komponists un
mūzikas kritiķis. 1935. gads Apbalvots ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni
Avotos minēts arī kā
Ernests Brusubārdis.
Dzimis Ārlavas Anužos
lauksaimnieku ģimenē. Tēvs Reinis Brusubārda
un mamma Sofija Liene (dzimusi Karlovica). Ģimenē ir meita Marija un
dēls Ernests. Ernests Brusubārda ir precējies
ar Ernu, ģimenē piedzimst dēls Ernests, vēlāk dvīnīši Lidija un Jānis. Brusubārdu
dzimtā jau ceturtajā paaudzē dēliem dod vārdu Ernests. Visi dzimtas Ernesti ir
saistīti ar mūziku kā mūziķi vai diriģenti.
Mācās Talsu pilsētas
skolā.
Vecāku atbalstīts, izkopj
un attīsta muzikālās intereses. Mūziku Ernests Brusubārda sāk mācīties pie
skolotāja Bērzkalna Talsos.
1909. gadā Ernests
Brusubārda uzsāk mūzikas vērtētāja karjeru “Baltijas Vēstnesī”, savu darbu šajā
laikrakstā beidz ap sešdesmitajiem gadiem. Laikā pirms Pirmā pasaules kara
kritiķis raksta vēl laikrakstā “Latvija”, bet kopš 1919. gada kritiku publicē
laikrakstā “Jaunākās Ziņas” (1919-1940). Ernests Brusubārda darbojas Nacionālās
operas direkcijā, Latvijas mākslas aģentūrā, aktīvi darbojas kā mūzikas
kritiķis. Esot emigrācijā, kritiku raksta latviešu laikrakstā “Laiks”. Kritiķis
raksta recenzijas par simfoniskiem koncertiem Rīgā, Jūrmalā, par ārzemju viesu
uzstāšanos, par lielajiem koru notikumiem.
Maskavā iesāk studēt
medicīnu, bet drīz tās pārtrauc. Laikā no 1910. līdz 1916. gadam studē
Pēterburgas konservatorijā, kur apguvis vijoles spēli un arī prasmi spēlēt
ērģeles.
Beidzot konservatoriju, Ernests
Brusubārda ienāk Latvijas kultūras dzīvē – pulcina ap sevi dziedātājus un ir
lielā Latvijas jauktā kora diriģents, raksta kritiku un strādā dažādos amatos
kultūras dzīvē 20., 30. gadu Rīgā.
Nodibina savu jaukto
kori, kas sākumā darbojas kā “Jaunāko Ziņu” koris un atrodas tāda paša
nosaukuma avīzes izdevēju Benjamiņa ģimenes labvēlības ietekmē. Vēlāk koris
maina nosaukumu uz “Brusubārda koris”, kas apvieno 70-80 dziedātājus. Koris
galvenokārt izpilda latviešu komponistu klasiskās dziesmas.
1930. gadā oktobrī
Ernests Brusubārda nonāk konfliktā ar tenoru Marisu Vētru. Kritiķis žurnālā
“Jaunākās Ziņas ” publicē, pēc Marisa Vētras domām, nepatiesas ziņas par
neveiksmīgo uzstāšanos operā “Jevgeņijs Oņegins”. Ernests Brusubārda par tenora
neveiksmi raksta: [1]
“Kad Vētra pēc kakla
operācijas vakar atkal uzstājās Nacionālajā Operā, ar dziedātāju notika mazs
starpgadījums, izpildot Ļenska partiju operā “Jevgeņijs Oņegins”. Larinas
balles skatā Vētram nelaimējās paņemt kādu augstāku noti, kas izsauca neveiklu
situāciju. Dziedātājs par to tā sašuta, ka negribēja vairs Ļenska lomu tālāk
dziedāt un pieprasīja, lai dueta skatā uzstājas cits tenors. Pēc ilgāka strīda
Prandem beidzot izdevās Vētru piespiest pildīt savu pienākumu līdz galam, un
pēc garāka starpbrīža izrāde turpinājās.”
Mariss Vētra šo stāstu
interpretē citādi. Tenoram nesen ir veikta kakla operāciju un tās dēļ ir grūti
izdziedāt augstās notis. Mariss Vētra operas direktoram lūdzis, lai pieprasa
raksta atsaukumu, taču direktors to nav darījis.
Tenors netic, ka Ernests
Brusubārda rakstu publicējis labprātīgi, jo kritiķis ir pārāk labs cilvēks un
pilns sirsnīgas sajūsmas par mūziku un māksliniekiem. “Jaunākās Ziņas” ir
kritiķa ienākuma avots, un jāuzklausa augstāk stāvoša redaktora vēlēšanās.
Liktenīgā skaidrošanās
starp tenoru un kritiķi notiek 1930. gada 22. oktobrī, kad abi ierodas uz
operu. Pēc izrādes beigām Ernests Brusubārda dodas uz aizkulisēm, lai apsveiktu
un parunātos ar māksliniekiem, uz turieni dodas arī Mariss Vētra. Kritiķis
vēlas ar tenoru sasveicināties un sniedz roku, bet Vētra pieprasa paskaidrojumu
par rakstu. Ernests Brusubārda atbild, ka viņam neesot nekā, ko paskaidrot.
Kritiķis jau dodas prom, bet tenors kritiķi panāk un iesit pāris pļauku.
Sitieni ir pietiekami spēcīgi, lai kritiķa brilles aizlidotu pa gaisu. Kautiņa
dalībniekus izšķir operas ugunsdzēsēji.
Trīsdesmito gadu beigās
kritiķis kopā ar sievu Ernu atgriežas Anužos un pārņem Ārlavas kora vadību. Ārlavas
korī ir 50 dalībnieki, kuri uz mēģinājumiem nāk un brauc no tuvākas un tālākas
apkaimes. Diriģenta personība un talants nodrošina korim arvien lielākus
panākumus un daudzus koncertus. Daudzi kora dalībnieki atceras diriģenta
Ernesta Brusubārdas personības iekšējo pievilcību. Tā bija spēja būt reizē
izprotošam, taču reizē arī būt stingram un prasīgam.
1944. gadā emigrē uz
Vāciju un mitinās Altgarges nometnē. Tiklīdz kara troksnis ir norimis, nometnē darbību
atsāk Ernesta Brusubārdas koris. 1945. gada 31. oktobrī tiek rīkots Ticības
atjaunošanas svētku koncerts. Pēc šiem koncertiem notiek vēl virkne uzstāšanās
gan tautiešiem nometnē, gan amerikāņu karavīriem un vācu publikai.
Vēlāk Ernests Brusubārda
pārceļas uz Ameriku, Milvokiem. Svešumā diriģentam jāsāk viss no jauna. Diriģents
atjauno kora darbību ASV. Korī piesakās
76 dziedātāji, jaunajā sastāvā pirmo reizi dzied 1952. gadā Latvijas valsts
dibināšanas svētku dievkalpojumā. Tiek saglabātas tradīcijas, tiek rīkoti
gadskārtējie koncerti, koris piedalās Dziesmu svētkos Kanādā, Amerikas
Savienotajās Valstīs, Vācijā, Gotlandē, Zviedrijā, un kora diriģents ir vairāku
šo svētku virsdiriģents. ASV komponists turpina cītīgi komponēt skaņdarbus.
Ernesta Brusubārdas jaundarbu mape kļuvusi krietni bieza – trimdas laikā rada
vairāk kā simts jaundarbus (solo dziesmas, kompozīcijas klavierēm, vijolei un
stīgu ansamblim).
Brusubārdas kori apvieno
ar citu Amerikas latviešu kori “Dzimtene” (diriģents Gunārs Blaumanis).
Jauktais koris iegūst jaunu nosaukumu “Apvienotais Ernesta Brusubārdas
Dzimtenes koris”[2]. Kora nosaukums dažādos materiālos atšķiras. Koris piedalās
dziesmu svētkos Kanādā, Amerikā, Zviedrijā un Vācijā. Ernests Brusubārda ir
vairāku šo svētku virsdiriģents. 1965. gadā pēdējo reizi diriģents iznāk sava
kora priekšā, lai atvadītos. Turpmākos gadus kori vada dēls Ernests.
Dēls Ernests par tēvu
stāsta: [3]
“Repertuāra izvēlē tēvs
ir tradicionāls. Tā ir klasiskā kora mūzika, galvenokārt latviešu kora mūzikas
zelta fonds – J. Vītols,
E. Dārziņš, J. Zālītis, Jurjāns un citi, ko tēvs izvēlās darbam ar
kori. Pret novitātēm viņš atturīgs.”
1968. gadā 23. aprīlī,
pēc ilglaicīgas uzturēšanās kādā ASV slimnīcā, 88 gadu vecumā Ernests
Brusubārda mirst.
Anužu mājās, kur bērnību
pavada Ernests Brusubārda, 1990. gadā tiek atvērta piemiņas plāksne mūzikas
kritiķim un vienam no labākajiem Rīgas koru vadītājiem, diriģentam Ernestam Brusubārdim. Idejas autore un
plāksnes izveidotāja ir Valda Malēja (1927. gada 19. jūlijs - 2004. gada 2.
marts). Anužu mājās vēl atrodas istaba, kurā ir materiāli par Ernestu Brusubārdu,
bet iecere ir daudz vērienīgāka – parādīt arī citus novadniekus, kuru devums ir
nozīmīgs Latvijas kultūrai. Lubes bibliotēka mūsdienās sadarbībā ar nevalstisko
biedrību “Uz augšu”, piesaistot projektu līdzekļus, izveido Lubes pagasta
novadnieku Ernesta Brusbārdas, Valdas Malējas, Ainas Zemdegas piemiņas istabu.
Regulāri tiek iekārtotas dažādas interesantas izstādes.[4]
[1] Bernāts, A. Kamēr profāni pavēl mākslas dzīves
vadītājiem..." Operas leģenda Mariss Vētra un skandāls, kas satricināja
Rīgas kultūras aprindas// Raksts pieejams: https://jauns.lv/raksts/sievietem/303560-kamer-profani-pavel-makslas-dzives-vaditajiem-operas-legenda-mariss-vetra-un-skandals-kas-satricinaja-rigas-kulturas-aprindas
[2] Milvoku Apvienotais
Brusubārdas
Dzimtenes koris // Latviešu dziesmu un deju svētku
fonds. Pieejams: https://www.latviansongfestfund.com/milvoku-apvienotais-brusubardas-dzimtenes-koris/
[3] Malēja, V. Noliegtie ir augšāmcēlušies // Talsu
Vēstis Nr.78 (1990, 30.jūn.), 1.,3.lpp.
[4] Lubes bibliotēka //
Pieejams: https://talsi.lv/iedzivotajiem/kultura/kulturas-iestades/bibliotekas/lubes-biblioteka/
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Elza Āboliņa
Talsu Galvenā
bibliotēka
2020
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta