Albins Bertholds (foto no httpstimenote.infolvAlbinus-Berthold)


Albins Bertholds

(Kolka)

(1865. gada 1. marts – 1932. gada 11. jūnijs)

lībiešu folkloras zinātājs un teicējs, laikraksta „Līvli”  korespondents

Albins Bertholds (citos avotos – Albīns, Albinus) bijis Vaides Žonaku saimnieku Andreja un Grietas (dzimušas Polmanes) Bertholdu jaunākais dēls. Bijis precējies ar latvieti Mariju Grīsli.[1] “Valdības Vēstnesī” 1932. gadā tiesu sludinājumu sadaļā ietvertā informācija liecina, ka Albins un Marija Bertholdi izteikuši vēlmi adoptēt par savu miesīgu meitu Annu Sietiņsons.[2]

Pamatizglītību ieguvis vietējā pagasta skolā. Beidzis telefonistu un telegrāfistu kursus Ventspilī.[3]

Līdz 1900. gadam strādājis Ventspils apriņķī. Pēc tam strādājis Voroņežā (Krievijā) līdz 1921. gadam un vēlāk Cēsu apriņķī līdz 1927. gadam. Bijis Telefonu un telegrāfa tīklu priekšnieks Cēsīs.[4]

Valda Marija Šuvcāne, grāmatas „Lībiešu folklora” sastādītāja, raksta:[5]

"Domājams, ka jau jaunībā aktīvi iestājies par lībiešiem, jo 1914. gadā viņš laikraksta „Dzimtenes Vēstis” 299. numurā rakstīja (ar pseidonīmu „Rekkēji” [ceļagājējs]) precizējumus un paskaidrojumus rakstam bez paraksta „Kaut kas par tagadējiem lībiešiem”, kas bija publicēts tā paša laikraksta 235. numurā. Šo pseidonīmu reizēm lietojis arī vēlākos gados, bet rakstīja arī ar pseidonīmu „Vana Albins” (vecais Albins) – “Lībiešu ceturtajā lasāmgrāmatā” 1923. gadā."

Albins Bertholds 1932. gada 16. janvārī rakstījis vēstuli Lauri Ketunenam, kurā par laikrakstu “Līvli” teikts:[6]

"Man uz galda ir “Līvli” 1. numurs. Tas ir mazs un vājš bērns savā sākumā, bet liels solis jau ir tas, ka viņš ir dzimis. Jācer un jārauga, lai mazais ceļa gājējs izaugtu liels, lai viņam būtu garš mūžs..."

Teicis vairākas lībiešu dziesmas un nostāstus Oskaram Loritsam un Lauri Ketunenam. Lauri Ketunena atmiņas:[7]

"Iztaisījām mazu līkumu uz Cēsu pilsētu, kur dzīvoja kāds vecs lībietis Bertholds - bijušais ierēdnis, tagad pensijā. Jau jūrmalā biju viņu saticis, tur viņš bija dzimis. Bertholds ļoti ilgojās pēc bērnības rotaļu vietām, no kurām bija aizgājis jau jaunekļa gados, viņš bija dzīvojis arī Krievijā. Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Bertholda sieva bija jaunāka, viņa bija latviete, bet neņēma ļaunā, ka mēs trīs runājam tikai lībiski. Bertholds teica, ka vienmēr ilgojoties pēc mīļās jūrmalas, kur katra kāpa – zelta kāpa. Mūs tik viegli neatlaida, bija jāpaliek pa nakti. Arī ceļa maizi mums līdzi iedeva."

No 1925. gada līdz sava mūža beigām dzīvojis savās mājās Cēsīs.[8]

Žurnālā  “Pasta-Telegrāfa Dzīve” 1932. gadā par Albinu Bertholdu rakstīts:[9]

"Kā sirsnīgs cilvēks un piedzīvojis ierēdnis nelaiķis bija ļoti iecienīts savu kolēģu, sevišķi tehniķu vidū un ņēma arī ļoti dzīvu dalību sabiedriskā dzīvē. Līdzdarbojās arī līvu laikrakstā un pauda kur vien varēja tautā šīs vecās cilts ideālus."

Apbedīts Cēsu vācu kapos.[10]



[1] Šuvcāne, V. M. (sast.) (2003). Lībiešu folklora. 219.lpp.

[2] Tiesu sludinājumi // Valdības Vēstnesis, Nr.10 (1932. gada 14. janvāris), 2.lpp.

[3] Šuvcāne, V. M. (sast.) (2003). Lībiešu folklora. 219.lpp.

[4] Turpat.

[5] Turpat, 219.-220.lpp.

[6] Rozniece Aina. Ar mūžības sūtību savas tautas priekšā // Latvijas Vēstnesis, Nr.6 (2002. gada 11. janvāris).

[7] Šuvcāne, V. M. (sast.) (2003). Lībiešu folklora. 219.lpp.

[8] Turpat, 220.lpp.

[9] Hronika // Pasta-Telegrāfa Dzīve, Nr.7 (1932. gada 1. jūlijs), 204.lpp.

[10] Šuvcāne, V. M. (sast.) (2003). Lībiešu folklora. 220.lpp.


Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2020


Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta


 .