Foto no V.M.Šuvcānes grāmatas ''Lībiešu ciems, kura vairs nav.''

Jānis Belte

(Kolka)

         (1893. gada 22. februāris – 1946. gada 18. aprīlis)

lībiešu dzejnieks un gleznotājs, lībiešu kultūras kopējs un folkloras zinātājs

Kā dzejnieks pazīstams ar pseidonīmu Valkt, kas nozīmē – zibens.

Pirmais zināmais lībiešu mākslinieks Jānis Belte, saukts arī par Krinķeļu Jāni, dzimis Lūžņas ciema Krinķeļos Jāņa un Līzes Beltu ģimenē  kā jaunākais bērns[1]. 

Jānim bija vecākā māsa Marija, kas visu mūžu palika neprecējusies un dzīvoja Krinkelos. Brālis Johans bija mācījies par ārstu, mācības gan nepabeidza, tomēr dzimtajā ciemā strādāja par feldšeri. Brāļa Andreja ģimenē bija deviņi bērni, viņš kļuva par Krinkelu saimnieku pēc tēva nāves 1902. gadā[2].

Jānis pirmo izglītību ieguva Pizes pamatskolā. Apprecējās agrā jaunībā – pirms iesaukšanas karadienestā – ar kaimiņa Dāviņu meitu Nēzi Krišjāni. 1914. gadā viņiem piedzima meita Zelma[3].

Lībiešu māksliniece un dzejniece Baiba Damberga rakstā par lībiešu māksliniekiem „Pašiem sava māksla” ("Lībiešu gadagrāmata”,  Mazirbe, 1998. gads) saka:

"Aizgājušo gadu elpa un laika zoba atstātās  zīmes piešķir īpatnēju pievilcību Jāņa Beltes gleznām. Visdažādākie nostāsti par šī Lūžņās dzimušā mākslinieka, lībiešu dzejnieku un folkloras zinātāja piedzīvoto , ļauj uzlūkot Belti kā vienu no kolorītākajām personībām lībiešu kultūrvēsturē. Viņa mūža gājums – raibs kā dzeņa vēders – vien jau ir romāna vērts[4]”

Visdažādākie nostāsti par šī pirmā zināmā lībiešu mākslinieka, dzejnieka un folkloras zinātāja dzīves gaitām, ļauj uzlūkot viņu kā vienu no kolorītākajām personībām lībiešu kultūras vēsturē. No Beltes atmiņu stāstījuma iespējams izsekot viņa pirmajiem patstāvīgajiem mēģinājumiem mākslas iemaņu apguvē. Rakstījis sava mūža piezīmes. Pirmā Pasaules kara laikā iesaukts cara armijā un nosūtīts uz Kaukāzu. Tur saslimis, uz vairākiem mēnešiem nonācis lazaretē un sācis gleznot.

Viņa pirmā glezna tapa, kopējot žurnālā "Ogoņok" publicētu attēlu[5].

Gleznotāja amats Beltem iepaticies, tādēļ, jau nonākot Pēterhofas hospitāli, viņš pievērsies zaldātu un oficieru portretēšanai. Piekrišana bijusi tik liela, ka uz viņu sākušas krist aizdomas par spiegošanu. Uz šo aizdomu pamata Belte pat ticis arestēts un nosūtīts uz Pēterburgu. Taču gadījies, ka tur viņa darbus ievērojusi ķeizara māsa, hospitāļa patronese. Viņa tos aiznesusi uz Pēterburgas Mākslas akadēmiju, un bildes aplūkojuši daudzi profesori un mākslinieki. Tie nav ticējuši, ka darbu autors nav mācījies gleznošanu. Augstā dāma vēlāk Belti izpestījusi no aresta un bijusi gatava viņu skolot par mākslinieku[6].

Liktenis izvērtās citādi. Belte nonācis Rēvelē, bet pēc kara atgriezās Lūžņā, kur viņu gaidīja sieva Nēze un meita Zelma. Ciems bija izpostīts. Belte ierīkojis zāģētavu uz Lūžupītes un uzbūvējis ģimenei māju, kur vienā galā atvēris veikalu. Zvejnieku vidū viņš bijis iecienīts gan ar saviem piedzīvojumu stāstiem, gan gleznotprasmi. Īpašu slavu iemantojusi viņa zivju kūpināšanas māksla[7].

Jānis Belte ir bijis izdarīgs un saviesīgs cilvēks. Trīsdesmitajos gados viņam Ventspilī piederējis krodziņš. To viņš nosaucis par „Vanemuine" un lūžnieki tajā tikuši cienāti bez maksas[8].

Traģiskas pārmaiņas Beltes dzīvē ienesa 1925. gads, kad nomira sieva Nēze, atstājot trīs bērnus, jaunākais dēls Verners bijis tikai pāris nedēļu vecs. 1928. gadā Belte bērnus atdevis patversmē Rīgā, pēc tam bieži mainījis dzīvesvietas. Kādu laiku dzīvojis Rīgā, Ķemeros, Ventspilī, Mazirbē. 1936. gadā devies uz Liepāju, kur palicis līdz mūža galam un vairāk nodevies gleznošanai[9].

1939. gadā nelaimes gadījumā gāja bojā Beltes dēls Verners, kuru Rīgā bija adoptējusi ārsta ģimene, latviešu gleznotājas Hildas Vīkas radinieki. Meitas Zelma un Berta 1944. gadā emigrējušas uz Zviedriju, vēlāk - uz Kanādu. Belte miris no plaušu slimības 1946. gadā Liepājā. Beltes kapavieta nav zināma[10].

Par Jāni Belti kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2023

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta