Bērtulis Blumbahs

(Lībagi / Laidze)

       (1857. gada 9. aprīlis  –  1895. gada 25. janvāris)

skolotājs, dzejnieks

Dzimis Lībagu “Beltēs”, mājas saimnieku Katrīnes un Friča ģimenē. Mācījies Stendes pamatskolā un Talsu apriņķa skolā, vēlāk Irlavas skolotāju seminārā. Pēc skolotāja tiesību saņemšanas B. Blumbahs trīs gadus nostrādā par skolotāja palīgu Laidzes pamatskolā, kamēr dabūjis skolotāja vietu Strazdes pamatskolā.  Strazdē gan viņš nav sācis strādāt, jo iecerētā līgava, Nurmuižas pagasta Buļnieku saimnieka meita Marija Buļniece atsūtījusi atpakaļ saderināšanās gredzenu. Buļnieces Marijas izvēle kritusi uz Frici Rasmani, Pastendes Dravnieku saimnieka dēlu. Tas jauno skolotāju tik dziļi satriecis, ka viņš zaudējis garīgo līdzsvaru, ko vēl vairāk iedragājusi mīļā tēva nāve. Pēc ārstēšanās Jelgavā veselība uzlabojusies un Bērtulis atgriezies mājās. Meklējot dvēseles līdzsvaru jaunais skolotājs iesaistījies baptistu draudzē, tad pieņēmis skolotāja vietu Ventspils baptistu skolā.

Rakstījis dzeju. Pirmie dzejoļi publicēti laikrakstā “Latviešu Avīzes” 1880. gada 31. decembrī un1981. gada 12. janvārī.  Dzeja  publicēta pirmajos žurnāla „Austrums” gadagājumos; 1884. gadā Ventspilī iznācis Bērtuļa Blumbaha pirmais dzejoļu krājums „Līgas vēsts” (1884). Enciklopēdiskajā izdevumā “Latviešu rakstniecība biogrāfijās “ (R., Zinātne, 2003) lasāms, ka krājumā iekļautie teksti ir “izmisuma, sāpju un traģisma pilna mīlas dzeja”. Ar šo dzejoļu krājumu Bērtulis palicis latviešu literatūras vēsturē kā pirmais Talsu novada dzejnieks, kuram iznākusi grāmata.

Jau nākamajā (1885) gadā iznāk otra Blumbaha dzeju grāmata – reliģiska satura – „Dvēseles balss” un vēl vienu gadu vēlāk (1885) žurnāla “Rota” 25. numurā publicēts Bērtuļa Blumbaha, kā rakstīts iepriekš minētajā enciklopēdiskajā izdevumā “Latviešu rakstnieki biogrāfijās, “mākslinieciski neizstrādāts” “Oriģinālstāsts”.

Par tālāko Bērtuļa Blumbaha likteni lasāms Zigurda Kalmaņa grāmatā „Vējš pāri Lībagiem:

„Jaunā skolotāja un dzejnieka dzīves noslēgums ir traģisks. Visus savus manuskriptus viņš sadedzinājis, tāpēc saglabājušies tikai tie dzejoļi, kas publicēti. Skolotāja Ismēne Grundule atstājusi nostāstus par pēdējām B. Blumbaha dzīves dienām. No nostāstiem secināms, ka Bērtulis Blumbahs bijis arī ērģelnieks pie mācītāja Vībeka (luterāņu baznīcas vācu draudzes mācītājs) Talsu baznīcā. Varbūt tas ir galvenais iemesls, kādēļ mācītājs 1894. gada mirušo reģistros atzīmējis, ka Beltu saimnieks Bērtulis Blumbahs miris no diloņa. Tādēļ arī pirmais Talsu novada dzejnieks apbedīts Lībagu Slaparu kapsētā aptuveni divdesmit metrus no kapsētas austrumu stūra. Iezīmēta kapu kopiņa nav saglabājusies, jo 1943. gadā, ciemojoties Beltēs pie Bērtuļa jaunākā brāļa, novada vēstures pētnieks Kārlis Vadziņš-Vācietis vairs nav varējis noskaidrot ne apbedīšanas gadu, ne konkrētu vietu. Kārlis Vadziņš-Vācietis uzrakstījis rakstu „Pirmā Talsu dzejnieka piemiņai”, kas publicēts laikrakstā „Talsu Balss” 1935. gada 4. janvāra numurā. Ismēne Grundule raksta: „Skaistā Buļnieku Marija bija salauzusi pagājušajā Māras tirgū ērģelnieka dāvināto pēperkoka sirdi, apprecēdamās ar bagāto, paveco Talsmuižas nomnieku Rasmani. Ērģelnieks baznīcā spēlējis tik skumji, ka vecākās kāzinieces sākušas raudāt. Mācītājs Vībeks laulību ceremonija slaikā sūtījis ērģeļu luktā pērminderi, lai atgādina, ka jāspēlē nevis bēru, bet kāzu mūzika. Taisni Māras vakarā Talsmuižā gatavojās svinēt atkāzas. Jaunais pāris atnāca apskatīties tirgu, bet pēc tam uzgāja augšā muižnieku viesnīcā, kur bija arī arendatoru (nomnieku) gals. Pa tirgu klejoja arī nelaimīgais ērģelnieks, ieraugot Mariju stāvam pie viesnīcas loga. Tieši zem loga bija ierīkots karuselis. Lai labāk redzētu, ērģelnieks sēdās uz karuseļa zirdziņa un griežas apkārt. Gluži kā saulespuķe, kas visu laiku vērš galvu pret sauli, viņš visu laiku grieza galvu pret logu ar mīļoto Mariju. Arī viņa ieraudzīja dīvaino karuseļa jātnieku, kurš bija ievērojami garāks par citiem. Noliegtās mīlestības jūtas uzbangoja, un Marija vedināja vīru mājās. Naktī no Talsmuižas pāri Vilkmuižas ezeram skanēja deju mūzika, bet vientuļais ērģelnieks staigāja gar ezera krastu. Nākamajā rītā uz ezermalas lielā akmens bija nolikti ērģelnieka svārki un dzejoļu burtnīca. Pēdējā dzejoļa rinda vēstīja: „Kā brūtes gulta nu man zārks!” Pašu jauno un apdāvināto ērģelnieku un dzejnieku atrada ezera dzelmē. Ar savu likteni un dzeju viņš apliecināja, ka ir sentimentālisma (Esenberģu Jānis, Vensku Edvards u. c.) bērns. [1]

Pēc nostāstiem – likti lietā visi līdzekļi, lai Beltu saimnieku dēlu, dzejnieku Blumbahu guldītu svētītā zemē. Ieraksts Talsu evaņģēliski  luteriskās Draudzes mirušo reģistrā: „1895. gada 25. janvārī pulksten vienpadsmitos vakarā Lībagu Beltēs miris Bērtulis Blumbahs, glabāts 29. janvārī – neprecējies, no diloņa, bijis ārprātīgs, 37 gadi.”

Kārlis Vadziņš-Vācietis laikrakstā “Talsu Balss” 1935. gada 4. janvāra numurā publicējis rakstu “Pirmā Talsu dzejnieka piemiņai" , kur izlasāms:

“dzejnieks Bērtulis Blumbahs ir pilnīgi aizmirsts. Viņa vārds reti kur vairs atrodams. Plaši pazīstams tas nekad nav bijis. Viņa nopelni nav tik lieli, lai to nostādītu kādā sevišķi redzamā vietā, lai to minētu blakus citiem ievērojamiem darbiniekiem latvju rakstniecības laukā. Tomēr tik daudz viņš ir pelnījis, lai to pavisam neaizmirstu. Vismaz mums, talsiniekiem, viņu vajadzētu atcerēties kā mūsu novada pirmo dzejnieku. [2]

Dzejnieks Bērtulis Blumbahs apglabāts Lībagu Slaparu kapsētā.