Vilhelms Bergmanis
skolotājs, rakstnieks, režisors, Talsu teātra pamatlicējs
Vilhelma Bergmaņa pseidonīmi un drukātajā literatūrā izmantotie šifri: Vilis Bergmanis, Vilis, Rocežnieks, V. Rocežnieks, V. Bgs., W. Bgs., Vlbd., Vlbds, Wlbds, Wilibalds, Vilde, Vilibalds (nesajaukt ar dzejnieku Vilibaldu - īstajā vārdā Jēkabu Vildavu (1851–1893).
Vilhelma Bergmaņa dzimšanas datums
nav minēts enciklopēdijā “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”[1], taču 2017. gadā
“A. Pelēča lasītava” sagatavotā grāmatā “Talsu namu
stāsti” norādīta Vilhelma Bergmaņa dzimšanas diena – 10. decembris (22.
decembris pēc jaunā stila).
Dzimis Laidzes pagasta “Pēčās” saimnieku ģimenē kā trešais dēls. Tēvs Indriķis, māte Marianna Bergmaņi. Brāļi Jānis (1872-?) un Eduards Bergmaņi (1873-1944), māsa Bille Madlēna Bergmane, saukta par Līnes tanti (prec. Kazimira; 1888-1970). Tēvs Indriķis bija Laidzes pagasta vecākais (pagasta vecākā amatā: 1867-1872, 1891-1896, 1901-1096). Brālis Jānis Bergmanis no 1906. līdz 1914. gadam bijis Ārlavas pagasta darbvedis. Brālis Eduards Bergmanis bija Valdegāles pagasta vecākais (1924-1931), Laidzes kultūras biedrības priekšnieks, Laidzes krājaizdevu sabiedrības valdes loceklis, Talsu apriņķa savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības kasieris. Māsa bija barona Johana Kazimira otrā sieva.
Vilhelms Bergmanis mācījās Irlavas skolotāju seminārā, ko pabeidza 1895. gadā. Strādāja par skolotāju Talsu draudzes skolā (1895-1896), Laidzes pagastskolā (1899-1906), pēc 1905. gada revolūcijas strādāja Džūkstē, Valmierā, vēlāk arī Pēterburgā. Pēc Pirmā pasaules kara, atgriežoties Latvijā, strādāja Talsu apriņķa skolā (1921-1935). 1935. gadā skolotājs devās pensijā.
Talsu un Tukuma
studentu biedrības veidotajā enciklopēdiskajā izdevumā “Talsu novads”[2] rakstīts:
“Laikmetā ap 1900. – 05.
gadu [V. Bergmanis] ir viena no izcilākajām personībām Talsu sabiedriskajā
dzīvē.”
Vilhelms Bergmanis izpelnījās īpašu ievērību sakarā ar aktīvo darbošanos Talsu Sadraudzīgajā biedrībā, kļuva pazīstams ne tikai kā labs skolotājs, bet arī kā literāts un režisors. 20. gadsimta sākumā rakstīja humoristiskus aprakstus grāmatu tirgotāja J. Lindes (pseid. Lindulis, 1870-1942) gadskārtējā “Talsu kalendārā”, parakstoties ar pseidonīmu V. Rocežnieks[3]. Jau minētajā grāmatā “Talsu novads” minēti trīs “Talsu kalendāri”, izdoti 1902., 1903. un 1904. gadā. Vilhelma Bergmaņa humoristiskā viela sagādājusi lielu popularitāti šim izdevumam.
1903. gadā V.
Bergmanis režisēja Andrieva Niedras (1871-1942) lugu “Zeme”, kuras izrādīšana izsaukusi
naidu no Laidzes barona Edvīna Hāna puses. Drīz vien Vilhelms Bergmanis
uzstājās ar pārliecinošu runu Laidzes pagasta komitejā, kurā motivēja domāt par
nevienlīdzību nodokļu maksāšanā starp zemniekiem un muižniekiem.
1905. gadā[4]
vai 1906. gada janvārī[5]
Soda ekspedīcija arestēja Vilhelmu Bergmani par piedalīšanos 1905. gada revolucionāros
notikumos. Apsūdzētais tika tiesāts Jelgavas kara tiesā un attaisnots.
1906. gadā Vilhelms
Bergmanis uzrakstīja ģimenes drāmu “Negaisa
stāsts”, parakstot ar pseidonīmu Wlbds, kas vairākkārt izrādīta teātros 1907.
gadā un vēlāk; pats savu drāmu režisēja 1913. gadā.
1909. gadā, izmantojot
šifru Wlbds, izdeva drāmu trijos cēlienos “Kalna
gaiss”[6], par kuru autors saņēma Rīgas Latviešu Biedrības
Literatūras fonda atzinības balvu – 100 rubļus. Diskusijās un polemikā
neuzvaramais literatūras kritiķis Andrejs Upīts laikrakstā “Izglītība”
1909. gadā publicēja savu vērtējumu par drāmu un tā autoru[7] (jāņem vērā, ka
20. gadsimta pirmajā dekādē tika izmantota asa polemika un kritikā tolaik
pastāvēja “sakarsēta atmosfēra”):
“Kurioza parādība latviešu dramatiskajā rakstniecībā
ir piecu burtu – Vlbda – sarakstītais, Latviešu biedrības teātrī nupat
izrādītais “Kalna gaiss”[..] Smagi un neinteresanti viņa lasās, vienā paņēmienā
nokļūt līdz 128. lappusei fiziski neiespējami. Kā viņa izskatījusies uz
Latviešu biedrības teātra skatuves, par to kurmet varam spriest pēc avīžu
recenzijām. Nabaga publika! Nabaga autors! Tik daudz tintes, laika un jaunekļa
spēka viņš bij izšķiedis rakstīdams, iestudēšanai piepalīdzēdams un pirmizrādi
ar savu klātbūtni pagodinādams, - kā to atkārtoti avīzēs iepriekš ziņoja teātra
birojs. Un beigās, kad ziņkārīgie skatītāji tomēr laiduši plaukstas un balsi
darbā, no skatuves īss paziņojums: autors aizbraucis... Nabaga autors! Interimteatra
publika viņu droši vien nesaprata: vai viņa nebij nākusi maksājusi naudu,
četras piecas garas un garlaicīgas stundas pacietīgi sēdējusi un
garlaikojusies, skatījusies, sačukstējusies, nožāvājusies un skatījusies atkal,
- lai mazākais beigās uz acumirkli paļautu vaļu savai ziņkārībai, aplūkojot to
cilvēku, kas sarakstījis tik garu un gudru lugu. Mēs saprotam autoru. Tik
pirmizrādē viņam atausa jausma, ka nekā gudra, simboliska un mistiska viņa
“drāmā” nav, ka tā garākais, tukšākais un muļķīgākais gabals, kāds jebkad ticis
uz skatuves. Literatūras fonda simts rubļi te izlietoti tik neproduktīvi, cik
vien iespējams.”
Neskatoties uz iepriekšējā
darba kritiku, drīz sarakstīja savu trešo drāmu “Aklie”, ko nodeva teātrim iestudēšanai. 1911. gada laikrakstā
“Dzimtenes Vēstnesis”[8] rakstīts:
“Rīgas Latviešu Interimteātris. Nākošajai sezonai
Teātra komisija ieguvusi kādas 20 jaunas lugas, kuras pirmo reizi parādīsies uz
latviešu skatuves. Starp novitātēm ir kādas trīs oriģināllugas: Ādolfa Alunāna
kāda jautrības luga “Draudzes bazārs”, Ed. Wulfa teiku drāma “Izabella” un
Wlbda (“Kalna gaiss” autors) skati iz dzīves “Aklie”.”
1913. gadā drāma “Aklie” iespiesta grāmatā (izdota Rīgā),
ko autors parakstījis ar šifru “W. Bgs.”.
1919. gadā
Vilhelms Bergmanis tika represēts uz Krieviju, bet 1920. gadā atgriezās
Latvijā.
No 1921. līdz
1935. gadam strādāja par skolotāju Talsu
apriņķa pamatskolā. Laikrakstā “Talsu Balss”[9] rakstīts:
“Pēckara gados [V. Bergmanis] visu savu prasmi,
pieredzi un spējas ieliek darbā vienā no Talsu skolām, līdz 1935. gadā, pēc 40
darbā pavadītiem gadiem, aiziet privātā dzīvē. V. Bergmanis ir rakstura
cilvēks, patstāvīgs un nelokāms, drošs un noteikts spriedumos, bet no otras
puses dziļš psichologs un jauno sapratējs, atzinējs un balstītājs. Kā
autoritāte jau ar savu klātbūtni vien jūtami ietekmējis skolas dzīvi, rādot
priekšzīmi noteiktībā, neatlaidībā, augstā prasīgumā, tā ienesot skolā
vīrišķīgu audzināšanas garu.”
Vilhelms
Bergmanis ap 1925. gadu dzīvoja Talsos, Lielā ielā 10, māsas Madlēnas Kazimiras
apgādībā. 1929. gadā apprecējās ar
Karlīnu Beķeri (citos avotos vārds norādīts Līna Karolīne, Līna Karolīna;
1873-1964)[10]. Pēc kāzām ģimene
dzīvoja sievas lielajā namā Rožu ielā 1, Talsos. Sieva kopā ar māsu Angrietu
(1870-1951) vadīja A. Bekeres grāmatu veikalu Talsos[11]. Grāmatā “Notikumi un ainas no Talsu un apkārtnes dzīves”, kas veidota pēc Tīca
Dzintarkalna (1874-1937) 1931. gadā rakstītām dienasgrāmatas piezīmēm[12], stāstījumā par Lielās ielas sākuma daļu izlasāms arī mazs stāstījums par
ielas līkumā esošo mazo ēku, kas iesaukta par “namu ar tornīšiem”. Šajā ēkā
atradās Beķeru grāmatu veikals:
“Veikalu vada divas māsas, no
kurām viena precējusies ar skolotāju Bergmani.”
1934. gadā Vilhelms Bergmanis iegādājās gruntsgabalu ar māju
K. Mīlenbaha ielā 17[13], to iekārtoja un tur viens pats dzīvoja. Starp citu, šai namā
vēlāk dzīvoja arī gleznotājs Jēkabs Spriņģis (1907-2004).
Pēc Otrā pasaules kara ēka tika nacionalizēta;
skolotājs izteica lūgumu ievietot viņu Rindzeles invalīdu namā (mūsdienās
Zentenes pagastā, Tukuma novadā).
Vilhelms Bergmanis 1958. gadā atsāka rakstīt literārus
darbus, bet tos sadedzināja. Ir saglabātas trīs lugas: “Reāli domāt”,
“Kolektīva griba”, “Pionieru tiesa”[14].
1960. gadā autora tiesības mutiski nodeva brāļa dēlam Andrejam Bergmanim.
Invalīdu namā skolotājs
nodzīvoja līdz nāves dienai – 1960. gada 20. decembrim. Apbedīts Talsu Antiņu kapsētā 27. decembrī.
Vērts iepazīt
Talsu teātra vēstures grāmatā „Sirds uz rampas” (Talsi: A. Pelēča lasītava, 2014)
ievietoto rakstu “Vilhelms Bergmanis – Talsu teātra pamatlicējs”. Grāmatā
lasāmas arī viņa brāļa dēla Andreja Bergmaņa atmiņas. Par Vilhelmu Bergmani
lasāms arī otrajā Krišjāņa Valdemāra Talsu Tautas teātra vēstures grāmatā
“Dievu ugunīs” un grāmatā “Talsu
namu stāsti” (Talsi: A. Pelēča lasītava, 2017).
[1]
Rīga: Zinātne, 2003
[2]
Rīga, 1935-1937
[3]
“Talsu novads”, Rīga: Talsu un Tukuma studentu biedrība, 1935-1937, 388.lpp.
[4] rakstīts grāmatās “Sirds uz rampas”, Talsi: A. Pelēča lasītava, 2014 un
“Talsu namu stāsti”, Talsi: A. Pelēča lasītava, 2017
[5] rakstīts I. Kārkluvalkas sagatavotajā rakstā, izmantojot Andreja Bergmaņa
pierakstus, “Atceroties Vilhelmu Bergmani” “Talsu Vēstis”, Nr.93 (2010, 14. aug.),
8.lpp. un grāmatā “Talsu novads”, Rīga: Talsu un Tukuma studentu biedrība 1935-1937
[6](Talsi:
A. Beker grahmatu weikala apgahdeens, 1909
[7]
A. Griguļa un V. Austruma sakārtots rakstu kopojums “Latviešu literatūras
kritika” : 2.sēj., Rīga: LVI, 1957, 717.-719.lpp.
[8]
Nr.182 (1911, 11. aug.), 3.lpp.
[9]
Nr.5 (1945, 16. janv.), 2.lpp.
[10]
skatīt “Talsu namu stāsti”, Talsi: A. Pelēča lasītava, 2017; "Skolotājs un vēsturnieks Teodors Dzintarkalns dzīvē un darbos", Talsi: APL, 2020
[11]
grāmatu veikals sākotnēji atradies Lielajā ielā 45, kopš 1938. gada – Lielajā
ielā 36
[12]
Talsi: A. Pelēča lasītava, 2006
[13]
ēka atrodas pretī tagadējai pirmsskolas izglītības iestādei “Sprīdītis”
[14]
skatīt grāmatu “Sirds uz rampas”, Talsi: A. Pelēča lasītava, 2014, 12.lpp.