Marta Dakne

 (Lībagi/Roja/

Vandzene)

(1900. gada 8. novembris -1977. gada 28. septembris)

dzejniece

Martas Daknes literārais pseidonīms līdz 1940. gadam bijis Guna. Īsu laiku četrdesmitajos gados viņa paralēli izmantojusi arī pseidonīmu Māra Dzelde. Pēckara gados dažus dzejoļus nosūtījusi “Karoga” redakcijai ar Māras Apares parakstu, taču tie netika publicēti.[1]

Marta Dakne dzimusi Talsu apriņķa Nogales pagasta Kaltenes ciema “Pindaros” kā otrais bērns kapteiņa Bērtuļa un Margrietas Štālu ģimenē. Martas Daknes vectēvs Jānis Štāls bijis viens no kuģniecības pionieriem Kurzemes jūrmalā, bet vecāmāte Anna, Jāņa sieva, nākusi no citas Kaltenes kuģinieku dzimtas – Bertliņiem, savukārt māte Margrieta - no Uguņciema kuģiniekiem Pūliņiem.[2]

Beigusi pagastskolu un Ventspils komercskolu, bijusi skolotāja Uguņciemā.[3]

Marta Dakne dzejoļus sākusi rakstīt agrā jaunībā.[4]

 Vāciešiem tuvojoties Kurzemei Štālu ģimene caur Rīgu evakuējusies uz Ainažiem, kur izšķīrusies. Tēvs ar vienīgo dēlu Mārtiņu devies pie Petrogradā iestrēgušā kuģa „Zenson”, māte ar trim meitām nelegāli zvejas laivās šķērsojušas Rīgas līci un atgriezušās vāciešu okupētajā Kaltenē, kur viņas sasniegusi traģiska vēsts - Petrogradā, remontējot kuģa korpusu, 17 gadu vecumā gājis bojā dēls Mārtiņš. Pirmais pasaules karš Štālu ģimeni gandrīz pilnīgi izpostījis. Gadi un arī dēla nāve darījusi savu – kapteinis Bērtulis Štāls vairs jūrā nedevās.[5]

Pēc Pirmā pasaules kara ģimene pārcēlusies uz Lībagu pagasta “Villu” mājām – šajā laikā, 1922. gadā, „Ģimenes kalendārā” tika publicēts Martas Daknes pirmais dzejolis.[6]

Laikraksta „Talsu Vēstis” 1992. gada 31. oktobra numurā publicēts Egila Dakņa raksts ”Līdz pēdējam elpas vilcienam”, kurā lasāms:[7] 

"Ap 1922. gadu ģimene pārceļas uz “Villu” mājām Lībagu pagastā pie Talsiem, kuras nopircis Bērtulis Štāls, Martas tēvs. Marta “Villās” nedzīvo, bet neilgu laiku strādā Uguņciemā un laikam arī Kaltenes skolā  par skolotāju. Kopš 1923. gada Marta dzīvo Rīgā un strādā par rēķinvedi gumijas fabrikā „varonis”, kuras akcionāri ir visi turīgie uguņnieki un Bērtulis Štāls. Šajā periodā Marta iepazīstas ar Latvijas Baptistu semināra audzēkni Augustu Dakni, trūcīgu lietuviešu cilmes jaunekli no Jelgavas."

Martas Daknes vecāki bijuši aktīvi baptistu draudzes locekļi – nokļūšana baptistu vidē nav bijusi nejaušība. Vecaistēvs Mārtiņš Bertliņš bijis ķesteris Nurmuižas luterāņu draudzē, vectēvs Jānis – stingrs luterānis. Viens no 1874. gadā dibinātās Kaltenes baptistu draudzes iniciatoriem bijis jaunākais brālis Jānis Štāls, „Maizīšu” saimnieks. Arī Martas mātes vecāki bijuši Uguņciema baptistu draudzes locekļi. Savā pēdējā dzīves posmā Bērtulis Štāls bijis aktīvs Talsu baptistu draudzes loceklis. Draudzē Marta iepazinusies un apprecējusies ar Latvijas Baptistu semināra audzēkni, vēlāk mācītāju Augustu Dakni, trūcīgu lietuviešu cilmes jaunekli no Jelgavas. Tēvs jaunajam pārim 1934. gadā dāvinājis no “Villu” zemes atdalītu jaunsaimniecību „Dzīpari”, kur Dakņu ģimene uzcēlusi māju.[8] Kad sācies kopīgs dzīves ceļš ar baptistu mācītāju Augustu Dakni, Martas Daknes dzejā arvien biežāk ieskanējušies reliģiskie motīvi.[9]

Līdz 1945. gadam Martas Daknes stāsti, tēlojumi, dzejoļi un apraksti bieži parādījušies dažādos periodikas izdevumos, taču garais stāsts „Kvēlojošās ogles” 1938. gadā izdots grāmatā.[10]

1949. gadā Marta Dakne strādājusi kolhoza lauku brigādē un grāmatvedībā “Villās”. 1955. gadā ar vīru pārcēlusies uz Grobiņu, kur sekojis 7 gadu darbs baptistu draudzē.[11]

1962. gada 3. oktobrī miris Martas Daknes vīrs, bet gadu vēlāk – pēkšņi miris jaunākais dēls Valentīns. Arvien biežāk dzejā ieskanējušies vārdi “sāpes”, “skumjas”, “klusums” un “miers”.[12]

1988. gadā dēls Egils Daknis izdevis Martas Daknes dzejoļu izlasi “Šodien es vairs nerakstu”. Dzejoļu izlases saturu Egils Daknis raksturojis krājuma ievadā:[13] 

"Krājumā esmu mēģinājis parādīt Martas Daknes dzīves atspoguļojumu dzejā. Dzejoļi laika ziņā izvēlēti viņas mūža garumā, tie izgaismo kristīgā dzīves ceļa izvēli jau jaunībā, ietverta dabas un mīlas lirika, apskaidrība dzīves pēdējos gados, kā arī ģimenei un dzimtenei veltītie dzejoļi."

Daudzi viņas dzejoļi komponēti baptistu draudžu dziesmām. Iznākusi arī Ligitas Kursišas – Patašas komponētās dziesmas ar Martas Daknes tekstiem „Pasaule ziedoņa sniegā”. Kopējais Martas Daknes atstāto oriģināldzejoļu skaits ir ap 970. Daudzi no dzejoļiem un stāstiem publicēti dažādos Latvijas preses izdevumos.

Dzīves pēdējos gadus dzejniece aizvadījusi Rīgā, vecākā dēla Egila ģimenē. Pēc pašas vēlēšanās apglabāta Rīgas 1. Meža kapos līdzās jaunākajam dēlam.[14]

Par Martu Dakni kopkatalogā 

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta