāk nevarēja publicēties “Mājas Viesī”.

Tomēr Krišjānis Barons neapstājās, viņš bija liels entuziasts, viņš ap 1858./1859. gadu devās pārgājienā no Tērbatas uz Dundagu. 1859. gadā izdeva pirmo Baltijas guberņu ģeogrāfijas grāmatu „Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti”. Tā ir ievērojama ar to, ka šī ir pirmā plašākā Baltijas ģeogrāfijas grāmata.

1860. gadā līdzekļu trūkuma dēļ Krišjānis Barons studijas pārtrauca un atgriezās Dundagā. Par šo laiku Krišjānis Barons stāsta[3]:

“Lai nestāvētu bez darba, sapulcēju ap sevi mazos radu bērnus un mācīju tos grāmatā. Tādās veltīgās gaidās man pagāja vesels gads. Taču neteikšu, ka šis gads  būtu atzīmējams kā zaudējums manā mūžā. Es ņēmu dzīvu dalību Dundagas latviešu sadzīvē un jo vairāk stiprinājos savā tautiskā apziņā un atzinu savus pienākumus pret tautu.” 

No 1862. līdz 1865. gadam pēc Jura Alunāna aicinājuma strādājis Pēterburgā Krišjāņa Valdemāra izdotajā laikrakstā „Pēterburgas Avīzes”. Sākotnēji strādāja kā līdzstrādnieks, bet drīz vien pārņēma Jura Alunāna redaktora vietu. 1865. gadā laikraksta darbinieki nonāca policijas redzeslokā, redakcija tika slēgta, Krišjānim Baronam bija jāmeklē cita darba vieta. Kādu laiku strādāja par tulku Tautas izglītības ministrijā Pēterburgā.

1867. gadā Krišjānis Barons devās uz Maskavu, kur pasniedza privātstundas. Drīz vien sarunāja mājskolotāja vietu Voroņežas guberņas Uderevkas muižā muižnieka Ivana Stankeviča ģimenē. Šeit sāka padziļināti darboties ar latviešu folkloru. 1868. gadā Krišjānis Barons sastādīja bibliogrāfisku rādītāju par Baltijas guberņām “Указатель сочинений о коренных жителях Прибалтийского края”. Mājskolotājs iesaistījās Maskavas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Barona dzīvoklī kādu laiku notikušas latviešu literārā pulciņa sanāksmes, kora mēģinājumi un citi sabiedriski aktīvi pasākumi.

1878. gadā Krišjānis Barons pārņēma Friča Brīvzemnieka iesākto darbu – latviešu tautasdziesmu vākšanu un kārtošanu. Sākotnēji darbs ar tautasdziesmām noritēja no darba brīvajā laikā.

Paralēli mājskolotāja darbam 1880. gadā Krišjānis Barons sāka strādāt par vācu valodas skolotāju Maskavas Marijas sieviešu ģimnāzijā. Krišjānis Barons ar domubiedriem nonāca pie secinājuma, ka apjomīgo krājumu vajadzētu papildināt un izdot kopkrājumu. 1893. gadā Barons pārcēlās atpakaļ uz Rīgu. No 1909. līdz 1919.  gadam dzīvoja mecenāta Augusta Dombrovska (1845-1927) Burtnieku mājā Vecmīlgrāvī, un šajā laikā pilnībā nodevās tautasdziesmu tekstu vākšanas un sistematizēšanas darbam.

Laikā no 1894. gada līdz 1915. gadam Krišjānis Barons izdeva sakopotas „Latvju dainas” sešos sējumos, kur ievietotas 217 996 tautasdziesmas.

Mūža novakarē Krišjānis Barons sastādīja „Latvju dainu izlasi” (1920-1923) četros sējumos. Izlases pēdējais sējums izdots 1923. gada 7. martā, un astoņdesmit septiņus gadus vecais Dainu Tēvs pēdējo sējumu vēl paguva saņemt un pasvārstīt rokās, nākamajā dienā aizvēra acis uz mūžu.

Krišjānis Barons apbedīts Rīgā Lielajos kapos.

Par Krišjāni Baronu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Lita Zandberga

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta