Latvijas Transoloģiskās psihoterapijas asociācijas Goda biedrs profesors.

Dzimis Rīgā. Radnieciska saistība ar Bertholdu dzimtas lībiskajām saknēm. Daudzpusīgiem talantiem apveltītais jauneklis sekmīgi mācījās, apguva vairākas svešvalodas, pasniedza privātstundas latīņu valodā. Sākoties Otrajam pasaules karam kopā ar vecākiem Emīliju un Oskaru Bertholdiem un māsu Silviju dodas prom uz tālo Argentīnu. 1955. gadā M. Bertholds pabeidzis Buenosairesas universitātes Medicīnas fakultāti. Ilgus gadus strādājis Zviedrijā, vēlāk Šveicā. Piedalījies un uzstājies daudzos pasaules ārstu un zinātnieku kongresos. Mūža nogalē dzīvoja un strādāja Šveicē, Lugano, bijis universitātes docētājs.

1998. gadā M. Bertholds piedalās lībiešu svētkos Mazirbē, līdz ar to esot pirmo to ārzemju latviešu vidū, kas pēc padomju okupācijas gadiem šajos svētkos piedalās. M. Bertholds turpmākajos gados regulāri apmeklējis dzimteni, aktīvi iesaistījies veselību atjaunojošu projektu īstenošanā Latvija, sniedzis palīdzību Talsu un Dundagas slimnīcai. Viņa plašā psihoterapeita pieredze apkopota kasetēs, diskos, publikācijās. 2007. gadā iznākusi grāmata „Marsela Bertholda nomoda sapņu terapija” (Drukātava). Esot Latvijā, Marsels Bertholds uzturēja kontaktus ar Kolkas lībiešu grupu. Marsels saglabāja lībiskās piederības apziņu cauri visam mūžam, kaut īstu saskari ar lībiešiem viņš piedzīvoja tika mūža nogalē. Lielāku lībiešu patriotu kāds bija Marsels Bertholds mūža nogalē, būtu grūti iedomāties. Viņš bija ļoti sarūgtināts, ka atkal kaut kur nebija pieminēti lībieši, ne reizi vien aizsvilās, ja lībieši bija aizmirsti, nebija novērtēti. Viņš gandrīz katrā lietā prata atrast vietu lībiešiem.

Baiba Šuvcāne rakstā „Viņš bija lepns, ka ir lībietis” („Talsu Vēstis”, 2009, 10. novembris) raksta:

„Apbrīnojami, ka Marsels saglabāja lībiskās piederības apziņu cauri visam mūžam. Par to tiešām jābrīnās, jo īstu saskari ar lībiešiem viņš piedzīvoja tikai mūža nogalē. Marsela pirmie dzīves gadi pagāja Rīgā, ģimenē, kurā bija izteikti mākslinieciskas intereses. Mājās bieži skanēja mūzika, tēvs mīlēja zīmēt un gleznot. Marsels atcerējies: „Tēvs labprāt uzsvēra, ka nāk no Dundagas puses līviem, bet visumā visi ģimenē bija kosmopolītiski cilvēki, kas izrietēja arī no ierakstiem viesu albūmā visās iespējamās valodās. Mājas valoda bija latviešu. Lielāku lībiešu patriotu, kāds bija Marsels Bertholds mūža nogalē, grūti iedomāties. Viņš bija sarūgtināts, ka atkal kaut kur nebija pieminēti lībieši, ne reizi vien aizsvilās, ja lībieši bija aizmirsti, nebija novērtēti. Viņš gandrīz katrā lietā prata atrast vietu lībiešiem. Reiz, sēdēdams Rīgā parkā uz soliņa, viņš dzirdēja tūristiem stāstīto un lielā sašutumā man rakstīja; „Nedzirdēju neko par lībiešiem. Arī tad nē, kad viens otrs tūrists gribēja zināt, kā cēlies vārds „Livland”.  Domāju, ko līdz brīnišķīgais Līvu savienības izdevums „Līvod It – 80”, ko līdz grāmatas par lībiešiem „Lībiešu ciems, kura vairs nav”, „Lībiešu folklora”, ja nekas neaizkļūst tālāk par mūsu pašu uzmanības loku. (…) Marsels vēlējās, lai viņa pelni tiktu izkaisīti viņa mīļotajā dzimtenē Latvijā. Viņš bija lepns, ka ir lībietis, un tāpēc vēlējās atgriezties Kolkā arī pēc nāves”.

Talsu Vēstīs 2010. gada 27. novembrī rakstā „Baudi ziedošo mirkli – šo dzīvi" Baiba Šuvcāne turpina iepazīstināt novada ļaudis ar Marsela Bertholda dzīves līkločiem un ar fragmentiem no viņa rakstītajām vēstulēm. Baiba Šuvcāne saka:

„Marsels Bertholds vēlējās Kolkā atgriezties arī pēc nāves. Lai izpildītu tēva pēdējo gribu, šī gada augusta vidū te ieradās viņa ģimene gandrīz pilnā sastāvā. Marsels atstājis bagātu mantojumu – divus dēlus un meitu, deviņus mazbērnus, divus mazmazbērnus. Tikai tēva pēdējās gribas pildīšana sapulcināja visu ģimeni viņa tēvzemē. Dzīves laikā tas Marselam nebija izdevies… Pēkšņi ģimene atklāja sev pilnīgi jaunu, fantastisku pasauli. Neviltota sajūsma par brīnišķīgo Kolkas jūrmalu un neskarto piekrastes dabu. Līdz šim nepiedzīvota, emocionāli saviļņojoša pieredze – būt vietās, kur vairāku gadsimtu garumā dzīvojuši Bertholdu senči. Žonaku mājvieta Vaidē, kur 1766. gadā kārts šūpulis Bērtulim – pirmajam Bertholdam. Kolkas kapsēta, kur 19. gadsimta beigās guldīti Marsela vecvecāki Grieta un Andrejs Bertholdi. Varenais Lāžu ozols, pie kura piestājuši daudzi Bertholdu dzimtai piederīgie. Fascinējošais Kolkasrags, kurā arī Marselam nu ir sava mūžīga vieta. Tie bija spilgtākie iespaidi, kurus pauda Marsela pēcnācēji mūsu kopīgā ceļojumā pa Lībiešu krastu. Beigu beigās visi jutās lepni par piederību plašajai Bertholdu dzimtai, no kuras nākuši daudzi lībiešu kultūras darbinieki, arī pašu tuvs radinieks – pasaulslavenais pianists Kanādā Arturs Ozoliņš. Arī Marsela bērni ir labi speciālisti savās nozarēs – Irēne ir bērnu grāmatu autore, Ēriks – ārsts, Aksels – zinātnieks. (…) Marsela Bertholda dzīvesbiedre Marsela ir argentīniete, savulaik bijusi pazīstama žurnāliste”.

Marsels Bertholds vēlējās, lai viņa pelni tiktu izkaisīti viņa mīļotajā dzimtenē Latvijā un vēlējās atgriezties Kolkā arī pēc nāves. Lai izpildītu tēva pēdējo gribu, 2010. gada augusta vidū te ieradās viņa ģimene un izkaisīja Marsela Bertholda pelnus Kolkasragā.

Plašs materiāls par Marsela Bertholda dzīvi izlasāms Valdas Marijas Šuvcānes grāmatā „Lībiešu ciems, kura vairs nav” (Jumava, 2002).