Inta Dobrāja (foto no httpsgalerijaromasdarzs.lvmakslinieksdobraja-inta)

Inta Dobrāja

(Nogale)

(1940. gada 14. janvāris – 2020. gada 4. jūnijs)

māksliniece, gleznotāja

Dzimtais uzvārds - Vizbule. Dzimusi strādnieku ģimenē. Vīrs – gleznotājs Kārlis Dobrājs. Intas Dobrājas dzimtas saknes ir Nogalē, kur dzīvojusi vecmāmiņa Emma Liepiņa un kur dzimusi māte Jete. Inta Dobrāja ir dzimusi Rīgā, bet no pirmās līdz piektajai klasei mācījusies Nogales septiņgadīgajā skolā.

Laikrakstā “Talsu Vēstis” 2001. gadā par Intas Dobrājas bērnības saknēm un glezniecību teikts šādi:[1]

"Inta Dobrāja nekad nenoliedz bērnības impulsu nozīmīgumu arī savā glezniecībā, un “viss lielais taču nāk no laukiem”. Arī viņas māksla ir nedaudz naiva, patriarhāla un labestīga, varbūt pat nedaudz teatralizēta, bet tādi jau mums visiem ir priekšstati par bērnību."

Izglītību ieguvusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur laikā no 1954. gada līdz 1959. gadam mācījusies Keramikas nodaļā. 1967. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu.[2]

60. gadu beigās Inta Dobrāja ar vīru un dažiem Mākslas akadēmijas absolventiem devusies uz Daugavpili, lai tur dibinātu Mākslinieku savienības nodaļu. Šajā laikā māksliniece radījusi darbus, kas tieši tēloja bērnības iespaidus, piemēram, “Pasaka” (1968) un “Rotaļa” (1969).[3]

Laikā no 1966. gada līdz 1970. gadam strādājusi fabrikā „Centība” un Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā par vecāko estētikas inženieri.

Kopš 1972. gada – Latvijas Mākslinieku savienības biedre.[4]

Mākslinieces iecienītās tēmas glezniecībā – ziedi, klusās dabas un akti.[5] Glezno arī portretus – visi šie glezniecībā atšķirīgie žanri, kas pieder mākslinieces otai, tiek pakļauti galvenajam virsuzdevumam - cilvēka iekšējās pasaules atklāsmei.

Uldis Zemzars mākslinieces daiļradi raksturojis šādi:[6]

"Intas Dobrājas mākslas ceļā nav iepriekšējā noliegšanas un lūzuma posmu. Viņa vienmēr turējusies pie telpiski tonālās glezniecības, kā pie visspilgtākā izteiksmes veida, jo neredz iemeslu, kādēļ no tā vajadzētu atteikties. Māksliniece arī saprot, cik svarīgi palikt uzticīgai sev. Jāmainās būtu tikai tad, ja forma vairs neatbilstu domai un pārliecībai, ja līdzšinējā izteiksmes valoda izrādītos izsmelta. Viņas mākslā maiņas punkti bijuši tikai kā pilnveidošanās pakāpieni, arvien prasmīgāk un tiešāk atsedzot emocionāli izjustu tēmu."

Inta Dobrāja izstādēs piedalījusies kopš 1968. gada. Personālizstādes un grupas izstādes norisinājušās Latvijā – Rīgā, Daugavpilī, Valmierā, Krāslavā, Talsos, kā arī ārpus Latvijas – Maskavā (Krievija), Ņujorkā, Čikāgā (ASV), Parīzē, Lionā (Francija), Diseldorfā (Vācija), Kobē (Japāna).[7]

Darbi kolekcijās atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Ceļu muzejā, Krāslavas vēstures un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā[8], Valsts Tretjakova galerijā (Maskava), kā arī privātkolekcijās Latvijā, Eiropā, ASV, Krievijā, Japānā, Izraēlā, Austrālijā, Itālijā, Grieķijā, Polijā, Igaunijā un citur.[9]

Inta Dobrāja saņēmusi vairākas balvas un atzinības.

1988. gadā 24. aprīlī Nogales pilī bijusi Intas Dobrājas darbu izstāde. 2001. gadā janvārī bijusi personālizstāde Talsos.

Māksliniece “Talsu Vēstīm” 2001. gadā savas izstādes atklāšanā atzinusi:[10]

""Es nekad nevarētu veselu mēnesi gleznot vienu tumšu bildi,” atklāšanas reizē teica Inta. Viņa glezno gaismu." 

Par Intu Dobrāju kopkatalogā

Materiālu sagatavojusi Maija Laukmane

Rediģējusi Kitija Cietvīra

Talsu Galvenā bibliotēka

2020

Izmantojot materiālus atsauce uz biogrāfisko Dižļaužu vārdnīcu un Talsu Galveno bibliotēku obligāta