Vilhelms Bergmanis

Vilhelms Bergmanis ap 1930. gadu
(Talsu novada muzeja krājuma foto, TNMM 6242)

Vilhelms Bergmanis

 (Laidze/Talsi)

(1875. gada 22. decembris (v.s. 10. dec.) – 1960. gada 20. decembris)


skolotājs, rakstnieks, režisors, Talsu teātra pamatlicējs


Vilhelma Bergmaņa pseidonīmi un drukātajā literatūrā izmantotie šifri: Vilis Bergmanis, Vilis, Rocežnieks, V. Rocežnieks, V. Bgs., W. Bgs., Vlbd., Vlbds, Wlbds, Wilibalds, Vilde, Vilibalds (nesajaukt ar dzejnieku Vilibaldu - īstajā vārdā Jēkabu Vildavu (1851–1893)).

Vilhelma Bergmaņa dzimšanas datums nav minēts enciklopēdijā “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”[1], taču 2017. gadā “A. Pelēča lasītava” sagatavotā grāmatā “Talsu namu stāsti” norādīta Vilhelma Bergmaņa dzimšanas diena – 10. decembris (22. decembris pēc jaunā stila).

 Dzimis Laidzes pagasta “Pēčās” saimnieku ģimenē kā trešais dēls. Tēvs Indriķis, māte Marianna Bergmaņi. Brāļi Jānis (1872-?) un Eduards Bergmaņi (1873-1944), māsa Bille Madlēna Bergmane, saukta par Līnes tanti (prec. Kazimira; 1888-1970). Tēvs Indriķis bija Laidzes pagasta vecākais (pagasta vecākā amatā: 1867-1872, 1891-1896, 1901-1096). Brālis Jānis Bergmanis no 1906. līdz 1914. gadam bijis Ārlavas pagasta darbvedis. Brālis Eduards Bergmanis bija Valdegāles pagasta vecākais (1924-1931), Laidzes kultūras biedrības priekšnieks, Laidzes krājaizdevu sabiedrības valdes loceklis, Talsu apriņķa savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības kasieris. Māsa bija barona Johana Kazimira otrā sieva.

Vilhelms Bergmanis mācījās Irlavas skolotāju seminārā, ko pabeidza 1895. gadā. Strādāja par skolotāju Talsu draudzes skolā (1895-1896), Laidzes pagastskolā (1899-1906), pēc 1905. gada revolūcijas strādāja Džūkstē, Valmierā, vēlāk arī Pēterburgā. Pēc Pirmā pasaules kara, atgriežoties Latvijā, strādāja Talsu apriņķa skolā (1921-1935). 1935. gadā skolotājs devās pensijā.

Talsu un Tukuma studentu biedrības veidotajā enciklopēdiskajā izdevumā “Talsu novads”[2] rakstīts:

Laikmetā ap 1900. – 05. gadu [V. Bergmanis] ir viena no izcilākajām personībām Talsu sabiedriskajā dzīvē.

Vilhelms Bergmanis izpelnījās īpašu ievērību sakarā ar aktīvo darbošanos Talsu Sadraudzīgajā biedrībā, kļuva pazīstams ne tikai kā labs skolotājs, bet arī kā literāts un režisors.

20. gadsimta sākumā rakstīja humoristiskus aprakstus grāmatu tirgotāja J. Lindes (pseid. Lindulis, 1870-1942) gadskārtējā “Talsu kalendārā”, parakstoties ar pseidonīmu V. Rocežnieks[3]. Jau minētajā grāmatā “Talsu novads” minēti trīs “Talsu kalendāri”, izdoti 1902., 1903. un 1904. gadā. Vilhelma Bergmaņa humoristiskā viela sagādājusi lielu popularitāti šim izdevumam.

1903. gadā V. Bergmanis režisēja Andrieva Niedras (1871-1942) lugu “Zeme”, kuras izrādīšana izsaukusi naidu no Laidzes barona Edvīna Hāna puses. Drīz vien Vilhelms Bergmanis uzstājās ar pārliecinošu runu Laidzes pagasta komitejā, kurā motivēja domāt par nevienlīdzību nodokļu maksāšanā starp zemniekiem un muižniekiem.

1905. gadā[4] vai 1906. gada janvārī[5] Soda ekspedīcija arestēja Vilhelmu Bergmani par piedalīšanos 1905. gada revolucionāros notikumos. Apsūdzētais tika tiesāts Jelgavas kara tiesā un attaisnots.

1906. gadā Vilhelms Bergmanis uzrakstīja ģimenes drāmu Negaisa stāsts”, parakstot ar pseidonīmu Wlbds, kas vairākkārt izrādīta teātros 1907. gadā un vēlāk; pats savu drāmu režisēja 1913. gadā.

1909. gadā, izmantojot šifru Wlbds, izdeva drāmu trijos cēlienos “Kalna gaiss”[6], par kuru autors saņēma Rīgas Latviešu Biedrības Literatūras fonda atzinības balvu – 100 rubļus. Diskusijās un polemikā neuzvaramais literatūras kritiķis Andrejs Upīts laikrakstā “Izglītība” 1909. gadā publicēja savu vērtējumu par drāmu un tā autoru[7] (jāņem vērā, ka 20. gadsimta pirmajā dekādē tika izmantota asa polemika un kritikā tolaik pastāvēja “sakarsēta atmosfēra”):

“Kurioza parādība latviešu dramatiskajā rakstniecībā ir piecu burtu – Vlbda – sarakstītais, Latviešu biedrības teātrī nupat izrādītais “Kalna gaiss”[..] Smagi un neinteresanti viņa lasās, vienā paņēmienā nokļūt līdz 128. lappusei fiziski neiespējami. Kā viņa izskatījusies uz Latviešu biedrības teātra skatuves, par to kurmet varam spriest pēc avīžu recenzijām. Nabaga publika! Nabaga autors! Tik daudz tintes, laika un jaunekļa spēka viņš bij izšķiedis rakstīdams, iestudēšanai piepalīdzēdams un pirmizrādi ar savu klātbūtni pagodinādams, - kā to atkārtoti avīzēs iepriekš ziņoja teātra birojs. Un beigās, kad ziņkārīgie skatītāji tomēr laiduši plaukstas un balsi darbā, no skatuves īss paziņojums: autors aizbraucis... Nabaga autors! Interimteatra publika viņu droši vien nesaprata: vai viņa nebij nākusi maksājusi naudu, četras piecas garas un garlaicīgas stundas pacietīgi sēdējusi un garlaikojusies, skatījusies, sačukstējusies, nožāvājusies un skatījusies atkal, - lai mazākais beigās uz acumirkli paļautu vaļu savai ziņkārībai, aplūkojot to cilvēku, kas sarakstījis tik garu un gudru lugu. Mēs saprotam autoru. Tik pirmizrādē viņam atausa jausma, ka nekā gudra, simboliska un mistiska viņa “drāmā” nav, ka tā garākais, tukšākais un muļķīgākais gabals, kāds jebkad ticis uz skatuves. Literatūras fonda simts rubļi te izlietoti tik neproduktīvi, cik vien iespējams.”

 1912. gadā Vilhelms Bergmanis režisēja R. Blaumaņa 1905. gadā sarakstīto lugu “Ugunī”.

Neskatoties uz iepriekšējā darba kritiku, drīz sarakstīja savu trešo drāmu Aklie, ko nodeva teātrim iestudēšanai. 1911. gada laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis”[8] rakstīts:

“Rīgas Latviešu Interimteātris. Nākošajai sezonai Teātra komisija ieguvusi kādas 20 jaunas lugas, kuras pirmo reizi parādīsies uz latviešu skatuves. Starp novitātēm ir kādas trīs oriģināllugas: Ādolfa Alunāna kāda jautrības luga “Draudzes bazārs”, Ed. Wulfa teiku drāma “Izabella” un Wlbda (“Kalna gaiss” autors) skati iz dzīves “Aklie”.”

1913. gadā drāma “Aklie” iespiesta grāmatā (izdota Rīgā), ko autors parakstījis ar šifru “W. Bgs.”.

1919. gadā Vilhelms Bergmanis tika represēts uz Krieviju, bet 1920. gadā atgriezās Latvijā.

No 1921. līdz 1935. gadam strādāja par skolotāju Talsu apriņķa pamatskolā. Laikrakstā “Talsu Balss”[9] rakstīts:

“Pēckara gados [V. Bergmanis] visu savu prasmi, pieredzi un spējas ieliek darbā vienā no Talsu skolām, līdz 1935. gadā, pēc 40 darbā pavadītiem gadiem, aiziet privātā dzīvē. V. Bergmanis ir rakstura cilvēks, patstāvīgs un nelokāms, drošs un noteikts spriedumos, bet no otras puses dziļš psichologs un jauno sapratējs, atzinējs un balstītājs. Kā autoritāte jau ar savu klātbūtni vien jūtami ietekmējis skolas dzīvi, rādot priekšzīmi noteiktībā, neatlaidībā, augstā prasīgumā, tā ienesot skolā vīrišķīgu audzināšanas garu.”

Vilhelms Bergmanis ap 1925. gadu dzīvoja Talsos, Lielā ielā 10, māsas Madlēnas Kazimiras apgādībā.  1929. gadā apprecējās ar Karlīnu Beķeri (citos avotos vārds norādīts Līna Karolīne, Līna Karolīna; 1873-1964)[10]. Pēc kāzām ģimene dzīvoja sievas lielajā namā Rožu ielā 1, Talsos. Sieva kopā ar māsu Angrietu (1870-1951) vadīja A. Bekeres grāmatu veikalu Talsos[11]. Grāmatā “Notikumi un ainas no Talsu un apkārtnes dzīves”, kas veidota pēc Tīca Dzintarkalna (1874-1937) 1931. gadā rakstītām dienasgrāmatas piezīmēm[12], stāstījumā par Lielās ielas sākuma daļu izlasāms arī mazs stāstījums par ielas līkumā esošo mazo ēku, kas iesaukta par “namu ar tornīšiem”. Šajā ēkā atradās Beķeru grāmatu veikals:

“Veikalu vada divas māsas, no kurām viena precējusies ar skolotāju Bergmani.”

1934. gadā Vilhelms Bergmanis iegādājās gruntsgabalu ar māju K. Mīlenbaha ielā 17[13], to iekārtoja un tur viens pats dzīvoja. Starp citu, šai namā vēlāk dzīvoja arī gleznotājs Jēkabs Spriņģis (1907-2004).

Pēc Otrā pasaules kara ēka tika nacionalizēta; skolotājs izteica lūgumu ievietot viņu Rindzeles invalīdu namā (mūsdienās Zentenes pagastā, Tukuma novadā).

Vilhelms Bergmanis 1958. gadā atsāka rakstīt literārus darbus, bet tos sadedzināja. Ir saglabātas trīs lugas: “Reāli domāt”, “Kolektīva griba”, “Pionieru tiesa”[14]. 1960. gadā autora tiesības mutiski nodeva brāļa dēlam Andrejam Bergmanim.

 Invalīdu namā skolotājs nodzīvoja līdz nāves dienai – 1960. gada 20. decembrim. Apbedīts Talsu Antiņu kapsētā 27. decembrī.

Vērts iepazīt Talsu teātra vēstures grāmatā „Sirds uz rampas” (Talsi: A. Pelēča lasītava, 2014) ievietoto rakstu “Vilhelms Bergmanis – Talsu teātra pamatlicējs”. Grāmatā lasāmas arī viņa brāļa dēla Andreja Bergmaņa atmiņas. Par Vilhelmu Bergmani lasāms arī otrajā Krišjāņa Valdemāra Talsu Tautas teātra vēstures grāmatā “Dievu ugunīs” un grāmatā “Talsu namu stāsti” (Talsi: A. Pelēča lasītava, 2017).

Talsu Galvenās bibliotēkas Novadpētniecības lasītavas krājumā ir Vilhelma Bergmaņa 1906. gada grāmata "Negaisa stāsts" un 1909. gada "Kalna gaiss".

[1] Rīga: Zinātne, 2003

[2] Rīga, 1935-1937

[3] “Talsu novads”, Rīga: Talsu un Tukuma studentu biedrība,  1935-1937, 388.lpp.

[4] rakstīts grāmatās “Sirds uz rampas”, Talsi: A. Pelēča lasītava, 2014 un “Talsu namu stāsti”, Talsi: A. Pelēča lasītava, 2017

[5] rakstīts I. Kārkluvalkas sagatavotajā rakstā, izmantojot Andreja Bergmaņa pierakstus, “Atceroties Vilhelmu Bergmani” “Talsu Vēstis”, Nr.93 (2010, 14. aug.), 8.lpp. un grāmatā “Talsu novads”, Rīga: Talsu un Tukuma studentu biedrība 1935-1937

[6](Talsi: A. Beker grahmatu weikala apgahdeens, 1909

[7] A. Griguļa un V. Austruma sakārtots rakstu kopojums “Latviešu literatūras kritika” : 2.sēj., Rīga: LVI, 1957, 717.-719.lpp.

[8] Nr.182 (1911, 11. aug.), 3.lpp.

[9] Nr.5 (1945, 16. janv.), 2.lpp.

[10] skatīt “Talsu namu stāsti”, Talsi: A. Pelēča lasītava, 2017; "Skolotājs un vēsturnieks Teodors Dzintarkalns dzīvē un darbos", Talsi: APL, 2020

[11] grāmatu veikals sākotnēji atradies Lielajā ielā 45, kopš 1938. gada – Lielajā ielā 36

[12] Talsi: A. Pelēča lasītava, 2006

[13] ēka atrodas pretī tagadējai pirmsskolas izglītības iestādei “Sprīdītis”

[14] skatīt grāmatu “Sirds uz rampas”, Talsi: A. Pelēča lasītava, 2014, 12.lpp.

 Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Lita Zandberga

Talsu Galvenā bibliotēka

 2021

Izmantojot materiālu, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta