Literāta Kārļa Birznieka, rakstnieces Birznieku Latiņas un grāmatu tirgotāja Jura Birznieka māsa. Dzimusi Zemītes Noņās.
Bijusi grāmatu izplatītāja Sabilē. Pierakstījusi aforismus. Viens no pierakstītajiem: „Greizsirdība ir asas, tukšas sāpes, kas pārvērš visdaiļāko dvēseli par tuksnesi, dadžu un ērkšķu zemi”.
Žurnāla „Karogs” 1998. gada 11. burtnīcā Aivara Jansona rakstā „Šie vienreizējie Birznieki” lasāms:
„Otras tādas ģimenes latviešu kultūras vēsturē nav. Tie ir divi brāļi Birznieki un divas māsas: Kārlis (1859 – 1951), Latiņa ( 1864 – 1951), Juris (1871 – 1950) un Sofija ( 1876 – 1956), kuri strādājuši lauku darbus, kā arī darbojušies literatūrā. Neviens nav bijis precējies. Vecākais ģimenē – Kārlis gājis vienīgi privātstundās pie Zemītes mācītāja. Māsas mācījušās gan vietējā pamatskolā, gan Tukuma (Latiņa) un Kandavas (Sofija) meiteņu skolā. Juris beidzis Irlavas skolotāju semināru un Kandavā atvēris grāmatu veikalu. Tas vēl Otrā pasaules kara gados darbojās vecā tirgus laukuma lejasgalā pie Sabiles ielas”.
Māsas ierosināta, Sofija jau agrā bērnībā sāk dzejot – viņa tolaik ir tikko piecpadsmit gadus veca. No 1900. gada viņas dzejoļi iespiesti periodiskajos izdevumos „Mājas Viesa Mēnešraksts”, „Austrums” „Latvija” un citos. Izdoti dzejoļu krājumi „Dzejas” un „Saule un sirds” (1920) un luga „Dzīvībai”. Rakstījusi arī prozu. Organizējusi teātra izrādes Kandavas Sadraudzīgā biedrībā un pati spēlējusi galvenās sieviešu lomas. Mācījusi vācu valodu brāļa Jura nodibinātajā divgadīgajā privātskolā Kandavā. 1934. gada 8. jūlijā notikušajiem Kandavas novada I Dziesmu svētkiem komponists Jēkabs Graubiņš sakomponējis dziesmu ar Sofijas Birznieces vārdiem „Ak, tu tavu lielu birzi”, kuru koris atskaņojis svētku laikā.
1926. gadā izdotajā Alberta Prandes grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” ir iekļauta arī informācija par Birznieku Sofiju:
“Šī īstā, dziļā un sirsnīgā liriķe maz ievērota un aplūkota. Viņa dzejojusi visvairāk “M. Viesī” un “Mēnešrakstā”, bet daudz dzejoļu izkaisīti arī “Austrumā”, “Apskatā”, “Latvijā”, “Rīta Skaņās”, “Saimnieču un zelteņu kalendārā”, “Staros”, “Latvijas Vēstnesī” un citur. Grāmatā iznācis tikai neliels krājumiņš dzejnieces darbības pirmlaikā, pārējie dzejoļi izmētāti pa laikrakstiem. Birznieku Sofijas dzejā ir daudz klusu nojautu, daudz dziļu dvēseles pārdzīvojumu, brīnišķi spirgta dabas izjūta, jaukas idilles, smagas sāpes par mocīto tautu. Sievietes tēls viņa dzejā ir aizlūdzošā, upurēt spējīgā Svētā. (..)Smalki ir Birznieku Sofijas nedaudzie prozas gabaliņi: “Kvēle” (“M. V. Mēnešr.” 1905.), “Bajadera” (“J. Latvijas Avīze”, 1911.) u. c. Mazāk izdevusies drāma “Dzīvībai” (1922.)”.
Iepriekš minētajā grāmatā “Latviešu rakstniecība portrejās” lasāms:
“Šī dziļā un sirsnīgā liriķe maz ievērota un aplūkota. (..)Birznieku Sofijas dzejā ir daudz klusu nojautu, dziļu dvēseles pārdzīvojumu, brīnišķi spirgta dabas izjūta, sāpes par mocīto tautu. Sievietes tēls viņas dzejā ir aizlūdzošā, svētošā, upurēt spējīgā Svētā; šur tur parādās kaisli dedzīgā mocošā Zalome, bet tūdaļ tā pārvēršas nozēlojošā Magdalēnā. Smalki ir Birznieku Sofijas nedaudzie prozas gabali.”
Latiņa un Sofija dzīvoja dzimtajās mājās Ņoņās līdz pat mūža galam. Viņām bija plaša personiskā bibliotēka, plaša sarakste ar ļoti daudziem rakstniekiem. Abas vecās sievietes mūža nogalē kolhozā strādāt nevarēja, jo abām bija slikta redze. Pēc apkārtējo liecībām, viņas dzīvoja pusbadā, pie kam ļoti bieži tika apzagtas – ne reizi vien abām tika nozagti mājlopi...
Birznieku plašā bibliotēka un arhīvs nenonāca nevienā muzejā – tas tika vienkārši sadedzināts un izpostīts.
Mirusi 1956. gada 16. jūlijā. Apglabāta blakus māsai un brāļiem Pavārkalna kapos[1].
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2025
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
