Albins Bertholds (foto no httpstimenote.infolvAlbinus-Berthold)
Albins Bertholds (citos avotos
– Albīns, Albinus) bijis Vaides Žonaku saimnieku Andreja un Grietas (dzimušas
Polmanes) Bertholdu jaunākais dēls. Bijis precējies ar latvieti Mariju Grīsli.[1]
“Valdības Vēstnesī” 1932. gadā tiesu sludinājumu sadaļā ietvertā informācija
liecina, ka Albins un Marija Bertholdi izteikuši vēlmi adoptēt par savu miesīgu
meitu Annu Sietiņsons.[2]
Pamatizglītību ieguvis vietējā
pagasta skolā. Beidzis telefonistu un telegrāfistu kursus Ventspilī.[3]
Līdz 1900. gadam strādājis Ventspils
apriņķī. Pēc tam strādājis Voroņežā (Krievijā) līdz 1921. gadam un vēlāk Cēsu
apriņķī līdz 1927. gadam. Bijis Telefonu un telegrāfa tīklu priekšnieks Cēsīs.[4]
Valda Marija Šuvcāne, grāmatas „Lībiešu folklora” sastādītāja, raksta:[5]
"Domājams,
ka jau jaunībā aktīvi iestājies par lībiešiem, jo 1914. gadā viņš laikraksta
„Dzimtenes Vēstis” 299. numurā rakstīja (ar pseidonīmu „Rekkēji” [ceļagājējs])
precizējumus un paskaidrojumus rakstam bez paraksta „Kaut kas par tagadējiem
lībiešiem”, kas bija publicēts tā paša laikraksta 235. numurā. Šo pseidonīmu
reizēm lietojis arī vēlākos gados, bet rakstīja arī ar pseidonīmu „Vana Albins”
(vecais Albins) – “Lībiešu ceturtajā lasāmgrāmatā” 1923. gadā."
Albins Bertholds 1932. gada 16. janvārī rakstījis vēstuli Lauri Ketunenam, kurā par laikrakstu “Līvli” teikts:[6]
"Man uz galda ir “Līvli” 1.
numurs. Tas ir mazs un vājš bērns savā sākumā, bet liels solis jau ir tas, ka
viņš ir dzimis. Jācer un jārauga, lai mazais ceļa gājējs izaugtu liels, lai
viņam būtu garš mūžs..."
Teicis vairākas lībiešu dziesmas un nostāstus Oskaram Loritsam un Lauri Ketunenam. Lauri Ketunena atmiņas:[7]
"Iztaisījām mazu līkumu uz Cēsu pilsētu, kur
dzīvoja kāds vecs lībietis Bertholds - bijušais ierēdnis, tagad pensijā. Jau
jūrmalā biju viņu saticis, tur viņš bija dzimis. Bertholds ļoti ilgojās pēc
bērnības rotaļu vietām, no kurām bija aizgājis jau jaunekļa gados, viņš bija
dzīvojis arī Krievijā. Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Bertholda sieva bija jaunāka,
viņa bija latviete, bet neņēma ļaunā, ka mēs trīs runājam tikai lībiski.
Bertholds teica, ka vienmēr ilgojoties pēc mīļās jūrmalas, kur katra kāpa –
zelta kāpa. Mūs tik viegli neatlaida, bija jāpaliek pa nakti. Arī ceļa maizi
mums līdzi iedeva."
No 1925. gada līdz sava mūža
beigām dzīvojis savās mājās Cēsīs.[8]
Žurnālā “Pasta-Telegrāfa Dzīve” 1932. gadā par Albinu Bertholdu rakstīts:[9]
"Kā sirsnīgs cilvēks
un piedzīvojis ierēdnis nelaiķis bija ļoti iecienīts savu kolēģu, sevišķi tehniķu
vidū un ņēma arī ļoti dzīvu dalību sabiedriskā dzīvē. Līdzdarbojās arī līvu
laikrakstā un pauda kur vien varēja tautā šīs vecās cilts ideālus."
Apbedīts Cēsu vācu kapos.[10]
[1] Šuvcāne, V. M. (sast.) (2003). Lībiešu
folklora. 219.lpp.
[2] Tiesu sludinājumi //
Valdības Vēstnesis, Nr.10 (1932. gada 14. janvāris), 2.lpp.
[3] Šuvcāne, V. M. (sast.) (2003). Lībiešu
folklora. 219.lpp.
[4] Turpat.
[5] Turpat, 219.-220.lpp.
[6] Rozniece Aina. Ar mūžības sūtību
savas tautas priekšā // Latvijas Vēstnesis, Nr.6 (2002. gada 11. janvāris).
[7] Šuvcāne, V. M. (sast.) (2003). Lībiešu
folklora. 219.lpp.
[8] Turpat, 220.lpp.
[9] Hronika // Pasta-Telegrāfa
Dzīve, Nr.7 (1932. gada 1. jūlijs), 204.lpp.
[10] Šuvcāne, V. M. (sast.) (2003). Lībiešu
folklora. 220.lpp.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Kitija Cietvīra
Talsu Galvenā bibliotēka
2020
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
