Foto no grāmatas "Ernestu Dinsbergu atceroties"
Dzimis Iernieku mājās kalpu ģimenē. Izglītību ieguvis galvenokārt pašmācību ceļā, sešu gadu vecumā iemācījies lasīt, bet rakstītprasmi apguvis pie kāda vācu mājskolotāja Dreimaņu muižā – visu pārējo izglītību ieguvis vienīgi pašmācības ceļā. 1833. gadā pieņemts par Dundagas mācītāja K. Glēzera kučieri un sulaini. Tur arī iemācījies vācu valodu, un vēl vairāk – iepazinis vācu klasisko literatūru. Agrīnie literārie mēģinājumi – pēc reliģisko dziesmu paraugiem sacerēti dzejoļi un kristīgās morāles garā sarakstīti stāstiņi un pamācības. Pirmie darbi publicēti "Latviešu Avīzēs” 1833. gadā[1].
1838. gadā Dinsberģis tika norīkots par Dundagas pirmās tautskolas skolotāju Kubelē. Pēc dažu mēnešu ilgām mācībām pie Cīravas — Dzērves skolas skolotāja A. Bergmaņa Dinsbergs tika atzīts par pilntiesīgu skolotāju. Dinsberga darba kolēģis Kubeles skolā ir rakstnieks Frīdrihs Mālbergs. No 1845. līdz 1847. gadam viņa skolnieks ir Krišjānis Barons. Līdztekus pamatpienākumiem Dinsbergis Kubeles skolā izvērsa plašu zinātņu popularizēšanas darbību. Dinsbergs tuvinājās jaunlatviešu centieniem, publicējis tā laika laikrakstos sociāli asus, nacionālās atmodas ietekmē rakstītus darbus, kā arī rakstus par simpatizēšanu zemniekiem Dundagas nemieru laikā . Uz laiku viņam tā rezultātā atņemtas skolotāja tiesības, 1864. gadā izsūtīts uz Jaunjelgavu trimdā par piedalīšanos kungiem un mācītājam naidīgo "Pēterburgas Avīžu” darbā un turot aizdomās par zemnieku musināšanu[2]. 1865. gadā pārcelts uz Rīgu, strādā Jāņa baznīcas skolā par skolotāju, bet laikā no 1868. gada līdz 1878. gadam atkal strādā Kubeles skolā, aktīvi turpinādams darboties rakstniecībā.
Par Dinsberga personības daudzpusību liecina vairāk nekā 300 viņa publikāciju gandrīz visos sava laika periodiskajos izdevumos un pāri par 100 dažāda rakstura grāmatu. Nozīmīgi ir tie dzejoļi, kas rakstīti dundadznieku izloksnē. Dinsbergs ir pirmais, kas latviešu valodā tulkojis Gēti, H. Bīčeres- Stovas romānu "Krusttēva Toma būda”, Homēra eposu "Odiseja” un citus darbus. Viņš latviskojis arī slaveno Ziemassvētku dziesmu “ Ak, eglīte”. Daudzās jomās Ernests Dinsbergs minams starp pirmajiem: ar darbu "Etnogrāfija”, "Vecie grieķi”, "Metrika” , "Vispārējā vēsture”. E. Dinsberga pseidonīmi: E. K., Kubeles Ernests u. c.
Pēdējos mūža gadus Dinsbergs pavadījis Rīgā, savas audžumeitas un znota skolotāja J. Dreiberga ģimenē[3].
Apglabāts Kužnieku kapsētā.
Kubeles skolā 1972. gadā iekārtots Ernesta Dinsberga muzejs. Ernesta Dinsberga atceres diena 30. aprīlī reizē ir arī atceres diena Kubeles skolai, kurai Dinsberģis bez atlikuma atdevis daudzus sava mūža gadus, domas un sapņus. Ernestam Dinsbergam vairāki dzejnieki rakstījuši veltījumus – viens no tiem ir dzejnieks Aleksandrs Pelēcis. Dzejolis “Ernestam Dinsberģim pierakstīts Dundagas Kužnieku kaspētā 1974. gada septembrī, Dzejas dienas laikā:
Tu, stiprais rakstu vīrs,
Kurš piekusis nu jūties –
Tavs sējums labs un tīrs
Dzen asnus mūsu krūtīs.
Plaukst saules gundegas
Pār tavu kapa kopu.
Dun darbā Dundaga.
Dūc bites stiprā stropā.
Un šeitan stāvam mēs –
No jaunās ozolaudzes.
Jel pieraksti mūs, tēvs,
Pie savas rakstu draudzes!
Tie stipri raksti ir,
Kas zemei cauri spraucas.
Un nevar mirdzums mirt,
Kas tautu mosties sauca.
[1]Ernests Dinsbergs — Literatūra [skatīts 29.12.2025]
[2] Turpat.
[3] https://lv.wikipedia.org/wiki/Ernests_Dinsbergs
Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane
Rediģējusi Sanita Balode
Talsu Galvenā bibliotēka
2025
Izmantojot materiālus, atsauce uz biogrāfisko vārdnīcu "Dižļaudis" un Talsu Galveno bibliotēku obligāta
