Alija Baumane

(Talsi)

(1891. gada 26. jūnijs – 1941. gada 1. aprīlis)

prozaiķe, dzejniece

 “Uz priekšu jāskatās, ne atpakaļ! O, Alija to zin un var! Kāpj visam pāri bez stostīšanas!” [1].Alijas Baumanes moto no vēstules Paulai Baltābolai 1909. gada 20. oktobrī.

Īstajā vārdā: Alvīne Henriete Elizabete Baumanis. Publicētajos materiālos sastopama arī kā: Alija Bauman, Alija Baumann, Alija Baumanis, Alijas Bauman[2]. Dzimusi Talsu pagastā zemnieku ģimenē, esot brāļi un māsa. Māsa mirusi 1902. gadā. Vecāki šķīrušies. Nekur līdz šim nav konkretizēts šis vispārīgais apzīmējums „dzimusi Talsu pagastā”. Citos avotos norādīts, ka dzimusi Talsu apriņķī, citviet – Engurē.

Neskaidrības viesušās arī ap Alijas Baumanes dzimšanas gadu un datumu. Daudzos publicētajos materiālos 1899. gada 26. jūnijs tiek uzrādīts kā Alijas Baumanes dzimšanas datums (rakstniece pati to norādījusi kā patieso).  Toties Ritas Ruskas rakstā “Trīsreiz dzimt nav par daudz, lai vienreiz mirtu jeb kad dzimusi Aspazija?”[3] Jānis Zālītis stāsta:

“..rakstniece Alija Baumane (1891-1941) bija uzdevusies par astoņiem gadiem jaunāka, ko 1930. gadā atklāja, un viņai par dokumentu viltošanu nācās samaksāt sodanaudu.”

Arī Latvijas Zinātņu Akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūta līdzstrādnieces Ingunas Sekstes (dzimusi 1963. gadā) zinātniskajā pētījumā par Alijas Baumanes dzīves gājumu[4] rakstīts šādi: “Īstenībā rakstniece dzimusi 1891. gada 26. jūnijā Talsu pagastā un kristīta kā Alvīne Henriete Elizabete Baumanis [atsauce: LVVA, 2996. f., 2. apr., 8945., 8946. l.].” Dzejnieks, dramaturgs Jānis Veselis (1896-1962) savā monogrāfijā “Teiksma par manu mūžu”[5] arī izteicis novērojumus par Alijas Baumanes izskatu:

“Viņa likās būt drusku vecāka, lai gan viņas publicētais dzimšanas gads bija tas pats, kas Aidai [Niedrai (1899-1972)].”

Savukārt laikrakstā “Brīvā Zeme” vairākkārt minēts, ka dzejniece dzimusi 1899. gada 14. jūlijā. Turpinājumizdevumā  “Varavīksne”[6] un Jāņa Ķelpes grāmatā “Latvju jaunās rakstniecības vēsture”[7] Alijas Baumanes dzimšanas datums norādīts: 1899. gada 14. jūnijs.

Jau no bērnības Alija Baumane bijusi nemierīga, protestējoša, provocējoša un visa neparastā alkstoša, aktīvi demonstrējot nepatiku pret mietpilsonisko mieru. Uzaugusi Rīgā pie mātes Edas Baumanes (?-1927), kurai piederējis dzīvoklis Kr. Barona un Ģertrūdes ielas stūra namā (Kr. Barona iela Nr. 37). Māte bijusi viesmīlīga, istabas izīrējusi, īrniekus cienājusi ar pusdienām, toties meitas patmīlību un nepaklausību asi nosodījusi. Grāmatā “Latviešu rakstnieku portreti”[8] literatūrzinātniece Inguna Sekste jauš, ka Alija Baumane mācījusies Lēdurgas draudzes skolā[9] un kādu laiku pavadījusi Lēdurgā, kur iedraudzējusies ar aktrisi Paulu Baltābolu (1891-1978). No 1907. gada līdz 1919. gadam Alija Baumane sarakstījusies ar Paulu Baltābolu, atklājot pieredzētos dzīves notikumus Rīgā, Mogiļevā un Pēterburgā.  1910. gadā beigusi Viļa Olava komercskolu Rīgā, un, pēc tās beigšanas, turpmāko ziemu pavadījusi Mogiļevas guberņā, strādājot par mājskolotāju. Pavasarī atgriezusies pie mātes. Ap šo laiku sākusi publicēt savus dzejoļus. Viens no pirmajiem publicētajiem dzejoļiem ir “Miris wilns”, kas iespiests laikrakstā “Tagadne” 1913. gada 1. maija 9. numurā.

1914.  gadā Alija Baumane devusies uz Pēterburgu, strādājusi par ierēdni, pasniegusi privātstundas, lai sakrātu naudu studijām. Pēterburgā studējusi filoloģiju un filozofiju, iedziļinājusies Frīdriha Nīčes (1844-1900) darbos, iesaistījusies filozofijas pulciņa sanāksmēs, kur vērojusi Aleksandra Bloka (1880-1921) un Andreja Belija (1880-1934) diskusijas, norūdījusi īpatnējo skatu par indivīda un pasaules attiecībām. 1920. gadā atgriezusies Rīgā. Oktobrī atsākusi publicēt savus dzejoļus. Laikrakstā ”Latvijas Vēstnesis” publicējusi rakstus par literātiem, māksliniekiem. Bijusi žurnāla “Nedēļa” līdzstrādniece.

1924. gadā izdevusi savu pirmo prozas kopkrājumu “Auļojošā pilsēta”[10]. Ilgoņa Bērsona savākumā „Pirms pusgadsimta”[11] sniegts sekojošs fakts: „1935. gada pavasarī Iekšlietu ministra vietnieks liek izņemt no apgrozības pa kara stāvokļa laiku novadnieces Alijas Baumanes stāstu grāmatu „Auļojoša pilsēta”, uzrakstītu 1924. gadā.” Tāds lēmums pieņemts, jo Alija Baumane grāmatā ievietojusi kādu 1917. gada revolūcijas notikumu tēlojumu, kas plutokrātijas laika varai nav bijis pieņemams. 1925.  gadā tiek izdota otrā Alijas Baumanes grāmata – 10 noveļu krājums „Zemes medus”[12], kur autore varoņiem devusi pilnīgu vaļu savām iegribām. “Pēc autores domām tātad sajust kaisli – nozīmē mīlēt, bet tas savukārt – visu drīkstēt,” par novelēs atainoto sabiedrībā iestrādāto morāles normu pārkāpšanu sūkstās Milda Mežmala[13].

Ap 1925. gadu Alija Baumane sarakstījusi dzejoli “Talsi”, 1927. gadā avīzē “Latvis”[14] publicējusi dzejoli “Kurzeme”, kurus veltījusi dzimtajai pusei. 1926. gada 14. martā kopā ar citiem dzejniekiem[15] piedalījusies Centrālās Latviešu Jaunatnes savienības Talsu nodaļas pirmajā rakstnieku vakarā. Alijas Baumanes dzejas lasījumi vērtēti blāvāki nekā Paulīnes Bārdas[16] dzejas lasījumi[17].

Pēc Alijas Baumanes mātes nāves 1927. gada 13. decembrī[18] dzejnieces dzīve sagriezusies “kājām gaisā”, prozaiķe sākusi dzīvot trūkumā. Rakstnieks Oļģerts Liepiņš (1906-1983) atminas stāstīt[19]:

“Kad māmuļa [Eda Baumane] nomira, veikals apstājās, jo Alija [Baumane] bija galīgi nepraktiska. Kādu nieku viņa nopelnīja ar tulkojumiem Dailes teātrim, ko sagādāja Pēterpils draudzene, plastiķe Felicita Ertnere [(1891-1975)].”

Starp citu, Felicita Ertnere bijusi Alijas Baumanes biedrene Viļa Olava komercskolā, kura pēc skolas beigšanas arī devusies studēt uz Pēterburgu un 1920. gadā atgriezusies Latvijā. publicēts Laikrakstā “Latviete " publicēts [20]

“[1935. gadā] Alija Baumane sarakstījusi divus skatuves darbus: Nacionālajam teātrim iesniegusi drāmu “Zelta lietus” un Dailes teātrim lugu “Trīs dieniņas, trīs naksniņas”. Pabeigusi garāku dramatisku poēmu – “Eņģelis – atkritējs”,”

1935. gadā izdots Alijas Baumane s trešais darbs – garais stāsts „Lietaviete”(citviet minēts neprecīzi: “Lietuviete”)[21].

“[..] runājot pašas autores vārdiem, tēlots krievu inteliģences tukšās apkārtnes stulbums un tikumiskais izčākstējums Kerenska laikā,“ informē Paula Balode laikrakstā “Latviete”[22].

1939. gadā Alija Baumane izdevusi pirmo dzejas krājumu "Dārzi un vakari” – gandrīz divdesmit gadu garumā tapušo mīlas un dabas liriku. Grāmatā iekļautā dzeja izsaukusi lielu viedokļu rezonansi kritiķu lokā. Vieni pārmetuši grūti izprotamu izteiksmi, neskaidru ilūziju tēlošanu, citi atzinuši juteklisko pasaules izjūtu, kurā valda instinkti, iracionālisms spriegā izteiksmē. Laikrakstā “Literatūra un Māksla”[23] Viesturs Vecgrāvis (dzimis 1948. gadā) komentējis Alijas Baumanes dzejas nozīmi:

“Ārējā pasaule un sievietes erotiskās un dzīves intensitātes alkas A. Baumanes dzejā atklājas ar pirmatnēju savdabību, brīžiem var pat just antīkās dzejas vitalitāti un hedonisko intonāciju. Un visubeidzot, šī intonācija pirmoreiz latviešu dzejā konsekventi izteikta tik oriģinālā tēlainībā, ka 50. gadu sākumā trimdas literatūrvēsturnieki apveltīja A. Baumani ar latviešu sirreālisma aizsācējas titulu. Kaut gan mūsu lirikā par sirreālismu kā literāru metodi, manuprāt, ir vieglprātīgi runāt, tomēr savs pamats šādiem atzinumiem irTalsu bērnu bibliotēkas novada fondā glabājas apgādā “Valters un Rapa” 1939. gadā izdotā dzeju grāmata “Dārzi un vakari”, kur iekļautas ne tikai liriskas vārsmas, bet arī vārdi Latvijai, latvju gribai, dzimtenes ziedošam skaistumam un – dzejolis Talsiem. Šajā dzejolī Alija Baumane Talsus uzrunā par “mana tēva pilsēta”, manuskriptā palicis romāns “Maizes laiva”. Pie šī romāna prozaiķe strādājusi vairākus gadus, esot pabeigusi un gatavojusies iesniegt laikraksta “Jaunākās Ziņas” redakcijai. Pēc 1940. gada jūnija notikumiem, kad Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) okupēja Latviju, manuskripts pazudis. Mūža nogali dzejniece, prozaiķe pavadījusi pie brāļa Rīgā.

“[..] viņas [Alijas Baumanes] veselība jau bija stipri sagrauzta no ieilgušās [krūts] vēža slimības. Dzejnieci ievietoja pilsētas 2. slimnīcā, kur 1. aprīlī viņa mira,”

 minēts atvadu rakstā “Mirusi rakstniece Alija Baumane” laikrakstā “Padomju Latvija”[24]. Tēvam, kurš 1940. gadā pēc lielinieku apvērsuma atgriezies no Krievijas, un brālim klātesot, Alija Baumane apglabāta Rīgā, Meža kapos.

Alija Baumane, dēvēta kā ekspresionistiska dzejniece, moderniste dzejā un prozā, jūtu un impulsu dzejniece, bijusi viena no tām retajām autorēm, kas pratusi zemapziņas impulsus pacelt apziņas līmenī, drosmīgi rakstījusi par vīrieša un sievietes attiecībām, erotiku, savos varoņos koncentrējusi vai visu netikumu esenci. Viņas dzejā jaušams romantisms, primitīvs juteklisms un satraukums, lietota “pasmaga valoda”, daudz salikteņu un neskanīgu vārdu, toties lietojusi zīmīgus oriģinālus izteicienus.

Rakstniecei [Alijai Baumanei] piemita oriģināls talants, bet haotiskais raksturs, disonanse ar laikmeta estētiskajām un ētiskajām prasībām, arī nespēja novērst mākslinieciskā līmeņa nevienmērību pat viena darba ietvaros neļāva viņai kļūt par izcilu parādību latviešu kultūrā

 - spriež Inguna Sekste[25]. Tikai pāris tā laika autori uzdrošinājušies būt tik pikanti, kaisles un nemiera pilni savos darbos, lielākās Alijas Baumanes konkurentes esot bijušas Aīda Niedra (1899-1972) un Angelika Miķelsone (dzim. Gailītis, 1884-1975).

Mūsu novadnieks, literatūras vēsturnieks un zinātnieks Ilgonis Bērsons astoņdesmitajos gados Talsu laikrakstā (tolaik: „Padomju Karogs”) sniedzis vairākos turpinājumos virknētus rakstus ar nosaukumu „Pirms pusgadsimta”; šie turpinājumu raksti sniedz ziņas par mūsu novada literārajām personībām un ieskatu literārajā dzīvē pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Rakstā, kas publicēts laikraksta 1984. gada 28. aprīļa numurā, lasāms:

"Iznāk Rūdolfa Egles un Andreja Upīša „Pasaules rakstniecības vēstures” pēdējā, divdesmitā grāmata. Tajā daudz vietas ierādīts arī mūsu novadniekiem: Kārlim Hūgenbergeram, Frīdriham Mālberģim, Ernestam Dinsberģim, Krišjānim Valdemāram, Jēkabam Lautenbaham-Jūsmiņam, Pēterim Liepiņam, Paulīnai Bārdai un citiem. Rakstīts, ka Alijas Baumanes „nelielais ampluā, saskardamies ar viegliem galantiem dialogiem un erotisku tīksmināšanos, un allaž vien nobeigdamies ar diezgan riskantām pikantērijām, tomēr izteicas pietiekoši labā literāriskā formā.”

Informācija par Aliju Baumani iekļauta grāmatās: “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Rīga: Zinātne, 2003); “Latviešu rakstnieku portreti: Tradicionālisti un modernisti” (Rīga: Zinātne, 1996); Veronikas Strēlertes sakārtojumā “Paradīzes meklētāji” ([Stokholma]: Daugava, 1964) un citviet. Vērts iepazīt Ilgoņa Bērsona grāmatas “Segvārdi un segburti: noslēpumi un meklējumi” abas daļas, taču izdevuma 1. daļā[26], stāstot par rakstnieku Jāni Veseli, Ilgonis Bērsons skaidro:

“Pirms daudziem gadiem Aleksandrs Pelēcis man uzdāvināja īpašu manuskriptu – rokraksta kopiju 66 lappusēs “Mīlestības stāsti”, ar diegiem iesietu sarkanos vākos. Autora paraksta nav, bet 56. lappusē iekavās šāds skaidrojums: “Tā bija Māra. J. V.” Darba saturs, kā arī rokraksts skaidri liecina, ka tās ir Jāņa Veseļa atmiņas. Par laiku no 1911. gada līdz 1943. gada 14. martam.”

Šajā Veseļa manuskripta darbā “Mīlestības stāsti” ir arī ieraksts par Aliju Baumani:

“Arī viņa [Alija Baumane] bija dzejniece un pēc savas būtības stipra konkurente Aidai Niedrai dzejā, taču ar viņu manas attiecības no paša sākuma ievirzījās citā gultnē. Alija bija liela runātnieceun mēdza stāstīt par savu spožo laikmetu Pētrepilī, kur tā bijusi pazīstama ar filozofijas profesoru Meijeru, Andreju Beliju un Aleksandru Bloku. Tur jaucās īstenība ar izdomu. Viņas īpatnējie, bieži pareizie, vienmēr dziļi tvertie spriedumi par Poruku, Jēzu, Viktoru Eglīti, Raini, Virzu, Skalbi izraisīja jautājumus, par kuriem varējām stundām ilgi runāt un strīdēties.”

Par Aliju Baumani kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Lita Zandberga

 Talsu Galvenā bibliotēka

2018

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta