Andris Biezbārdis

(Talsi)

(1950. gada 12. janvāris)

gleznotājs un mākslas pedagogs

Savā glezniecībā galvenokārt pievēršas ainavas žanram, īpaši industriālajai un urbanizētajai pilsētas ainavai. Šī rakstura gleznas veido smagnējs tonālais piesātinājums un pārdomāts lineārā un krāsu laukumu kārtojums. Darbos svarīga ir redzētā un izjustā sintēze ("Rudens motīvs”, "Daudzstāvu pilsēta”, "Pelēka diena”).

Dzimis Talsos. No 1957. līdz 1965. gadam mācījies Talsu 1. astoņgadīgajā skolā[1].  Divdesmit gadu vecumā (1970. gadā) beidzis Talsu vidusskolas[2] neklātienes nodaļu.

Jau no agras jaunības Andim Biezbārdim nācies rūpēties par saviem vecākiem, tādēļ agri sācis strādāt, lai nopelnītu iztiku. Pēc skolas pabeigšanas atradis darbu Talsu rajona sadzīves pakalpojumu kombinātā, bet no 1967. gada līdz 1980-to gadu beigām strādājis Talsu SCO kompleksajā brigādē. No SCO brigādes aizgājis tad, kad bijis pārliecināts, beidzot esam kļuvis par profesionālu mākslinieku[3].

Padomju Jaunatne, Nr. 154 (1971, 8. aug.), 7. lpp.

Mākslinieku tuvāk ļauj iepazīt Ilzes Kārkluvalkas raksts "Varu būt pats visbiezākajā pūlī”[4]:

"Bērnībā es biju vienpatis. Mīlēju rotaļāties pats savā pasaulītē. Kad skolas vasaras brīvlaikā citi bērni atpūtās, es no Talsiem braucu uz laukiem ganīt govis un aitas. Vajadzēja nopelnīt maizītei un jaunam uzvalciņam. Tā ka man jau mazotnē bija diezgan ietilpīga saskarsme ar dabu, un esmu ieradis savā sapņu un pasaku pasaulē. Tagad, par to domājot, jūtu, ka viss bērnībā izbaudītais, bērnības romantika, man nāk visu laiku līdzi. Savai mammai es biju vienīgais bērns. Viņa Ulmaņlaikā ienāca no Lietuvas par laukstrādnieci, jo Latvijā varēja dabūt darbu un vismaz kaut cik nopelnīt. Tā ka manī rit dažādas asinis, un daudzi radinieki joprojām mīt Lietuvā. Ar manu audzināšanu, tādu speciālu interešu izkopšanu nevienam nebija laika un vajadzības noņemties, kā tagad ir daudziem maniem audzēkņiem. Man diezgan agri nācās saskarties ar reālo dzīvi un atskārsmi – lai kaut ko iegūtu, vajag nopelnīt. Tas, ka varētu izvēlēties mākslinieka ceļu, bija jūtams jau skolas laikos. Ilustrēju sienas avīzes, jo bija ievērojuši, ka zīmēju labāk par citiem. Tomēr nopietni par mākslu sāku interesēties apmēram 18 gadu vecumā. Līdz tam sapņoju būt lidotājs. Studēju grāmatas par to, pētīju lidmašīnu uzbūvi.”

Andris Biezbārdis savu mākslinieka kalumu veidojis pašmācības ceļā – autodidaktiski, neapmeklējot augstākās izglītības iestādes. 1971. gadā, iepazinies ar mākslinieku Žani Sūniņu (1904-1993), vairākus gadus aktīvi apmeklējis Žaņa Sūniņa vadīto studiju un konsultācijas. Studijās apguvis tēlotājmākslas pamatus. Dažus gadus vēlāk Andris Biezbārdis iepazinies ar māksliniekiem Jēkabu Spriņģi un Romi Bēmu. Šie dižgari jaunajam māksliniekam devuši milzīgu ieguldījumu mākslinieciskajā izaugsmē[5]:

“[Romis] Bēms izpratnei par mākslu daudz deva, nesaudzīgi nolasīja morāli, nepaijāja pa galviņu – labs darbs! Riktīgi, konkrēti katru darbu izķidāja.”

Andris Biezbārdis, Roma Bēma ietekmē gleznojis akvareļus. Vēlāk izpaudies arī kolāžu veidošanas mākslā. Lai pilnveidotu profesionālismu, Andris Biezbārdis regulāri apmeklējis mākslas izstādes, kļuvis par kaismīgu mākslas nozares grāmatu kolekcionētāju, pats studējis visu pieejamo literatūru.

Pirmā izstāde 1980. gadā – jauno mākslinieku akvareļu izstāde Rīgā, Arhitektu namā. Divus gadus vēlāk autodidaktiskā mākslinieka darbi izlikti jau 4 izstādēs, tai skaitā ārpus Latvijas. 1988. gadā kļuvis par Latvijas Mākslinieku savienības biedru. Par to, cik Andrim Biezbārdim grūti nācies izcīnīt “vietu zem saules” mākslinieku sabiedrībā, raksta Guna Millersone[6]:

“Par tiem apvāršņiem un vēl mazpilsētā... Nu viegli nav, goda vārds! [19]80. gadu sākumā Andris [Biezbārdis] jau bija sācis piedalīties un izturējis republikas akvareļu izstāžu žūriju sietus, kas bija īpaši bargi mākslā neskolotiem censoņiem un, ak kungs, cik grūti tādiem vēl [19]80. gadu beigās bija kļūt par ilgotās Mākslinieku savienības biedriem! Iespējams, te Andrim [Biezbārdim] noderēja [Roma] Bēma kunga aizmugure. Bet kā tad mazpilsētā? Ja Andris būtu reālists, tad mākslinieka gaitu sākums morāli viņam būtu bijis daudz vieglāks. Nu kas tad tā par bildi ar fabriku un vecu šķūņu “krodām”, telefonu stabiem, vadiem un visādiem mudžekļiem, un vēl tas tumšais kolorīts (pat dažs labs Talsu mākslinieks – sarkanu magoņu gleznotājs – viņu sauca par dullo Dauku un pārāk labu mākslas grāmatu šķirstītāju)!”

1990. gadā Andris Biezbārdis izveidojis savu pirmo personālizstādi Rīgā, Zinību namā. Deviņdesmitajos gados pievērsies arī eļļas glezniecībai, mēdzis papildināt darbus ar dažādu materiālu elementiem, pārvēršot divdimensiju plakni trīsdimensionālā. Veidojis popārta un zemes mākslas objektus un instalācijas. 1997. gadā guvis atzinību Baltijas akvareļu trienālē. Līdz 2010. gadam Andris Biezbārdis izveidojis jau 11 personālizstādes. Daudzus darbus veidojis, iespaidojoties no ceļojumiem. Ceļojumos redzētās ainavas iemūžinājis fotoaparātā. Par savu vienpadsmito personālizstādi “Ceļinieka piezīmes” Andris Biezbārdis stāsta[7]:

"Vai tad mūsu dzīve nav ceļojums? Ne jau es viens nostaigāju garus ceļa gabalus – savā dzīvoklī, pa šoseju līdz darbam Veģu pansionātā un atpakaļ, tepat pilsētā. Pēdējā laikā daudz esmu bijis arī ārzemēs, gan ar Talsu Krūmu grupas svētību, gan arī atsevišķi, viens. Būt ceļiniekam, tas man laikam jau ir iegājis asinīs. Daudz tā esmu redzējis. [..] Manas gleznas par ceļojumiem nav dienasgrāmata, bet drīzāk pārdomas par redzēto un izjusto.”

2012. gadā Andra Biezbārža triptihs akvareļa tehnikā “Garāmgājēji” izturējis sīvu konkurenci starptautiskas izstādes “Baltijas tilti” atlasē. Veidotie akvareļi novietoti blakus ļoti ievērojama lietuviešu akvarelista Vidmanta Zareka (dzimis 1962. gadā) darbam, par ko talsiniekam liels pagodinājums. 2015. gada sākumā Talsu novada muzejā bija apskatāma Andra Biezbārža darbu izstāde "Apvāršņi un horizonti”; veltīta savai 65 gadu jubilejai. Izstādē pārsvarā bija apkūkojami eļļas tehnikā veidotās gleznas. Par izstādes eksponātiem stāsta pats jubilārs[8]:

“Šeit redzamie darbi galvenokārt tapuši 2013. un 2014. gadā, izņemot kādus četrus, kas uzgleznoti agrāk. Kā jau liecina izstādes nosaukums, vairākas gleznas tapušas ceļojumu iespaidā. Esmu daudz pabraukājis pēdējos gados pa Eiropu un centies būt ievērojamos kultūras centros, kuros var redzēt mākslu, sakoncentrētu zelta fondos. Tas man ir devis sava veida ierosmi savam turpmākajam darbam – meklēt, pierādīt vispirms pašam sev, ka es varu. Tomēr pamazām meklēju atkal citus izteiksmes līdzekļus, formas, kā sevi apliecināt. [..] Turpināšu sevi lauzt, bet tas man mākslā nav pašmērķis. Nebaidos kļūdīties.”

Līdz mūsdienām neatlaidīgā mākslinieka darbi eksponēti Krievijā, Dānijā, Azerbaidžānā, Vācijā, Francijā, Nīderlandē, Zviedrijā, Igaunijā, Lietuvā, Čehijā, Baltkrievijā, Beļģijā, Turcijā, Itālijā, Albānijā. Andris Biezbārdis ir Talsu Krūmu grupas pamatkodolā. Kopā ar Krūmu grupas dalībniekiem veido objektus un instalācijas, piedalās izstādēs, iesaistās akcijās Latvijā un ārzemēs. Andris Biezbārdis bijis Talsu mākslas skolas pedagogs (no 1996. gada līdz 2000. gadu sākumam) un Talsu rajona bērnu un jauniešu centra zīmēšanas studijas pasniedzējs. Kopš 1989. gada strādā valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” filiālē “Veģi” par pedagogu. Par bērniem pansionātā stāsta[9]:

“Daļai no viņiem ir dabas dots talants. Tādu bērnu darbus esmu pamatīgi pētījis. Caur zīmējumu mēģinu izprast viņu pasaules uztveri, savdabīgu pasaules spoguli. Man patīk, kā viņiem ir uzvilktas zīmējuma formas, līnijas.”

Pedagogs vairākos audzēkņos saskatījis apbrīnojamu mākslinieka talantu, tādēļ eksponējis viņu darbus reģionāla un nacionāla līmeņa izstādēs. 2016. gadā Andra Biezbārža neatlaidīgais, nesavtīgais un ilggadīgais darbs pansionātā tika pamanīts un novērtēts ikgadējā apbalvošanas ceremonijā “Latvijas lepnums”, kurā tiek apbalvoti 10 Latvijas cilvēki, ar kuriem varam lepoties. Novadnieks par mūža ieguldījumu saņēma balvu – Zelta ābeli - un nomināciju “Latvijas lepnums”. Ina Strazdiņa pieteikumā “Latvijas lepnuma” balvai par mākslinieku sacījusi[10]: 

“Skolotājs ar lielo burtu. Skolotājs, kurš savus audzēkņus nekad neredzēs iestājamies labās augstskolās, kļūstam bagātus un veiksmīgus. Apbrīnojami pacietīgs, dziļš un mierīgs. Tāds, kurš ilgus gadus dara savu darbu klusumā, pretī negaidot neko.”

Ieva Štāle laikrakstā “Diena” par “Latvijas Lepnums” balvas ieguvēju Andri Biezbārdi raksta[11]:

“Jau daudzus gadus Andris Biezbārdis ceļas agri no rīta, lai pagūtu uz pirmo autobusu, kas viņu aizved uz Valsts sociālās aprūpes centra. Kurzeme filiāli Veģi. Andrim te ir klase, telpa ar lieliem, gaišiem logiem, pilna ar krāsām, krītiņiem, zīmuļiem, papīriem. Vidū garš galds, pie kura katru dienu sēž ar smagu garīgu atpalicību sirgstoši cilvēki, lielākoties bērni un jaunieši. Viņi Andri iesaukuši par Mākslinieku un ļoti gaida. Pie Andra nāk Diāna, Ričiņš, Koļa, Natālija, Gitiņa un citi. Biežāk viņi klusē vai arī kā putni sajūsmu vai apbēdinājumu pauž apaļām, garām skaņām. “Pansionāta iemītnieku mūžs smago slimību dēļ parasti nav ilgs – tā ir skarba patiesība, bet tie, kuri saviem spēkiem varējuši atnākt uz Andra Biezbārža klasi, vai tie, pie kuriem ar krītiņu sauju Andris atnācis pats, ir redzējuši eņģeli. Skaidras, dziļas gaismas apveltītu cilvēku šajā dzīves ceļā,” raksta Strazdiņa; viņa turpina: “Vairākkārt esmu viņam vaicājusi, kāpēc viņš dara šo emocionāli un nereti arī fiziski smago darbu, bet Andris allaž pieticīgi klusējis un sacījis, ka tas var palīdzēt pansionāta iemītniekiem. Ka viņš te gluži vienkārši ir vajadzīgs.”

Talsu novada Kultūras darbinieku dienā 2017. gada 17. februārī gleznotāju Andri Biezbārdi sveic, saņemot vienu no piecām ik gadus piešķirtajām nominācijām kultūras darbā – “Gada kultūras lepnums”. Andris Biezbārdis[12]:

"Krāsu izjūta man ir iedzimta! Galvenais ir uzbūvēt telpu, uzlādēt darbu gan ar krāsu, gan formu, lai varētu just smagāku enerģiju iekšā. Arī citu autoru darbos redzu to nervu, kas kutina. Nevaru konkrēti pateikt, kas tas ir.”

Par Andri Biezbārdi kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Lita Zandberga

Talsu Galvenā bibliotēka

2019

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta