Ģertrūde fon den Brinkena

(Sabile)

(1892.gada 18. aprīlis – 1982. gada 17. novembris)

dzejniece, prozaiķe

Dzimusi Briņķpedvālē Sabiles apkaimē muižas īpašnieka ģimenē, tur pavadīta bērnība līdz 1902. gadam.

1902. gadā ģimene pārceļas uz Jelgavu, kur Ģertrūde iegūst izglītību un vēlāk strādā par skolotāju[1].

Sākoties pirmajam pasaules karam, viņa Bērzainē pie Cēsīm strādā par medicīnas māsu kara hospitālī[2].

No 1915. gada līdz 1925. gadam kopā ar māti, māsu un māsas meitu dzīvo Tukumā (ārsta Bilova mājā Lielā ielā Nr. 31; tagad – 28).  Ģertrūdes māte ir Luīze fon den Brinkena (dzimusi fon Bistrama (1865 – 1932),  māsa Margarēte fon Tranzē – Rozeneka (1890 – 1970) un māsas meita Aliksa (1917 – 1982) – viņas arī apbedītas Tukuma pilsētas Vācu kapsētā.

Talsu novada muzeja speciāliste Gita Japiņa rakstā „Ievērojamās novadnieces 120. dzimšanas dienai’’ raksta:

„Pēc kara un juku laikiem viņa bija medicīnas māsa amerikāņu Sarkanajā Krustā, vēlāk – angļu valodas skolotāja. 1911. gadā Rīgā iznāca Ģertrūdes fon den Brinkenas dzejas krājums „Kas nepazīst tumsu”. Viņai bija tikai deviņpadsmit gadu. Rīgā viņa iepazinās un apprecējās ar austriešu profesoru Valteru Šmidu – Kovarciku. Jaunā ģimene pārcēlās uz Tartu, kur V. Šmids – Kovarciks bija filoloģijas profesors universitātē[3]. ‘’

1927. gadā ģimene aizbrauc uz Vāciju, kur dažādās apmešanās vietās dzīvojusi visu tālāko mūža laiku. Dzejniece mirusi Rēgensburgā Vācijā. Ģertrūdei fon den Brinkenai ir trīs bērni: Vīlans, Ilze Rozvita un Volfdītrihs .

Viņai iznākuši 12 dzeju krājumi, divas lugas, seši romāni, seši stāsti un noveļu krājumi. Pirmo dzeju grāmatu Brinkena izdod 19 gadu vecumā. Kopš 1937. gadā regulāri nākuši klajā viņas romāni par Baltiju. Pēdējā romānā „Naktis” (1981) attēlots laiks no 1924. gadam līdz 1944. gadam Kurzemē un baltvāciešu pārdzīvotais šajos laikmetu griežos.

1996. gada 10. jūnijā Briņķu Pedvālē, kas atrodas Pedvāles Brīvdabas muzeja teritorijā, ievērojamajai novadniecei atklāja piemiņas zīmi granītā. Plašāku rakstu par dzejnieci un rakstnieci Ģertrūdi fon der Brinkenu, par viņas dzīvi, darbu, apbalvojumiem un radiniekiem izlasāms žurnālistes Ilzes Kārkluvalkas rakstā „Visu mūžu sāpēja zaudētās dzimtenes izjūta”[4] .

Ģertrūdei fon der Brinkenai atklāta piemiņas plāksne arī pie nama Tukumā, Lielajā ielā Nr. 20 (2012. gadā), kurā literāte dzīvojusi.

Lai gan tālu prom no dzimtenes, dzejniece bijusi saistīta ar Tukumu visu mūžu, jo tur palika viņas māte Luīze fon den Brinkena, māsa Margarēta un tās meita Aliksa. Atzīmējot dzejnieces 120. dzimšanas dienu, Tukuma Durbes pilī notika dzejas izlases „Kad mājās nāc” (Tukuma muzeja izdevums) atvēršanas svētki. Šī ir pirmā latviski pārtulkotā Ģ. Fon der Brinkenas dzeju grāmata; teksts paralēli vācu un latviešu valodās. Atmiņu sarīkojumā piedalījās jaunākais no dzejnieces bērniem – Volfdītrihs Šmids – Kovarciks[5].

Tikpat aizkustinoši ir izlasīt dzejoļus, veltītus Kurzemei, bērnības laikam un zaudētai dzimtenei, kas ievietoti grāmatā „Kad mājās nāc”. Tie lasāmi gan vācu, gan latviešu valodās[6].

Par Ģertrūdi fon der Brinkenu izlasāms arī enciklopēdiskajā izdevumā „Talsu novads” (Talsu un Tukuma studentu biedrības izdevums 1935 – 1937), kur norādīts, ka dažas viņas balādes latviskojusi Marta Grimma un tās izlasāmas žurnāla „Zeltene” 1929. gada 2. un 1930. gada 12. numurā.

Mirusi Vācijā, Rēgensburgā.

Par Ģertrūdi fon den Brinkenu kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Sanita Balode

Talsu Galvenā bibliotēka

2022

Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta