Jānis Dimants (īstajā vārdā Jānis Dzelde) dzimis Kuldīgas apriņķa Vārmes pagasta Šķēdes muižas kalpu ģimenē[1].
Pirmā izglītība Rīgas reālskolā. Tur par skolotājiem strādā Fricis Bārda un Kārlis Krūza. Tas arī atstāj lielu iespaidu uz viņa turpmāko dzīvi. Divdesmitajos gados J. Dimants uzraksta pirmos satīriskos feļetonus, kas publicēti žurnālā „Svari” un vēlāk citos preses izdevumos[2].
Agri sācis darba gaitas. Strādājis kalēja darbnīcā, par remontatslēdznieku uz dzelzceļa, stacijas dežurantu, kantora darbinieku. Okupācijas laikā strādājis Jelgavas cukurfabrikas grāmatvedībā[3].
Pēc otrā pasaules kara 1945. gadā pārceļas uz dzīvi Talsu rajonā. Jānis Dimants strādā Mērsraga kolhozā "1. Maijs” par galveno grāmatvedi. Dzīvodams Mērsragā iemīl jūru un iepazīst zvejnieku dzīvi. Talsu rajona laikrakstā viens pēc otra parādās Mērsraga grāmatveža dzeja par zvejnieku ciemu, cilvēkiem, jūru, arī fabulas un satīriskas skices.
Dzejoļu krājums "Brāzmo austrenis” iznāk 1960. gadā. Jānis Dimants savas pirmās grāmatas iznākšanas laikā jau ir gluži nobrieduša vīra vecumā. 1961. gadā Jānis Dimants sāk strādāt rajona laikrakstā "Padomju Karogs”. Raksta daudz feļetonu, kurus paraksta ar pseidonīmu Janka Pīpkātiņš[4].
1963. gadā nāk klajā viņa stāstu un humoresku krājums "Vanaga acs”. Jāņa Dimanta rakstītajam neapšaubāmi piemita humorista talants, kas sevišķi izpaudās valodā un situāciju tēlojumos.
1963. gada beigās J. Dimants aiziet pensijā, taču 1966. gadā Talsu rajona komisariāta priekšnieks viņam piedāvā finanšu saimniecības nodaļas vadītāja posteni. Komisariātā ar nelieliem pārtraukumiem J. Dimants nostrādā līdz septiņdesmito gadu vidum.
1971. gadā Valda Rūjas sastādīts iznāk cits Jāņa Dimanta humora un satīras darbu kopkrājums „13+2 mērcētas rīkstes”.1973. gadā iznāk latviešu dzejas antoloģija „Jūras dziesmas”, kur iekļauti arī trīs J. Dimanta dzejoļi[5].
J. Dimants savā būtībā bijis kautrīga rakstura cilvēks, to atzīdams arī vēstulē Ilgonim Bērsonam, kad tas lūdz viņam uzrakstīt savu autobiogrāfiju. Laikraksta “Padomju Karogs” 1978. gada 31. oktobra numurā – gadu pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā – rakstā “Jāņa Dimanta literārais mūžs” lasāma Dimanta vēstule Ilgonim Bērsonam, kas ir atbilde uz šo priekšlikumu par autobiogrāfijas rakstīšanu. Dzejnieks I. Bērsonam raksta:
“Pēdējos 4 gadus līdz 1970. gada oktobrim strādāju kā finansu saimniecības nodaļas priekšnieks Talsu rajona kara komisariātā, tad kritu uz slidenas ietves, radās komplikācijas un biju spiests darbu pārtraukt. Šā gada jūlija beigās mani atkal iesaistīja darbā kara komisariātā, tajā pašā amatā. Teica – uz 2 mēnešiem, bet bija jāpaliek pastāvīgi. Darbs bija ielaists, nāca klāt jauns un tā nu es te rāvos visu šo laiku kā kūlijs. Par literāro darbu jāsaka, ka no savas puses esmu darījis iespējamo. Mans stāstu un humoresku krājums “Vecie vilki” ar J. Laganovska labvēlīgu akceptu vairāk kā 3 gadus nogulēja izdevniecības plauktos. (..) Nožēloju, ka pievērsos tieši šim žanram, bet ko lai dara – tas satīras velniņš manī sēž iekšā un nelaižas nost. Sanāktu arī “Dadzī” un citviet iespiesto satīrisko un lirisko dzejoļu krājums (savā laikā esmu 2 reizes godalgots ”Dadža” konkursos), bet nav taču to nozīmes iesniegt izdevniecībai – pie pastāvošajiem tempiem tas iznāktu, kad autors jau atdusēsies zem velēnām. Bez tam ir taču tik daudz jaunu un spilgtu talantu. Man šķiet, ka tāds “Dimants” šajā zvaigznājā vairs neiederas. Kā lai es rakstu autobiogrāfiju, ja neesmu neko prātīgu uzrakstījis? Man kauns, jo tā autobiogrāfija būs garāka par manām divām mazajām grāmatiņām. Pēc krājuma “Vanaga acs” iznākšanas esmu publicējies “Dadzī”, “Zvaigznē”, “Lauku Dzīvē”, “Literatūrā un Mākslā”, “Liesmā”. Nepilnos 4 gados, kad strādāju rajona laikrakstā kā štata darbinieks, publicēju ļoti daudz feļetonu ar pseidonīmu Janka Pīpkātiņš un Smecernieks. Man šķiet, ka mans darbs līdz šim nav tā vērts, lai par to rakstītu. Labot te kaut ko jau ir stipri par vēlu. [6]”
2002. gada pavasarī, atzīmējot dzejnieka simtgadi, Talsu tautas namā notika novadu literātu sarūpēts sarīkojums. Par šo notikumu žurnāliste Ilze Kārkluvalka stāsta laikrakstā “Talsu Vēstis” 2002. gada 11. aprīlī publicētajā rakstā “Cik labi, ka ir pārnākšana”:
“Jāni Dimantu, īstajā vārdā Jāni Dzeldi, atceras daudzi. Apzinīgu un pedantisku grāmatvedi maizes darbā, dzejas, fabulu un satīrisku darbu autoru radošajās izpausmēs. Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons stāstīja par savu pazīšanos un saraksti ar Jāni Dimantu, vērtēja viņa publicētos darbus un cieši lika pie sirds tagadējiem literātiem un žurnālistiem nepārtraukt interesēties par viņa literārā mantojuma pilnīgu apzināšanu un publicēšanu.”
Iepriekš minēto rakstu vērts turēt zināšanā arī tādēļ, ka sniedz pavediena galu izpratnei par to, kā un kāpēc J. Dzelde mainīja savu uzvārdu, kļūstot par dzejnieku J. Dimantu. Ilze Kārkluvalka stāsta:
Uz informāciju laikrakstā par gatavošanos atceres sarīkojumam atsaucās Alma Švalbe, bijusī mērsradzniece, tagad Valdemārpils iedzīvotāja. Viņas stāstījums ar interesantu saturu piepildīja to tukšo robu biogrāfijā, kur nebija ziņu par Dzeldes pārtapšanu Dimantā[7]”
Miris Dundagas pansionātā. Apbedīts Talsos, Jaunajos kapos.
[1]Talsu novada literāti : 20. - 90.gadi / apkop. Silvija Skromule. - Talsi : Talsu rajona Centrālā bibliotēka, 1998. - 250 lpp.
[2] Turpat.
[3] Turpat.
[4] Turpat.
[5] Turpat.
[6] Jāņa Dimanta literārais mūžs // Padomju Karogs, Nr. 130 (1978.gada 31. oktobris)
[7]Kārkluvalka Ilze. Cik labi, ka ir pārnākšana// Talsu Vēstis,Nr.42(2002 gada.11.aprīlis), 6.lpp.
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2022
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
